Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Viņa nolika grāmatu un nopūtās. Es vēlreiz paskatījos uz zobenu, un man bija viena doma, kā to nomaskēt. Ģērbtuvē viņi atrada atbilstošas krāsas auduma jostu un atloku, kas atgādināja marles šalli. Es ietinu tajā zobenu un pagarināšu auklas ar lenti. Ar to vajadzētu pietikt, pat ja kāds nolemj apskatīt Lunāras nāves vietu.

Es paņēmu zobenu un šalli, bet nesteidzos to aptīt. Tā vietā viņa paskatījās uz grāmatu sānis. Kārdinājums ir neticams!

Interesanti, vai ir iespējams iemācīties lasīt ar zobenu? Pirms tam viņš mani nepievīla, regulāri organizējot visu, kas man bija nepieciešams. Un, ja jā, cik daudz maģijas tas prasīs? Cik tas būs kritiski?

Sarežģīts jautājums. Man nav ne jausmas, kā tur tiek sadalīta slodze. Vai es varu izturēt vēl vienu mazu vēlēšanos, vai par to nav vērts pat domāt? Un vispār, kur man radās doma, ka tas ir mazs?

Es piedzīvoju nopietnas garīgas ciešanas, izsverot plusus un mīnusus. Galu galā viņi atsvēra. Ja es nomiršu, tad vismaz ne tāpēc, ka mani iedeva Nirfiem. Brauciena laikā vīrieši runāja par viņiem kaut kādas mežonīgas lietas. Tad es nepiešķīru nekādu nozīmi. Bet Liza, starp citu, arī paspēja pieminēt, cik jauki un simpātiski ir šie cilvēki. Vai necilvēki… Ja mēs pieņemam par realitāti Bukh un Stinky pļāpāšanu, tad nāve no maģiskā izsīkuma ir daudz vieglāka nekā spīdzināšana un citas šausmas, kas notiek ar sagūstītajiem Nirfeatas iemītniekiem.

Informācija vienmēr ir bijusi dārga, bet tagad man tā ir ļoti vajadzīga. Padomāsim: es neizmantoju maģiju pa labi un pa kreisi. Varbūt izdosies?

Viņas pirksti, slapji no uztraukuma, sažņaudza rokturi. Es smagi koncentrējos, neuzdrošinājos sākt. Viņa norija ar negaidīti sausu kaklu un rūpīgi formulēja:

"Es vēlos iemācīties lasīt trīs galvenās šīs pasaules valodas, tostarp valodu, kurā ir rakstīta šī grāmata."

Pabeigusi, viņa aizvēra acis, kaut ko gaidīdama. Jā, pat zibens no griestiem. Bet nekas nenotika. Un nešķita, ka stāvoklis pasliktinājās. Tāpat kā iepriekš, es jūtos letarģisks un noguris, bet nejūtos kā ģībonis.

Katram gadījumam uzmanīgi atvērusi acis, viņa vispirms iedzēra dažus kārtīgus ūdens malkus no krūzes un tikai tad sniedzās pēc grāmatas, uz kuras mugurkaula bija rakstīts: "Nyera no Springbrūksu ielejas."

— Jā! — es iesaucos, priecīgi iesmejoties.

Man izdevās! Notika!

Atvērusi pirmo lapu, sāku lasīt, saprotot rakstīto. Runa bija par meiteni no Bērštonas, kura tika pārdota verdzībā Soljarā, kur viņa nokļuva… Šeit tika izmantots cits jēdziens, kuram tuvākais ir harēms. Tādā veidā ir skaidrāk.

Dīvaina sajūta. Tagad, kad vārdi ir uzrakstīti, es saprotu, cik tie ir ļoti dažādi. Bet es joprojām domāju krieviski, un kāds maģisks tulks manā galvā tos aizstāj ar nepieciešamajiem, vai ar tuvākajiem jēdzieniem.

Izlasīju dažas rindkopas un nonācu pie secinājuma, ka manās rokās ir nonācis tipisks romantisks romāns. Oho!

Es tomēr nolēmu grāmatu izlasīt vispārējai attīstībai. Pat tīri izklaidējošā literatūra dažreiz satur daudz interesantu lietu. Un vēl noderīgāk man būs uzzināt mazliet vairāk par dzīvi šajā pasaulē. Tātad pat pasakas nebūs liekas. Ar nožēlu nolikusi grāmatu malā, viņa paņēma zobenu. Bija sajūta, ka šo lietu nevar atlikt uz vēlāku laiku.

Mans plāns bija veiksmīgs, un, pabeidzis savu biznesu, es piezvanīju Lizai, lai palīdzētu man pārģērbties mājas drēbēs un parūpēties par pusdienām. Pēc tam es sabruku gultā ar grāmatu. Šādā stāvoklī jūs nevarat iedomāties labāku darbību. Lasot laiks paskrēja vēja spārniem, un tagad Liza atnesa paplāti, kas smaržo ar gaļas, maizes un citu gardumu aromātiem. Tur bija gan dārzeņi, gan augļi, gan ogu želejas gabaliņi. Kopumā sātīgi un garšīgi.

Pārbaudījusi visu ar spalvu palīdzību, es ar prieku ēdu, aicinot Lizu pievienoties. Viņa bija neticami laimīga, lai gan viņa bija jāpierunā. Kamēr ēdām, apspriedām vakara plānus.

"Ja mēģināsim pamest pili naktī, sargi mūs pamanīs," sūdzējās kalpone. — Viņi dežurē pie visām ieejām un izejām. Varat mēģināt kādam nedaudz pagulēt, bet vispirms tas ir jāsagatavo. Tas prasīs vēl vienu dienu, ne mazāk. Pa to laiku es tev sagādāšu dažas vienkāršas drēbes. Varam arī iepriekš sasiet palagus un pakārt uz balkona. Mēs kāpsim atpakaļ pa tiem. "Patiesībā uzkāpt ir vieglāk nekā nokāpt," viņa parādīja negaidītas zināšanas.

"Nē," es pakratīju galvu. — Tas ir pārāk grūti, un tas prasa ilgu laiku.

Man bija sajūta, tāpat kā ar zobenu, ka nav jēgas vilcināties ar krūmu meklēšanu zem balkona. Bet man kategoriski nepatika Lizas plāns. Jebkurā posmā no malas tas izskatās pēc nozieguma. Kāpēc man ir vajadzīgas šādas problēmas? Es nopūtos un domāju. Visbeidzot, prātā ienāca diezgan vienkārša ideja:

— Kā būtu, ja mēs tikai izliksimies, ka es kaut ko nometu no balkona, un dosimies to paņemt? Ja viņi mums jautās, mēs to teiksim. Bet nē, tas ir lieliski. Tad atliek tikai izdomāt, ko tieši mēs “nometīsim”.

— Nyera, tu esi tik gudra! — Liza uzsita sev pa pieri. "Tad jūs varat doties tūlīt." Ērli tikai atpūšas pēc pusdienām.

Godīgi sakot, es arī atpūstos un pat pasnaustos. Tomēr nogurums darīja savu.

— Nē. Dosimies, kā plānojām, agri no rīta, tiklīdz būs pietiekami gaišs, lai nebūtu jādedzina gaisma. Vai vari palikt pa nakti manā istabā?

— Jā es varu.

— Lieliski.

Pēc pusdienām Liza aizgāja, paņēmusi pārpalikumus, un es atkal apgūlos ar grāmatu, tajā pašā laikā domāju, ko es varētu izmest no balkona, lai tas izskatītos ticami?

Nē. Es to neizmetīšu. Ja kāds brīvprātīgi vēlas palīdzēt, viņš to nedrīkst atrast, kamēr mēs neesam pabeiguši meklēšanu krūmos. Tāpēc tam bija jābūt kaut kam pietiekami mazam, lai paliktu nepamanīts un pēc tam izliktos, ka ir atradis.

Kādā brīdī sapratu, ka vairāk gribu gulēt nekā lasīt. Es sev to nenoliedzu. Spēkus atjaunot palīdzēja miegs un sātīgas pusdienas, kuras noskaloju ar Lizas personīgi pagatavoto saules ēdāju novārījumu. Arī galva strādāja labāk.

Lapas, kuras atradu aiz gleznas! Ja paveiksies, tur var būt kaut kas noderīgs.

Lunara rakstīja rūpīgi un salasāmi, un pats galvenais, man saprotamā valodā. Un tas noteikti nebija Kirfarongskis, jo es noteikti tagad to nerunāju. Bet vai tad nav