Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Ak Dievs, kopš kura laika es kļuvu tik noraizējies? Kad tu sāki ticēt vīriešiem? Īpaši tie, kas sapņo. Tas ir tā, it kā astoņus gadus ilga pretīga laulība, kurā es redzēju dažādus pārus, nekad nebūtu noticis. Viņu vidū tikai daži bija patiesi laimīgi un uzticīgi viens otram.

Uz elli! Mums jāatrod mūsu māsa, punkts. Un tad padomā par sevi un reibinošajiem mačo no sapņa…

Ideja par to, kurp doties, Liza nāca klajā nedaudz agrāk, taču bija nepieciešama nopietna sagatavošanās.

"Lisa, palīdzi man," es saucu kalponei.

Šķita, ka es jutos pietiekami labāk, lai pati izkļūtu no fonta, taču es negribēju avarēt visnegaidītākajā brīdī.

Man izrādījās taisnība. Sēdēt bez kustības bija daudz vieglāk nekā patstāvīgi pārvietoties. Bet ar istabenes palīdzību man izdevās. Liza man uzmeta halātu un ieveda guļamistabā, kur izķemmēja manus matus un salika tos skaistā bizē. Pēc tam izvēlējāmies brokastīm piemērotu kleitu.

Es izvēlējos gaišu kleitu, kaut kā ampīra stilā, gaiši zilā krāsā. Šis man ļoti piestāvēja. Un viņa šarms bija tas, ka viņam nebija stingra ņiebura, par ko es patiesi priecājos. Es neesmu tādā stāvoklī, lai valkātu neērtas drēbes. Man ir paveicies, ka vietējā mode ir diezgan daudzveidīga.

Liza palīdzēja man saģērbties un piesiet platu baltu jostu zem krūtīm. Viņa iztaisnoja piedurknes, kas izskatījās pēc puķu ziedlapiņām, kas vaļīgi karājās līdz elkoņiem. Viņi pārklāja plecus, bet neierobežoja kustības. Tieši piemērots karstai dienai. Vienīgais, ka apakšmala manai gaumei bija par garu — līdz pat grīdai, un aiz tās bija arī velkams vilciens. Bet man bija pieredze valkāt līdzīgas drēbes, tāpēc tas nebija pārāk grūti.

Liza nemitīgi čivināja, runājot par Zinborro un visu, kas notiek pilī, un par gaidāmajiem šoviem. Toreiz es pazaudēju sarunas pavedienu, domājot par savu nākotni, kurā beidzot satikšu Vasiļinu. Un varbūt es satikšu kādu blondu puisi. Jo tagad esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš nav tikai manas iztēles auglis.

"…un Nyera Affinata iemeta jums čūsku." Par to nav šaubu. Viņa vakar aizgāja no vakariņām dusmīga. Viņas kalpone to dabūja. Erlīna sita viņai pa vaigiem tik stipri, ka nabagam šodien bija zilumi, un Kheress arī viņu sodīja, kad viņa uzdrošinājās sūdzēties. "Viņa raudāja manā priekšā," Liza teica, un Lisa apstiprināja manas bailes

Nav jēgas par viņu sūdzēties erliem, es tikai radīšu dusmas uz sevi, un man jābūt uzmanīgākam. Pretējā gadījumā viņi nāks meklēt jaunas čūskas, bet viņi atradīs Indētāju. Tāpēc es nolēmu turpināt klusēt par čūsku. Par laimi, tas, kurš to stādīja, nenojauta, kāds man ir aizsargs.

Gaidot brokastis, es sēdēju viesistabas dīvānā, gūstot spēkus, un vēroju, kā aizkari kustas rīta vēsmā. Viņi tagad Lizu nenobiedēja, jo tieši viņa pēc mana lūguma atvēra balkonu.

— Aizved mani tur, lūdzu.

— Par ko? — kalpone bija pārsteigta.

"Es gribu redzēt, vai es varu redzēt čūskas galvu." Es to iemetu krūmos.

Stāvot uz balkona, mēs kopā skatījāmies uz krūmiem.

— Liza, vai tu zini, kas ir dīvains? Lunara man parādīja šos krūmus.

— Lunara? Vai esi redzējis spoku? — kalpone nodrebēja.

— Jā. Un vairāk nekā vienu reizi. Viņa noteikti vēlas man kaut ko pateikt. Tur,” es nokopēju intonāciju, žestu un virzienu un sapratu, ka rādu tieši uz krūmu, kurā biju iemetusi čūskas galvu.

— Kas tur ir? — Liza nesaprata un noliecās pāri margām, ielūkojoties zaļajos brikšņos.

— Kaut es zinātu vairāk. Bet Lunara bija ļoti neatlaidīga. Pirmo reizi viņa parādījās manā guļamistabā, nevis uz balkona. Es nedomāju, ka tas ir tikai tā.

— Mums būs jāpaskatās. Es mēģināšu, bet tikai tuvāk vakaram. Baidos, ja viņi mani ieraudzīs šajā vietā, jautājumu nebūs. Erlessa gulēja blakus šiem krūmiem, kad tika atrasts līķis. Kopš tā laika neviens nav mēģinājis tikt uz šo pagalma stūri. Viņi saka, ka spoks pieķersies un viss uzreiz kļūs satriekts.

— Kurš to saka? — saraucu pieri.

— Tātad šī ir… Nyera Heress. Bet jūsu dēļ es iešu. Un Nyera Lunara izturējās pret mani labi. Varbūt nepatikšanas nebūs.

— Nebūs! Lunara nav ļauna, viņa vienkārši ir ļoti nelaimīga,” es atbalstīju viņas impulsu. — Un Kheress to teica ar nolūku. Viņa kaut ko slēpj, esmu pārliecināts. Ērti! Ja jūs sākat šādas baumas, nav nepieciešams likt apsardzi.

Starp ne pārāk izglītotiem kalpiem un pat pasaulē, kur spoki ir diezgan realitāte, vienkāršs un efektīvs risinājums. Nešaubos, ka šis ir tikai šausmu stāsts pārlieku zinātkārajiem. Bet nez, ko Erlesa slēpj?

— Tava patiesība, nyera! Heress uz to ir spējīgs. Es aiziešu un tur visu kārtīgi apskatīšu.

— Es došos tev līdzi.

— Kur?

— Naktī pārmeklējiet krūmus. Vai vēl labāk, agri no rīta. Cikos Tu mēdz celties augšā?

"Arkli ceļas rītausmā, bet pagaidām visi rāpos uz ielas."

"Tad mēs dosimies tieši pirms rītausmas." Lai visu labi apskatītu pirmajos staros un aizmuktu, pirms kāds uz ielas parādās.

Man bija viena ideja, bet duļķainā galva apgrūtināja domāšanu, un es nolēmu to atlikt uz vēlāku laiku.

Rīts pagāja miglā tīts. Es kaut kā devos brokastīs, cīnoties ar vājumu un reiboni. Nācās cītīgi izlikties, ka viss ir kārtībā, lai gan drīzāk gribējās paslīdēt zem galda, nevis turēt taisnu muguru.

Grapa atkal izskatījās pieklājīgi, lai gan viņas kleita bija pārāk tumša rīta kleitai. Varbūt viņa to uzvilka speciāli?

Man nebija apetītes, un es vairāk sliecos uz dzeršanu. Sliktais zēns, kurš sēdēja man blakus, uzvedās uzsvērti pieklājīgi, un it kā nejauši pieskārās man ar celi zem galda. Man vajadzēja attālināties un klusībā dusmoties.

Ik pa brīdim viņš mēģināja uzsākt sarunu, bet es atbildēju vienzilbēs un nejauši, baidoties nonākt delikātā situācijā.

— Marina, šķiet, ka tu lidinies kaut kur tālu? — Vorona smaidot atzīmēja.

– Šonakt slikti gulēju. "Es ik pa laikam pamodos," es sūdzējos.

Pārsteidzoši, visi mani atstāja. Erlessa sāka sarunu ar Plokhišu par gaidāmajiem šoviem, bombardējot viņu ar jautājumiem, uz kuriem viesis atbildēja ar meistarīgu izvairību.

Diemžēl nekas