Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

loģiskāk rakstīt dienasgrāmatu savā dzimtajā valodā? Šis joprojām nav sociālais tīkls, kas paredzēts lietotājiem no dažādām pasaules daļām. Secinājums: valoda Torisvenā un Kirfarongā ir vienāda. Un Drakendortā, kur es došos?

Valodas barjeras jautājums mani nedaudz satrauca, jo man būtu kaut kā jāskaidrojas vietējiem, ja izdotos aizbēgt.

Divās atrastajās lapās bija visas nelaimīgās Erlesas sāpes. Viņa runāja par sava nemīlētā vīra nodevību. Par to, kā Vārna viņu bildināja, ievilinot tīklā. Par to, kā dienu no dienas viņi lika viņai izskatīties trakai, kā viņi plānoja pret viņu.

Un Lunara bija ļoti noraizējusies par meitas likteni, un tas bija pamatota iemesla dēļ. Pilī arvien biežāk sāka parādīties slepenie viesi. Viss būtu labi, bet šķiet, ka tie bija galvenais Erlesas nāves iemesls. Notikumi pagriezās ļoti sliktā virzienā, kad viņa piedraudēja Dorsu Zinborro sūdzēties draklordam, ja viņš nepārstās sveikt… nirfeats!

Lunara minēja svarīgāko notikumu datumus, bet vietējo kalendāru nekad nebiju redzējusi, tāpēc bija grūti novērtēt, cik sen viss notika. Bet viņai nebija šaubu, ka grāfs nogalināja savu sievu ar savām rokām.

Bez šaubām, šīs lapas ir vērtīgas Lunāras radiniekiem. Vai arī tiem, kas veiks izmeklēšanu. Tas nozīmē, ka ir vērts tos pareizi slēpt.

Pabeidzis lasīt, es pacēlu galvu un mans skatiens nokrita uz caurspīdīgu figūru guļamistabas vidū, kas lika man vēlreiz saraustīties, bet ne tik ļoti. Vai es sāku pierast?

— ES jūtu tev līdzi. Es pat jūtu līdzi,” sarunu uzsāku pirmā.

Spoks nekādi nereaģēja uz teikto, bet turpināja vērot. Un tad viņš pacēla roku un norādīja uz durvīm:

— Tur! — čaukstošs čuksts izslīdēja cauri, izraisot matus uz mana ķermeņa.

"Tur," es atkārtoju pēc viņas un pamāju. "Es pārmeklēšu šos krūmus zem balkona." ES apsolu. Bet, ja jūs palīdzat, viss notiks ātrāk.

"Tur…" spoks atkal čaukstēja, lēnām izgaisot.

Tajā pašā mirklī pie durvīm pieklauvēja. Liza atnāca palīdzēt sagatavoties vakariņām. Šoreiz izvēlējos tumši zilu kleitu ar kvadrātveida kakla izgriezumu un baltu apdari. Tieši piemērots vēsam laikam. Līdz vakaram mākoņi pulcējās un sāka līt. Bet es tikai priecājos, ka karstums bija rimies. Pat šeit, ziemeļu pusē, dienas laikā bija jūtams smacīgs. Bet, ja lietus turpināsies līdz rītam, tas var sajaukt visus mūsu plānus.

Un es joprojām neesmu izdomājis, ko man vajadzētu "nomest". Vajag kaut ko patiešām vērtīgu un pietiekami mazu, lai došanās uz praktiski nolādētu vietu šķistu ticama. Bet šeit ir āķis: man nav nekā vērtīga.

Ar šādām domām es devos uz ēdamistabu.

Visi jau bija sapulcējušies un savās vietās. Patiesībā es nedaudz kavējos. Man bija jāatvainojas.

"Nekas, nekas, dārgais," Vorona man nepatiesi uzsmaidīja. — Kā tu jūties?

— Paldies. Tas ir labāk,” es pasmaidīju, tikai tad sapratu, ka nesūdzos.

Tas bija dīvaini. Kā Crow uzzināja par manu vājumu? Vai nu Grapa viņai pastāstīja, vai kāds mūs redzēja un pat noklausījās sarunu. Abi ir diezgan ticami.

Sliktais puisis piecēlās, atstumjot krēslu un palīdzot man apsēsties, zem Affinatas indīgā skatiena.

"Paldies, nier Gaero," viņa auksti pateicās.

Godīgi sakot, Nirfeat sasniegumi mani nekur nenoveda un pat sasprindzina, taču es parādīju savu ierasto pieklājību.

Grapa paskatījās uz savu māsu uz sāniem, man smalki pasmaidīja un tad mierīgi sāka ēst. Vakariņās bija kaut kāds putniņš ar dārzeņiem, kas izskatījās pēc arbūziem, ne vairāk kā Grapas lielumā ābols bez bailēm apēda, no kā secināju, ka Affi par savām palaidnībām ir nopietni sodīta.

Nu, kamēr Bad Guy ir ar mums, nav jābaidās. Tomēr es vilcinājos paskatījos uz trauku, mēģinot saprast, kuru gabalu likt. Es nezinu, kāpēc, bet grāfa Zinborro mājā nebija ierasts, ka kalpi pildīja šķīvjus.

"Ļaujiet man jums palīdzēt," Gaero nekavējoties brīvprātīgi pieteicās un iedeva man gaļas gabalu un pēc tam "arbūzu".

— Paldies.

Acīmredzot, kaut ko sapratis, viņš bildināja arī Affinatu, kura visu laiku dūrās manī ar naidpilnu skatienu. No šī skatiena mana apetīte pazuda, un es uzreiz nesāku ēst.

"Niera Friso, man ir dāvana, kas jums ir piemērota," Gaero izņēma no iekšējās kabatas kastīti, atvēra to un izvilka pie garas ķēdes kādu kulonu. — Šis amulets ekofāras galvas formā palīdz atpazīt indes. Pietiek turēt virs pārtikas, un, ja tas ir saindēts vai vienkārši sabojāts, acu krāsa mainīsies.

Zinborro sievietes unisonā noelsās.

"Tā ir liela vērtība, Njer Gaero," atklāti skaudīgi atzīmēja grāfs.

Resnā vīrieša šķietami labsirdīgajā sejā pazibēja tik mantkārīga sejas izteiksme, ka es nebūtu pārsteigts, ja viņš būtu piebildis, ka šādus niekus labāk dāvināt savām meitām, nevis kādai kreiļai.

"Tik skaisti cilvēki nav mazāk vērtīgi, Njer Zinborro." Tāpēc es labāk neriskēju. Galu galā ne visas tavas meitas ir vienlīdz labi audzinātas,” tajā pašā laikā viņš ņirgājoties paskatījās uz Afi, kuras seja bija notraipīta.

Viņa ilgi neizturēja un, izmetusi galda piederumus, izskrēja no ēdamistabas. Kheresa skatījās tikai uz savu šķīvi, un viņas lūpas bija saspiestas pavedienā, bet man šķita, ka dakša izkusīs viņas rokās. Miskalija bailēs pamāja ar galvu, un tikai Grapa uzmanīgi paslēpa triumfa spīdumu zem skropstām.

Ar to vēl nepietika! Tagad Sliktais Puisis viņus vērsīs pret mani, un cik ilgi es šeit dzīvošu pat ar viņa amuletu?

"Paldies, nier Gaero," es centos runāt klusi. Tas pats tonis, kas parasti iepriecināja vīriešus neatkarīgi no vecuma un sociālā stāvokļa. Pat Cvetkovs dažreiz man lūdza izmantot šīs intonācijas, lai pierunātu kādu citu biznesa partneri uzņemties kādu piedzīvojumu. "Bet jums nevajadzētu aizvainot Affinatu." Meitene visu jau ir sapratusi un tas vairs neatkārtosies. Nav vajadzības viņai atkal un atkal atgādināt par kļūdu.

Smieklīgākais ir tas, ka Affi mani neindēja, viņa tikai iedeva čūsku. Manas rīta nelabuma iemesls bija cits — izmantoju zobenu maģiju.

— Un tomēr pieņem šo amuletu. "Tas ir jūsu interesēs, Nyera Friso," Bad Guy īgni pasmējās.

Es vēlējos izaicinoši atteikt, bet tad man iešāvās prātā brīnišķīga ideja — tas ir tas, kas man patiešām ir vajadzīgs!

16. nodaļa. Kartogrāfija un cīņas māksla