Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

interesants man neizklausījās, bet līdz pašām brokastu beigām es uztvēru Affinatas atklāti ļaunos skatienus uz mani. Šodien viņa netaisīja jokus un kopumā uzvedās klusi, bet es sevi nemaldināju. Protams, tas neiztiks bez jauna netīra trika. Meitene par upuri noteikti izvēlējās mani, nevis māsu.

Sasodīts, ko es viņai nodarīju?

— Marina, vai tu gribētu pastaigāties pēc brokastīm? — Grapa pēkšņi ierosināja.

Diez vai es varēšu iziet tik vēlamo pastaigu, bet es negribēju atteikties. Jā, un parādiet arī savu stāvokli.

"Ar prieku," es pasmaidīju.

Grapa neaicināja ne Affinatu, ne Miskaliju nākt mums līdzi, bet viņi nelūdza, un mēs devāmies kopā pastaigāties. Man pietika spēka iziet no pils, ejot kopsolī ar garo un garkājaino Erlīnu, bet uz zemās un platās lieveņa, vairāk kā terases, man reiba galva un nācās ķerties pie sienas.

"Šķiet, ka arī Afi ir uzrunājis jūs." Vai jūs kaut ko pievienojāt? — Grapai acumirklī radās aizdomas par māsas Grapas viltībām.

Viņa aizveda mani uz terases tālāko stūri un palīdzēja apsēsties.

"Jūs domājat, ka Afija saindēja manu ēdienu?" Viņa visu brokastu laiku uz mani skatījās tik nelaipni. Bet kāpēc?

— Manai māsai nepatīk viss, kas saistīts ar Lunāru. Un Gaero arī ir šausmīgi greizsirdīgs uz tevi.

— Kas?! — es biju pārsteigts.

"Nesaki man, ka jūs nepamanījāt, kā viņš lidinājās ap jums?" Grapa pasmīnēja.

— Jā, tas cirtas. Kā krauklis pār beigtu suni…” Es saviebju grimases, it kā no zobu sāpēm.

Sliktā Puiša uzmanība bija ļoti specifiska, un man bija lielas aizdomas, ka viņš zināja par zobenu. Žēl, ka es to īsti neslēpu pirms došanās prom, atstājot to tieši zem matrača. Dzirdēju, ka pēc statistikas šī ir viena no pirmajām vietām, kur laupītāji meklē vērtslietas. Ir muļķīgi uzskatīt, ka cilvēki šajā pasaulē ir strukturēti atšķirīgi.

Nirfeats ir tik ļoti puiši, un es negrasījos atdot viņu rokās tādu vērtību. Ierobežojumu atslēga neizklausās kā joks. Jums rūpīgi jāpārdomā, kur zobens būs visdrošākais.

Grapa sirsnīgi iesmējās par manu atbildi, un viņas smiekli lika man justies neomulīgi. Viņai labāk tā nesmieties, kad atnāks tas viņas Klaids. Neviens apģērbs nevar novērst šādus smieklus. Vai man viņai dot mājienu, ka dižciltīgajiem nieriem ir mistiski jāsmaida, nevis jāņirgājas kā kavalērijas zirgam, vai kā?

— Tu mani nogalināji, Marina! Un, kā jau teicu, tas ir uz vietas! — neapstājās Erlīna, kura man blakus kļuva daudz atraisītāka nekā vecāku un māsu klātbūtnē.

"Jā," es pasmaidīju un jautāju, izmantojot viņas pozitīvo attieksmi: "Grappa, vai jums ir bibliotēka?"

– Ēd. Un kāpēc tev to vajag? — viņa uzdeva jautājumu tik aizdomīgā tonī, it kā es censtos piekļūt visiem ģimenes noslēpumiem, un tajā pašā laikā valsts noslēpumiem.

"Jā, es gribēju pēc pastaigas apgulties, un, lai nebūtu garlaicīgi, es gribēju kaut ko izlasīt." Varbūt es varu pasnaust,” viņa nevainīgi pasmaidīja.

— Lasīt ir garlaicīgi! — Grapa kategoriski teica. — Tas nav darbs priekš nūjas.

"Tā melot arī ir garlaicīgi, un diez vai es varēšu pa dienu gulēt," es atspēkoju viņas vārdus.

— Jūs varat sapņot!

Apbrīnojami! Kāda niera cienīga nodarbošanās! Netraucē mani, esmu aizņemta — sapņoju! Viņa tik tikko atturējās no smiekliem un ar patiesu interesi jautāja:

— Un par ko tu sapņo?

Un tiešām, par ko sapņo vietējās meitenes? Varbūt šis noderēs.

"Par dažādām lietām," Erlīna paraustīja plecus. "Piemēram, par to, kāda nākotne sagaida Klaidu un mani."

Drūmums… Kāda tur nākotne? Kaut kas liecināja, ka Grapas sapņi varētu ļoti atšķirties no realitātes.

"Un man mājās bija daudz romānu meitenēm." Par mīlestību. Es vēlos, lai man tagad būtu viens šāds. Par skaistu attieksmi un prātu satriecošām sajūtām,” es sapņaini pasmaidīju, mēģinot pierunāt Erlīnu doties uz bibliotēku.

Bet tad viņa garīgi rāja sevi. Pēkšņi meitenes šeit nav ierasts lasīt, un kopumā lielā cieņā tiek turēti tikai reliģiski teksti. Ko darīt, ja tas darbojas pret mani?

— Par mīlestību? Hmm… Kaut kā pat neiedomājos par šo lasīt. Mamma saka, ka tas viss ir muļķības, ar kurām nevajadzētu mocīt galvu. Viņa ienāk bibliotēkā tikai tāpēc, lai pārliecinātos, ka tā ir labi iztīrīta. Bet tur ir Nyera Lunara grāmatas…” viņa šaubīgi sacīja. "Varbūt starp viņiem kaut kas būs."

— Lieliski! Paskatīsimies, kas tur ir? — izmantoju izdevību, sazvērnieciski noklusdama balsi. — Ziniet, šādās grāmatās patiesībā var atrast daudz noderīgu lietu.

— Un kas?

Es paskatījos apkārt, pārliecinoties, ka neviens mūs neklausa, un pieliecos pie Grapas:

— Piemēram, uzziniet vairāk par vīriešiem. Ne viss, protams, atbilst patiesībai no tā, ko viņi raksta, un tas ir tieši tas, ko māca dižciltīgajiem nieriem. Bet, kad tu lasi, tava sirds izlaiž sitienu un kūst,” es viņai sazvērnieciski piemiedzu aci.

Kurai meitenei nepatīk noslēpumi? Grappa nebija izņēmums.

Sākumā viņa nesaprata, bet tad tiešām saprata! Pat viņas bālā seja kļuva sārta.

— Marina, ejam ātri uz bibliotēku!

15. nodaļa. Dāvana no nevis dāvanas

Svaigā gaisā mana galva gandrīz pārstāja griezties. Vai varbūt drupačas, ko ēdu brokastīs, un entuziasms deva man enerģiju, bet es tiku līdz bibliotēkai gandrīz pilnībā nogurusi. Šķiet, ka gultas režīms vairs nebija vajadzīgs, un es labprāt būtu staigājis vēlreiz, bet es par to nerunāju ar Grapu.

Nyera Lunara grāmatas glabājās gandrīz plašās, bet kaut kā novārtā atstātās bibliotēkas tālākajā plauktā. Bija sajūta, ka cilvēki šeit ierodas reti. Grāmatu ir daudz, un arī uz tām ir putekļi.

Tikai tagad es sapratu, ka tikai brīnums man palīdzēja atvest Grapu uz šejieni. Atradu īsto ēsmu. Dažādu stipro dzērienu kolekcija grāfu interesē daudz vairāk nekā grāmatas. Erlessa ir aizņemta ar mājas darbiem, un Erlins kautrējas no lasīšanas, it kā tas būtu kaut kas nepiedienīgs. hmm…

– Šeit. Un Lunārai patika lasīt,” Grapa norādīja uz vienu no plauktiem.

Vienā mirklī tur bija trīsdesmit vai četrdesmit grāmatas, un pat dažām muguriņām bija nosaukumi, kas bija diezgan reti. Viena problēma, es nevarēju izlasīt ne vārda. Izrādījās