Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Kā var tik diskrēti noskaidrot, vai tas atrodas Kirfaronā vai nē?

Es zagšus paskatījos uz grāmatu muguriņām citos plauktos, bet vai nu nevarēju tās izlasīt, vai arī nosaukumu nebija vispār.

Grapa sāka braukt ar pirkstu gar muguriņām, skaļi lasot vienkāršus nosaukumus, piemēram, "Ledus rozes ērkšķi" vai "Izkausējiet sirdi caurspīdīga ledus krāsā". Smieklīgi, bet lakoniskie vāki ne par ko tādu neliecināja.

"Mans tumšais, tumšais kungs," Grapa izlasīja nākamo nosaukumu un izņēma grāmatu.

Atverot to nejauši izvēlētā lapā, viņa sāka lasīt skaļi, bet, kad viņa uzgāja ainu ar juteklisku skūpstu, viņa nosarka un apklusa, aizcirtdama grāmatu.

"Izvēlies," viņa nomurmināja, bet neatgrieza izvēlēto grāmatu savā vietā.

Izliekoties, ka domīgi lasu virsrakstus uz muguriņām, es izvilku pirmo, ko uzgāju:

— Es paņemšu šo.

— Lieliski. Ejam. Labāk, ka mūs šeit neviens neredz. Mamma noskaidros un pasūtīs sadedzināt Lunāras grāmatas,” viņa slēpa sējumu svārku krokās tik veikli, ka nevarēja saprast, ka viņa kaut ko nes un netur tikai audumu.

Mēs šķīrāmies otrā stāva koridorā. Es nogurusi kliboju uz savas istabas pusi, un Grapa gandrīz izlaida. Acīmredzot es ļoti gribēju izlasīt romānu.

Diemžēl mans brauciens uz bibliotēku nedeva vēlamo rezultātu. Izņemot to, ka uz sienas pa labi no ieejas atradās milzīgs panelis ar gleznainu karti, kas prasmīgi salikts no dažādiem koka gabaliem. Tā ir kā puzle, kuras gabali nekad neatkārtojas pēc formas. Tur bija daudz kalnu, mežu un pat prasmīgi veidotu piļu, un apgabali atšķīrās pēc koka krāsas, bet es nevarēju saskatīt nevienu uzrakstu, un nebija laika to apskatīt. Vispirms steidzāmies uz bibliotēku, tad no tās…

Tas, ka runāju un saprotu vietējos iedzīvotājus, nekādi neietekmē manas lasītprasmes. Kas par katastrofu!

Interesanti, kur atrast skolotāju vietējās lasītprasmes ekspreskursiem? Saprotams un kluss? Man noteikti jāiemācās vietējais alfabēts, lai kaut kā orientētos. Bez tā es jūtos nepiemērots.

Un kā plānot bēgšanu? Kā lasīt karti, pat ja es to varu iegūt. Jā, un aizdomīgi… Cik drīz Grapa sapratīs, ka es nevarēju izlasīt šo grāmatu?

Ko viņi ar mani darīs, kad uzzinās, ka esmu krāpnieks?

Vienalga. Zinborro grāfi nešķiet kautrīgi. Viņi to iedos tam pašam sliktajam puisim izklaidei, un nekromants mani pārvērtīs par zombiju, vai arī ko kārtīgiem nekromantiem šeit vajadzētu darīt? Ak! Bet ne pieklājīgi?

Es uzmanīgi ieskatījos kamerās un apstājos, gatava jebkurā brīdī izlēkt koridorā.

— Vai esat atgriezies? — no guļamistabas parādījās Ecofar.

— Ak! — Es pārsteigumā nodrebēju. — Pufī, es tevi nobiedēju!

Es bažīgi paskatījos apkārt viesistabai.

— Nāc iekšā drosmīgi, te neviena nav. Nekādu čūsku, un es padzinu viesus. ES skatījos.

Ātri aizslēdzot durvis, viņa steidzās pie eko gaismas, jūtot, ka viņas sirds bažīgi pukst.

— Vai te kāds ieradās?

— Kalpone. Nevis Liza, bet otra. Es viņu nobiedēju ar aizkariem. Viņa kliegdama aizbēga. Viņi visi baidās no spoka.

Iztēlojoties šo attēlu, es atcerējos, kā Liza reaģēja uz šiem aizkariem un pasmaidīja:

— Paldies, Pukhlik. Tu esi brīnums! — noglāstīja cāļa mīkstās spalvas.

Nākamā lieta, ko es izdarīju, bija pārbaudīt, vai zem matrača nav zobens. Indīgais aģents atradās, taču to vajadzēja paslēpt drošāk. Bet kaut kur tuvumā, lai nav jāsteidzas pa pili, kad pienācis laiks doties prom.

Kādu stundu klīdu pa plašo viesistabu un guļamistabu. Es ieskatījos vannas istabā, ģērbtuvē, katrā stūrī. Es atradu un noraidīju iespējas, kas šķita stulbākas un acīmredzamākas, jo tālāk es gāju. Un kādā brīdī es sapratu, ka šeit nav tik vienkārši kaut ko noslēpt.

Cālis mani pavadīja visur, bet vismaz nedeva padomu, par ko es viņam pateicos. Bet viņš izskatījās tik skeptisks, ka es šaubījos, vai esmu spējīgs kaut ko saprātīgu izdomāt.

Diena atkal izrādījās karsta, un es vēl nebiju pilnībā atguvies, un es atkal sāku šūpoties. Atceroties padomu dzert vairāk, ielēju sev ūdeni no karafes, iemērcos tajā Ecofar pildspalvu, lai pārbaudītu tās piemērotību, un izgāju uz balkona, lai iztīrītu smadzenes.

Ideja radās negaidīti un šķita traka, taču ne mazāk brīnišķīga. Un pats galvenais, mēģiniet uzminēt.

Es steidzos atpakaļ, ielēcu ģērbtuvē un sāku tur meklēt kleitas ar noteiktu pelēku krāsu. Par laimi, tur bija daudz lietu. Atradu četrus, bet tikai diviem bija tas, kas man bija vajadzīgs — garas, tievas, stipras mežģīnes uz ņieburiem.

Sasējis tos vienā garākā, es metos atpakaļ uz balkonu, nolaidu saini uz sāniem — tur gulēja ēna. Vēl nedaudz, un tas kļūs biezāks un blīvāks, un, iespējams, no rīta šis sienas stūris tiks pienācīgi izgaismots.

Liza teica, ka te neviens nestaigā. Es noteikti nevienu neesmu redzējis, ceru, ka tas tā būs arī turpmāk.

— Ko tu plāno? — Ekofars paskatījās uz mani ar aizdomām.

— Labāk, ja tu nezini.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka. Ej uz vannasistabu un pasēdi tur kādu laiciņu — baidījos, ka putns var kādam visu izpludināt.

Es joprojām nesaprotu, vai šī uzvedība ir normāla. Šķiet, ka viņš ir manā pusē, bet nekad nevar zināt…

"Labi," likās, ka cāli neapvainojās. — Piezvani man, ja kas notiek.

Kad viņš pazuda vannas istabā, es atstutēju durvis aiz viņa, lai pārliecinātos, un atkal izņēmu Indētāju. Droši piesējusi auklu vienā galā aiz roktura, viņa uzmanīgi nolaida to no balkona starp balustrādes akmens kolonnām.

— Arr! — viņa sarūgtināta norūca, kad saprata, ka saišķa garums nav pietiekams, lai nolaistu zobenu aiz krūmiem pavisam.

Man vajadzēja to vilkt atpakaļ un atraisīt. Otrais bija īpaši grūts, to sasēju apzinīgi. Pēc šādiem darbiem biju pavisam noguris un pat pāris minūtes nogulēju gultā. Tajā brīdī acīs iekrita aizmirsta no bibliotēkas atnesta grāmata…

Es to noliku šeit, kad pārbaudīju, vai zobens ir vietā.

Paņemot rokās sējumu, kas izskatījās pēc antikvariāta, es to apskatīju, atzīmējot ar roku zīmētās ilustrācijas, taču teksts šķita nodrukāts un man joprojām bija pilnīgi nesaprotams. Izritinājis lapas gandrīz līdz galam, pārliecinājos, ka, tāpat kā es nemāku lasīt šajā valodā, es joprojām nemāku. Nekāds brīnums