Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Skūpsts jutās kā čūskas kodums. Tas bija biedējoši, pretīgi un pretīgi līdz šausmām. Tas droši vien ir tas, kas pamodināja manus instinktus. Es nesapratu, kā es reaģēju automātiski. Plošišs nebija gaidījis sitienu no papēža pa pēdu. Un es sagrupējos, nedaudz pagriežoties uz priekšu, un uzreiz iztaisnojos, cik vien varēju, atsitoties ar pakausi. Es nekļūdījos, trāpot Bad Guy tieši pa lūpām un degunu. Viņa arī iesita pati, bet nav laika gausties. Neapstājoties viņa pēkšņi notupās un, pagriežot ķermeni, no visa spēka atsitās ar elkoni sāpīgajā vietā.

Viņš spiedās uz grīdas un čukstēja. No viņa salauztajām lūpām un deguna tecēja asinis, bet man šķita, ka Gaero caur sāpēm smaida ar šausmīgu smaidu, draudot ar šausmīgu sodu. Paķērusi no plaukta citu grāmatu, lai aizstātu nomesto, es paņēmu svārkus un izskrēju no bibliotēkas, lūdzot, lai viņam neienāk prātā man sekot.

17. nodaļa. Atrast kaut ko, es nezinu ko

Es metos uz savu vietu, neizceļot ceļu un nerūpējoties, ka kāds mani varētu pamanīt. Es vairākas reizes pagriezos, bet aiz manis neviena nebija, tikai sasodītā gaismas bumba vilkās man aiz muguras, it kā pielipusi. Es jutu, ka kaut kas nav kārtībā jau brauciena pēdējā distancē.

Viesu spārns jau bija nedaudz drūms, salīdzinot ar citām pils daļām, kurās biju bijis. Rodas sajūta, ka saimnieki šeit taupījušies ar apgaismojumu, un tagad priekšā izveidojies tumsas priekškars.

Es samazināju ātrumu un tad pilnībā apstājos, neizlēmusi. Kas pie velna?

Šķita, ka koridoru šķērso robeža, aiz kuras nekas nebija redzams. Pat aprises. Bet fakts ir tāds, ka ieeja manās kamerās bija nedaudz tālāk. Kādā brīdī šķita, ka Sliktais puisis ložņā no aizmugures. Klusi, kā bibliotēkā. Viņa paskatījās pār plecu. Neviens.

Viņa nolaizīja lūpas, lūkodamās tumsā, kas radīja vēlēšanos bēgt un paslēpties tālākajā stūrī. Ar lielām grūtībām man izdevās noturēties vietā. Kā signāls noteikti kalpoja kaut kur tālu dzirdama sausa, asa skaņa. Nedabiskā tumsa pēkšņi virzījās uz mani, izstiepjot daudzus taustekļus. Tas smaržoja pēc sabrukšanas…

Es ticēju, ka esmu sastapies ar kaut ko pārdabisku, bet es vispār neko tādu negaidīju. Es biju sastindzis un nevarēju kliegt vai aizvērt acis. Bet briesmonis, austs no tumsas, man nepieskaroties, pēkšņi pazuda gaisā. Likās, ka kādā brīdī tas atdūrās pret neredzamu barjeru, pēc kā koridors ieguva pilnīgi normālu izskatu un pazuda pat saldeni smeldzīgā smaka.

Es kādu laiku stāvēju, cenšoties nomierināt savu pukstošo sirdi un dziļi elpot, un beidzot man tas izdevās. Sperusi pirmo šaubīgo soli, viņa paspēja sagrozīt potīti. Viņa ar galvu steidzās cauri visai pilij — viņa nepagriezās, bet tad pagriezās. Kāds uzbrukums!

Viņa kliboja līdz saviem kambariem un ar nedrošiem pirkstiem atvēra durvis. Iekšā bija gaišs un mierīgs. Pat omulīgi. Gaisma turpināja karāties virs manas galvas.

– Čau! — Es viņu padzinu ar grāmatu, kuru ar nāves tvērienu turpināju turēt rokās.

Paklausīgi atdalījies, viņš pacēlās augstāk un ieņēma vietu starp tiem pašiem, tieši pie griestiem. Interesanti, vai var paņemt līdzi pāris? Ielikt tos kaut kādā traukā? Maisā?

— Nyera, vai tas esi tu? — Liza paskatījās ārā no guļamistabas.

— Labi, ka tu jau atnāci.

— Kas ar tevi notika? Tev nav sejas! — pamanīja vērīgā meitene. — Ak! Un kāpēc tu klibo?

"Es satiku Gaero bibliotēkā," pastāstīju viņam par saviem piedzīvojumiem.

Un viņa man arī stāstīja par šo tumsu, kaut arī šaubījās. Taču pēkšņi Liza spēs kaut kā izskaidrot notikušo mežonību. Viņa paskaidroja:

— Tā ir Nirfeat maģija. Reiz redzēju, ka Maisa uzbrūk tādam. Šī ir mūsu veļas mazgātava. Viņa ir izliekta, izliekta meitene, nevis tāda kā es. Kā viņa čīkstēja! Un šis viņu tikai izsmēja. Teica, ka atkal pieķers, lai vaino pats sevi.

— Kas tas ir?

— Galu galā Gaero. Ar šo burvestību viņš imobilizē. Vai varbūt ir kaut kas cits. es nezinu. Ak, njera, vai esi pārliecināts, ka viņš tev neko nav nodarījis? — Viņa aizdomīgi skatījās kaut kur manā kakla rajonā.

— Ak nē!

Es uzreiz satvēru vietu, kur nekromanta lūpas bija sakodušas, un klibodams steidzos vannā. Spogulis rādīja, ka tas nepagāja bez pēdām. Vietā, kur kakls saskaras ar plecu, bija aptumšota neglīta pēda, ko tautā sauca par "hiki". Jā, pat Cvetkovs man tos nedeva!

Es biju galīgi nikns. Es ceru, ka viņam no mana sitiena izraisītāja vietā ir ne mazāks vai pat vairāk zilums. Es skaidri sasitu ar elkoni, man šķiet, ka pat dzirdēju čīkstēšanu. Taisns trīspunktnieks. Man vienkārši nebūtu to jānožēlo. Vīrišķais lepnums ir tāda lieta…

"Bet viņš paskatījās arī šeit," Liza atzina.

— Vai Gaero ienāca šajās kamerās?

— Jā. Es tikko gāju uz šejieni, bet redzēju, kā viņš ieiet iekšā un paslēpās kādā nišā. Viņa gaidīja, kamēr iznāks un tikai tad nolēma ienākt.

— Liza! Kur ir Pukliks? — pēkšņi atcerējos par eko gaismu.

Viņš joprojām nav mani saticis.

— Medītais aizlidoja un norija. Tagad ne ilgu laiku.

Es kliboju uz balkona, lai paskatītos ārā un tajā pašā laikā pārbaudītu, vai zobens ir savā vietā. Es gribēju cerēt, ka Bad Guy neatklās manu izcilo plānu.

Neatvēra. Aukla joprojām bija sasieta, un, ja to pavilka, varēja just zobena svaru.

— Liza. Rīt mums agri jāceļas. Vēlreiz pārrunāsim savus plānus un ejam gulēt.

Un tā viņi darīja. Pēc tam mēs iebarikādējāmies guļamistabā, un es laipni iedevu Lisai pusi no plašās gultas. Aizmigt no lietus skaļuma, es visu laiku domāju par neparastiem atslēgas zobeniem, kuru, kā izrādījās, bija vairāki. Un par vārdiem, ko Gaero teica par mani: “Svešais. Dīvaini. Ne no šīs pasaules…"

Un viņam ir taisnība! Nirfeat kaut kā zina par citām pasaulēm, bet pārsteidzoši mierīgi reaģē uz cilvēku parādīšanos no turienes. Bet tad izrādās, ka viņa stāsti par kāda Nirfeja izteiktajām prognozēm ir patiesi. Un pirmais no tiem ir par Vasiļinu. Nezināma iemesla dēļ šeit nokļuva arī mana māsa. Un, ja tā, mums viņa ir jāatrod neatkarīgi no tā. Bet vispirms jums