Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Viņa pieticīgi paskatījās uz leju, jūtot, ka viņas vaigi kļūst siltāki. Man nebija daudz jāspēlē, es biju tik noraizējies, mēģinot slēpt savus plānus, ka to varēja sajaukt ar apmulsumu.

— Es nezinu, ko teikt. Paldies par rūpēm, nier Gaero. Amulets man noderēs.

Sliktais pasmaidīja vēl platāk, bet viņa acis joprojām izskatījās sīkstas un aukstas. Es jūtos neomulīgi no šāda skatiena.

"Ļaujiet man palīdzēt jums to uzvilkt," viņš apmeta ķēdi man ap kaklu.

Metāls dega nepatīkamā aukstumā, bet es nodrebēju nevis no šī, bet gan no vīrieša pirkstu pieskāriena,” Gaero paņēma amuletu, it kā nejauši pieskaroties ādai:

— Es tev iemācīšu to lietot. Kā šis.

Viņš pavilka ķēdi, lai novietotu kulonu virs šķīvja, liekot man noliekties uz priekšu. Man radās nepatīkamas asociācijas ar suni, kas valkāja kaklasiksnu. Ķēde tiešām izskatījās raupja. Izgatavota no pelēcīga metāla ar lielām saitēm mana mazā naga lielumā. To nevarētu saukt par elegantu apdari. Turklāt viņa turpināja degt no aukstuma, it kā viņas ķermenis nespētu uzkarst. Es gribēju nekavējoties atbrīvoties no šīs lietas, bet man nācās izlikties, ka esmu glaimota.

Tikmēr Gaero nekaunīgi skatījās uz manu dekoltē, kas šajā pozā atklāja daudz vairāk, nekā sedza. Velns uzdrošinājās man izvēlēties tieši šo kleitu ar kvadrātveida kakla izgriezumu! Kā izrādījās, tas bija pārāk dziļi.

— Kā šis? — viņa uzmanīgi paņēma ķēdi no Plohiša un patstāvīgi uzlika kulonu virs šķīvja, ja vien viņš pārstātu būt tik tuvu.

Nē, viņš nebija pretīgs, un nekromants smaržoja labi, bet tas notiek, ja vīrietis ir nepatīkams, punkts.

"Tieši tā, Nyera Marina," viņš teica, iztaisnojās un pasmaidīja. — Ekogalvas acis nav mainījušās. Ēdiens ir nekaitīgs, var mierīgi ēst.

Pēkšņi viņš ar kāju zem galda pieskārās manam apakšstilbam un skrēja pa to, it kā glāstīdams.

"Paldies," viņa noņēma kulonu no kakla izgriezuma un vērīgi atbīdīja kājas, tik tikko tiekot galā ar dusmu lēkmi.

Es tikai gribēju iesist smago kulonu tieši viņam pierē.

Negodīgs mērgs! Viņš izliekas, ka pievērš uzmanību, bet arvien vairāk atver ķepas. Gan aizmugurē, gan priekšā. Man tas nepatīk. Esmu pārliecināts, ka sūdzēties Zinborro ir bezjēdzīgi. Ērls baidās no nirfeat. Uzreiz ir skaidrs, kurš no tiem ir svarīgākais.

"Ērl, es rīt došos prom un atgriezīšos tikai uz izrādi." Tad mēs visu izlemsim,” Plokhišs nesaprotami sacīja pavisam citā, sausā un aukstā tonī.

"Es ceru, ka jūs atgriezīsities ar labām ziņām, nier Gaero?" — Ērls apbrīnojami pakratīja savus resnos zodus.

"Tagad jums nav jāuztraucas par neko, Dors." Es esmu pārliecināts, ka šovs būs veiksmīgs," atbildēja Plokhish, neviennozīmīgi lūkodamies uz mani.

Un man šķita, ka Kheress klusi izelpoja un atslābināja savu pārāk taisno muguru, un Grapas lūpās uzplaiksnīja tikko manāms smaids, ko viņa nekavējoties paslēpa.

Kas notiek? Vai tā ir kaut kāda sazvērestība?

Atbilde bija acīmredzama: likās, ka esmu pielīdzināts. Bet kam?! Vai viņi tiešām vēlas mani pārdot Grapas līgavainim? Vai šis racējs?!

Cenšoties nenodot savas emocijas, viņa apzināti nogrieza “arbūza” gabalu un sāka lēnām košļāt. Tas mani iepriecināja ar savu svaigo garšu, kas neskaidri atgādina gurķi. Lieliska kombinācija ar pikantu putnu gaļu un saldskābo mērci.

Šķiet, ka ir pienācis laiks tikt prom no Zinborro. Būtu labāk šonakt. Žēl, ka tas nav iespējams. Esmu pilnīgi nesagatavota, kas nozīmē, ka man būs jāpavada vismaz vēl viena diena. Mums pēc iespējas ātrāk jāsaņem karte un jāsavāc daži krājumi. Labi, ka nav problēmu ar drēbēm, un manā rīcībā ir Lunaras ģērbtuve, un līdz ar to ir daudzas lietas, kuras viņa nekad nav valkājusi.

Mums jāpaziņo Lizai, viņa palīdzēs sagatavošanās darbos. Lai ko arī teiktu, nav vērts meiteni šeit atstāt. Kaut kas man saka, ka viņa var nepārdzīvot sodu par manu bēgšanu. Nav ne mazāko šaubu, ka viņa tiks padarīta ekstrēma un atdota Nirfeats. Neviens viņu nepasargās no Gaero, izņemot mani. Lai gan… Kurš gan mani no viņa pasargātu…

Es zināju šo skatienu. Fanātisks un apsēsts. Cvetkovam bija līdzīgs, un kā tas viss beidzās? Nē, es nedomāju atkārtot savu likteni jaunajā pasaulē. Es pretosies līdz pēdējam.

Dievs, ja notiktu brīnums, un tas, kuru Vasiļina sauca par Nazi, mani atrastu un aizvestu no šejienes.

Sliktais tiešām sēdēja puspagriezies un ar interesi skatījās.

Lai viņam par spītu, es mierīgi ēdu, pilnībā ignorējot viņa uzmanību. Par laimi, man bija līdzīga pieredze. Nav tā, ka visādi vīrieši ar taukainiem skatieniem skatījās uz mani ballītēs, kurās Cvetkovs mani vilka kā atslēgu piekariņu. Šis noteikti nesabojās manu apetīti.

Vakariņas nebija ilgas. Mēs ar Grapu tika atbrīvoti, un paši grāfi un Plohish nolēma pārcelties uz grāfa kabinetu, lai sarunātos. Kopā ar Erlīnu devāmies pa gaiteni uz kāpnēm.

— Kā jums patīk stāsts? — viņa jautāja, kad mēs devāmies prom.

— Tu runā par romānu?

Viņa pamāja.

— Nekas. Diezgan pikanti,” pasmaidīju. — Vai jums patika grāmata, kuru paņēmāt?

— Pilnīgas muļķības! "Pilnīgi izgudrojumi," meitene teica un nosarka.

Un es secināju, ka Grappa apmeklēs bibliotēku vairāk nekā vienu reizi, lai apmeklētu dārgumu plauktu.

— Es redzu, ka tu jūties labāk?

— Jā. Daudz. Paldies,” es pasmaidīju.

– Žēl, lien ārā no spaiņiem. Es gribēju tev piedāvāt pastaigāties. Izdomāju, ka pastaigāsimies pa apkārtni…

Es pamiedzu ausis, aizrāvos ar Erlīnas vārdiem. Man nenāktu par ļaunu uzzināt, kas atrodas pils apkārtnē. It īpaši, ja rokā ir karte. Es varu viņai pajautāt par maršrutu un veikt piezīmes nākotnei. Tas var palīdzēt aizbēgt.

"Tiešām žēl," es biju patiesi sarūgtināts. — Grappa, vai tev patīk jāt ar zirgiem? — Es izmetu makšķeri.

— Jā, bet Affi saka… Ej! Man vienmēr ir patikuši zirgi un brīvības sajūta, gandrīz lidojums, kad tu ar pilnu ātrumu auļo. Es sen neesmu bijis ārā, tiešām.

— Ak, cik lieliski! Varbūt kādreiz aizbrauksim pavizināties?

Es arī mīlēju un zināju, kā braukt. Kā sieva Cvetkova varēja atļauties dažus dārgus hobijus.

"Jā, pat rīt, ja laikapstākļi atļauj," Grapa viegli piekrita. — Kuru zirgu izvēlēties?