Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

atklāt nedabiskas tumsas recekļus, kas slēpjas nišās. Jāteic, ka tumsu izklīdināja tikai lāpa, kas kūpēja tuvāk kāpnēm un tas arī viss. Šķiet, ka īpašnieki nevēlas, lai es te pa nakti vazājos.

Vispār viņu uzvedība un attieksme pret mani man likās dīvaina. Šķiet, ka esmu viesis, bet neviens par mani īpaši neinteresējas, izņemot Grapu. Es dzīvoju un dzīvoju… Vai varbūt tā šeit dara?

Dziļi ieelpojusi, viņa pirmā izgāja gaitenī, kārtējo reizi garīgi sūdzoties, ka durvis nevar aizvērt no ārpuses. Vai arī tas ir normāli? Mēs arī parasti neslēgt savas istabas mājās… Kāpēc lai šeit būtu savādāk? Vai arī tāpēc, ka es šeit nejūtos droši?

Teikšu godīgi, nekādi aizcietējumi mani šeit neglābs. Ja vien nebūs mazāka iespēja, ka viņi atkal iemetīs čūsku vai kādu citu nejauku lietu.

"Šodien ir auksts," Liza nodrebēja.

Ik pa brīdim viņa iespieda žāvas dūrē. Godīgi sakot, es arī nejutos pārāk enerģisks, bet gan banāla miega trūkuma dēļ. Nekas vairāk. Šķiet, ka ikvakara tikšanās ar svešinieku man atņēma enerģiju. Lai gan šodien es viņu atkal redzēju…

Nē. Varbūt šodien bija parasts sapnis. Es domāju par viņu, tāpēc es par to sapņoju, un tas arī viss.

— Nē, es neiešu! — Liza nočukstēja un mēģināja ložņāt atpakaļ.

Mēs tikko bijām nonākuši pie kāpnēm, kas savienoja abus spārnus un veda lejā uz plašu zāli.

— Tu iesi kā maza mīļā! — es drīzāk rupji satvēru viņu aiz elkoņa un vilku lejā.

Kalpone pretojās un čīkstēja, negribīgi kustinot kājas. Viņa vairāk pretojās šovam, neradot man īpašus šķēršļus. Tā strīdoties nonācām pie izejas. Kad, šņākdami kā kaķi, viņi izkrita pa durvīm, viņi gandrīz uzreiz saskrējās ar kuplu sargu. Viņš snauda, atbalstījās uz milzīgas alebardas vai kaut ko līdzīgu.

— Kas šeit notiek? — Viņš tūdaļ iztaisnojās un bargi savilka uzacis, it kā pirms sekundes nebūtu šņācis. "Kur jūs, meitenes, dodaties pa nakti?" viņš saprata, ka ir jau rītausma, un izlaboja: "… tik agri?"

— Atver acis, Smihan! Jūs runājat ar Nyeru! — Liza viņu aplenca.

Es klusībā paskatījos uz sargu ar augstprātīgu skatienu.

— Piedod, nyera. "Es to neatzinu," viņš īsi paklanījās.

Lai gan, kā viņš varēja mani atpazīt, kāds brīnās? Tas nav fakts, ka viņš mani redzēja vismaz vienu reizi.

"Nāc, Liza, mums jāatrod kulons, pretējā gadījumā Njers Gaero apvainosies," es pasteidzināju kalponi.

— Nē, ieguva! Lūdzu. Vai es nevaru iet? Šī ir slikta vieta. Tur ir spoks! — Viņa pazemināja balsi.

— Tu esi ceļā, nelietis!

— Nebrauks! Pat nejautājiet! Neviens tur neiet! — Liza izmisīgi pakratīja galvu.

Apsargs, kuru viņa sauca par Smeehanu, skatījās tikai no viena uz otru.

— Kas īsti notika? — viņš neizturēja.

Beidzot! Es biju laimīgs, man bija diezgan apnicis spēlēt šo priekšnesumu.

"Nyera nometa kulonu, es jums saku," Liza viņam sacīja, it kā viņš nesaprastu. "Es viņu nobiedēju nejauši," viņa nožēlojoši nolaida skatienu.

— Un kas? — Smihans izskatījās ar visblīvāko skatienu.

— Kas tas ir? Kā tas ir kas? — Liza uzkāpa viņam virsū, piespiežot viņu spert soli atpakaļ. "Tagad tas liek man iet un pacelt." Es jums teicu, ka Nyera Gaero kulons ir dāvana. Vai jūs uzdrošināties?

— Nu? — apsargs atkal neko nesaprata.

Patiesībā Liza to apzināti paskaidroja tā, ka pat gudrāks cilvēks to nesaprastu. Ar to mēs rēķināmies.

— Kas? — Kalpone uzlika rokas uz gurniem.

— Nu es to nometu. Mums tas ir jāpaaugstina, un tas ir bizness. Viņš nekur nebrauks. Kas noticis?

— Un tāda lieta, tava stulbā galva, ka kulons no balkona iekrita taisni krūmos. INtie paši! — Liza zīmīgā tonī paskaidroja, beidzot tiekot pie svarīgākā.

— Tie paši? — Šķiet, ka puisis nebija īpaši attapīgs. Lai gan es neesmu pārliecināts, ka es domāju labāk, ja man būtu jāguļ stāvot uz lieveņa tik nepatīkamā un mitrā laikā.

Es jau, atklāti sakot, dauzījos, neskatoties uz to, ka biju ģērbusies pietiekami silti vasaras naktī, kaut arī lietainā, kā man likās. Saglabāt augstprātīgu seju, kad zobi grasījās klabēt, nebija viegli.

— IEKŠĀtās pašas, Smeehan! — Liza piegāja viņam vēl tuvāk.

Žēl, ka tā ir viņa. Atšķirībā no manis, Liza nešķita pārāk auksta un neietinās vienkāršā šallē. Tāpēc puiša skatiens uzreiz pieķērās viņas gardajam kakla izgriezumam, un, ja viņš tagad varēja domāt par krūmiem, tad tas bija tīri no praktiskā viedokļa. Viņam tam bija divi iemesli, un abi bija daudz nozīmīgāki par kaut kādu nyera piekariņu.

Bet es kļūdījos. Puisis beidzot to saprata, lai gan nekad nenovērsa skatienu no kalpones ķircinošajām puslodēm.

— Ak, tie paši!

— Tie paši, tie paši, Smihan. Nyera, es neiešu! — viņa gandrīz skaļi ievilka.

Es nodrebēju no tik negaidītas garastāvokļa maiņas. Man liekas, ka Liza pārspēj. Bet Smihans to skaidri nesaprata.

"Es tevi pavadīšu," viņš brīvprātīgi pieteicās.

Ēd! Notika. Mūsu plāna galvenais punkts tika pabeigts. Tagad, pat ja kāds uzzinās par šo uzbrukumu, mēs varam teikt, ka būs liecinieks, kurš visu apstiprinās. Un nevajadzēja nevienu uzpirkt.

Taču priekšlikums neizklausījās pārāk pārliecinoši, no kā secināju, ka ne tikai vietējās sievietes baidās turp doties, bet arī vīrieši.

— Smihan, vai tu aizvedīsi mani un Njēru uz tiem pašiem krūmiem, uz kuriem Njēra Lunara izlēca no balkona?

Izskatās, ka puisis jau simts reizes nožēlojis, ka pārāk daudz izpļāpājās.

— Nu jā. "Es tev teicu," viņš sāka skatīties apkārt, it kā viņš kādu meklētu.

— Tās pašas, kur parādās viņas spoks un var viņu nožņaugt? — Liza neatlaidās.

"Jā," Smihans diezgan skumji pamāja ar galvu.

— Tās pašas, kur pa dienu neviens neiet, kur nu vēl tumsā? “Baidoties, ka Liza visu sabojās, viņa iedunkāja viņu ar elkoni. Pareizi atpazinusi manu signālu, viņa negaidīja apsarga atbildi. Viņa vienkārši metās viņam uz kakla un skaļi noskūpstīja viņu uz vaiga. — Tu esi mans varonis!

— Smihan, tev ir jautrs pulkstenis. Varbūt es arī kaut ko dabūšu? — no malas atskanēja ne visai patīkama balss.

Mums