Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

"Jūs lūdzat man piezvanīt, un noteiktajā laikā viņi ierodas aukstuma svētnīcā."

Es novīstu. Mūsu acu priekšā izgaisa iespēja sazināties ar savu māsu, izmantojot gredzenu. Es kļūdījos. Man joprojām ir iespēja izvēlēties mobilo tālruni, kas nav vietējais. Tas vairāk atgādina zvanu no pasta.

Vecās sievietes tēls pēkšņi izkropļojās un uzpeldēja.

— Kas notiek?

"Vētra tuvojas," tikko kaltais lielvalsts paskatījās kaut kur uz sāniem. "Mēs nevarēsim runāt nākamo desmit dienu laikā, bet jūs mēģināt." Noteikti izmēģiniet to. Un vēl… — viņa teica vēl kaut ko, bet es dzirdēju tikai neskaidru rīstīšanos un neko nevarēju saprast.

— Tevi nevar sadzirdēt! — Mana vienīgā, jau iluzorā iespēja nodot māsai ziņas vai vismaz uzzināt kaut ko noderīgu izkusa acu priekšā, un tāpēc es nolēmu: — Un… es neesmu Lindara, es esmu Marina. Vasiļinas māsa. Viņa šeit ir kaut kur. Iespējams, Drakendortā. Šķiet, ka esmu augstā amatā, bet es nezinu. Palīdzi man! Man draud briesmas. Zinborro pilī! Nirfeats ir šeit, un viņiem nekas nekaiš. Kaut kādas līgavas māsas… Un… Man ir Indīgs!

Iejaukšanās stiepās un komiski izkropļoja vecās sievietes seju, un tad tā pilnībā pazuda, aizstājot ar parasto gludo fonta virsmu. Un tad it kā pazuda neredzama barjera. Farānas ziedi lēnām peldēja, aizņemot brīvo vietu…

Es nezinu, vai šī sieviete kaut ko dzirdēja, ko es teicu.

— Smuki! — es zvērēju. — Smuki! Muļķības! Muļķības!

Es iekāpu atpakaļ fontā un izņēmu gredzenu no ūdens. Es mēģināju to iemērkt vēlreiz, bet šoreiz nekas nenotika. Ar sarūgtinājumu nopūtos, es atspiedos uz sāniem, nirstot zem ūdens līdz nāsīm. Viņai atkal izdevās nosalt, kamēr viņa stāvēja slapja.

Sasildījusies un nomazgājusies, uzvilku tīru naktskreklu un apgūlos ar sējumu, ko biju paķērusi no bibliotēkas. Istabene kavējās, un es uzminēju, kāpēc. Visticamāk, Lizai jau bija jāatbild uz neērtiem jautājumiem.

Romāns bija interesants, bet manā gadījumā bezjēdzīgs. Tur aprakstītā pasaule izrādījās izdomāta, bet es gribētu uzzināt par īsto. Es tik tikko biju nolikusi grāmatu, kad Liza atgriezās ar smaržīgu zāļu uzlējumu un apsārtām acīm. Man izrādījās taisnība, viņi jau bija viņu nopratinājuši.

Liza man palīdzēja sagatavoties brokastīm.

— Nyera, vienkārši saki visu, kā mēs plānojām.

— Sapratu.

"Heresa šodien ir dusmīga… Viņas meitas kaut kā atkal nesadzīvoja."

"Es esmu diezgan noguris no Zinborro ģimenes locekļiem." "Mēs izbrauksim rīt agri no rīta," es pieņēmu lēmumu.

"Nyera…" Liza nobālēja, piespiežot rokas pie mutes.

— Vai esi gatavs nākt man līdzi? Ja nē, paliec.

— Es nepalikšu! Bez tevis viņi mani atdos Gaero, un viņš man jau ir pateicis, kādas briesmīgas lietas viņš ar mani izdarīs, ja es iekritīšu viņa rokās,” Lizas seja kļuva notraipīta.

— Tad darīsim tā…

Izstāstījusi viņai savu plānu, devos brokastīs. Par spīti Lizas brīdinājumam, Hērese rīkojās pašapmierināti. Arī Ērls šodien bija neparasti runīgs. Malkojot savu iecienīto dzērienu, viņš savu sievu nosauca par sweetbush un meitām par marmelādi. Godīgi sakot, plānā un sausā šerija nemaz neizskatījās pēc ceptas preces. Vienīgais, kas smaržoja pēc marmelādes, bija no naivās Miskalijas.

Varbūt viņus ietekmēja Gaero prombūtne? Nirfeat un pat nekromants, lai Dievs man piedod, nomācoši ietekmēja visus.

— Tēt, šodien ir lielisks laiks! Karstums norimis, bet saule tik spoža. Vai varam doties izjādē? — Grapa pēkšņi jautāja. — Marina, vai tu pievienosies pastaigai?

— Ar lielāko prieku! — es atbildēju.

Vai tiešām ir sākusies baltā sērija? Es atradu Lunara gredzenu. Tas nav nekas, bet saziņas līdzeklis, kaut arī ar dīvainu vecu sievieti. Varbūt pārējais izdosies? Jā, ja tā padomā, tas vien, ka es noslīdēju no Cvetkova un uzzināju, ka Vasiļina ir dzīva un vesela, jau ir kā brīnums. Es pasmaidīju par savām domām.

— Tēt, vai drīkstu? — Affinata nosita skropstas.

— Un es! — Miskalia viņiem pievienojās.

— Laiks ir brīnišķīgs, un mēs pārāk ilgi esam sēdējuši mājās. Garlaicīgi! — Zinborro meitenes par pārtraukumu sāka gausties.

– Želejas pupiņas, želejas pupiņas, nomierinies. Mīļā, tu viņus atlaidīsi, vai ne? — grāfs pagriezās pret sievu, vēlreiz apstiprinot, ka bez Krauva lēmuma nekustēs pat akmens zem viņa kājas.

— Es nezinu… Man ir daudz darāmā.

— Māte!

— Bet mammu!

— Mammīte!

Meitas sāka vaimanāt, vēršoties pie mātes. Visu izšķīra Ērla vārds:

— Mīļā, pils bez tevis nesabruks. Kalpi zina, ko darīt, un arī tev nāktu par labu atpūta un relaksācija.

Kheresam patika šāda tuvinieku uzmanība. Šķita, ka viņa kādu laiku salūza, bet jau pēc sejas bija skaidrs, ka viņa to pieļāva. Ir tikai viena slikta lieta — jāiet kopā ar visu pūli. Tas nozīmē, ka jūs nevarat mierīgi sarunāties ar Grapu. Un Affi nerada man uzticību.

— LABI. Katram ir pusstunda laika, lai sagatavotos. Tiekamies zālē. Meitenes, rūpējieties par mūsu viesi. Viņai nekādā veidā nevajadzētu būt ierobežotai, vai tas ir skaidrs? Un neaizmirsti atnākt pēc viņas.

Kheress nerūpējās ne par viesi, ne par šķietamo radinieku. Viņa parūpējās par to, kuru gatavojās aizstāt vienu no savām meitām līgavas izstādē. Bez prāta. Bet es izlikos glaimota.

"Es neiešu uz austrumu spārnu!" — Miskalia iesaucās ar patiesām šausmām. — Kā tu tur dzīvo? Tur ir spoks!

Es pasmaidīju:

— Jā. Vakar es redzēju Lunāru. Un arī pirms tam.

Miskalija iekliedzās, un Affinatas acis iepletās neticībā.

— Un viņa tev nepieskārās? — viņa demonstratīvi familiāri vaicāja.

"Kā redzat, indīga čūska mani joprojām nav nožņaugusi, nometusi vai sakodusi."

Tas ir dīvaini, bet Affi nereaģēja uz pēdējo, it kā viņa neko nezinātu. Labi notur seju.

"Es ieiešu, neuztraucieties," Grapa brīvprātīgi pieteicās.

Tas man nāca par labu.

— Vai varat pateikt, kādu tērpu izvēlēties izjādei ar zirgu? Baidos, ka šeit mūsu tradīcijas atšķiras.

— Noteikti.

Šajā brīdī brokastis beidzās, un mēs devāmies katrs savā ceļā.

Nedaudz vēlāk Grappa patiešām parādījās manās kamerās. Viņa staigāja apkārt, skatījās apkārt un grimasē:

— Kā te viss ir… bezkrāsains. Pretīgi!

Es izvēlējos