Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

palīdzēja man izvēlēties jaunu. "Man bija jātiek galā pašam," es dusmīgi atbildēju. "Erlinai Affinatai ir klusa ķēve, pārējo es nezinu," viņa mēģināja izkļūt.

Tikmēr Smihanam arī bija kaut kas aizdomas:

"Bet tā ir taisnība, niers parasti neceļo bez drošības." Nyera, vai ir kaut kas, ko vēlaties mums pastāstīt?

— Man nevajag aizsardzību. Neaizmirsti, es nokļuvu šeit no Kirfarongas, — es augstprātīgi pasmīnēju.

Apsargi saskatījās.

— Bet es redzēju, kā tevi uz ratiem šurp atveda divi arkli… — nemierīgs Hariks, lai var gulēt uz ērkšķiem un nātrēm! turpināja šaubīties, apdraudot manu vienkāršo plānu.

— Palīdzi man atvērt vārtus un ķerties pie lietas! “Es ņurdēju, cerot, ka pašpārliecināta rīcība noderēs.

Nestrādāja.

— Uzmanies no nieras, Harik. Es iešu pamodināt grāfu. Es uzzināšu, vai viņu var atbrīvot bez pavadības.

Tas ir viss. Mēs esam ieradušies… Palicis tikai viens pēdējais līdzeklis, pie kura es negrasījos ķerties, ja vien tas nebūtu absolūti nepieciešams, — zobens. Turiet aiz roktura un vēlos, lai viņi mani izlaiž, vicinot pēc manis savus baltos kabatlakatiņus, un tad pilnībā aizmirst, ka mēs šeit tikāmies. Man nebija šaubu, ka tas darbosies. Bet kāda būs atmaksāšanās? Ja es nokritīšu noguris vai miris, bēgšana neizdosies.

— Kas šeit notiek? — aiz sargiem atskanēja pazīstama sievietes balss.

Viņi uzreiz piecēlās un šķīrās, atklājot Grapu manam skatienam. Erlīna tuvojās, ietinusies garā šallē pret rīta agro vēsumu.

— Jā, tas tā. Njēra saka, ka viņa gatavojās pastaigai ar grāfa un Erlesas atļauju,” paklanoties atbildēja Smēhans.

"Bet neviens mums par neko tādu nestāstīja," piebilda Heriks un arī paklanījās.

Mēs ar Grapu sastapām savus skatienus, un iestājās ilga pauze.

Uz brīdi man palika auksti, jūtot, kā visas manas cerības sabrūk…

— Izlaidiet mūsu viesi, muļķi! — Erlīna aizkaitināti pavēlēja.

Es nogurusi noskatījos, kā Smihans steidzās man atslēgt vārtus, un Grapa piegāja pie manis un negaidīti mani apskāva:

"Paldies par brīdinājumu, Marina," viņa čukstēja.

Es neatbildēju uzreiz. Bija vajadzīgas dažas elpas, lai saprastu, ka tas nebija joks un ka Grapa man palīdzēja.

— Mans prieks. "Es nevēlos, lai jūs nonāktu nepatikšanās," es atbildēju, pirms mūsu apskāvieni izjuka.

— Jauku pastaigu, Marina. Un esiet uzmanīgi miglā. Zirgs var paslīdēt vai no kaut kā nobīties. Un neejiet tālu uz austrumiem un dienvidiem, tur ir bīstami.

"Es vienkārši braukšu pa vakardienas maršrutu un atpakaļ," es viņai uzsmaidīju, jūtot spriedzi caur katru manu vārdu.

Vārti bija vaļā, bet es nesteidzos iet ārā. Mēs dažus mirkļus klusēdami skatījāmies viens uz otru. Un pēkšņi Grapa rūgti pasmaidīja:

— Es tevi ļoti apskaužu, Marina. Mana māte nekad neļauj man iet vienam. Nekur. Es dzīvoju kā cietumā… Bet tu, nevis es.

"Žēl, ka mēs nevaram braukt kopā, Grappa," es atbildēju gandrīz sirsnīgi.

Pabeiguši šo patīkamu apmaiņu, mēs šķīrāmies.

Izvedu zirgu no vārtiem un, uzkāpis seglos, lēnām nogāju pirmos simts metrus, jūtot citu skatienus sev uz muguras. Pēc tilta ceļš nolaidās zemienē, ko klāja migla kā sega. Tikai ieniris tajā, pagriezos un sajutu zināmu atvieglojumu, pat īsti neredzot pils aprises.

Kaut kur netālu pa kreisi atskanēja kliedzieni — cilvēki tur noteikti tvēra eko gaismu. Puffy turpināja viņus ķircināt, dzenot tos zem pils mūriem un slēpdamies miglā, kas bija tik bieza kā piens. Es jutos noraizējies par cāli un slēptu apmulsumu par to, ka esmu to nozagusi Grapai. Šī Erlīna izrādījās daudz labāka, nekā es par viņu domāju, kad mēs pirmo reizi satikāmies. Savdabīga meitene, bet noteikti ne slikta… Un tomēr tas, ka viņa mani ieraudzīja, nebija īpaši labi.

Neraugoties uz Grapas brīdinājumu, braucu tik ātri, cik migla ļāva, steidzoties prom no pils tās aizsegā. Sākumā sazarojumā nogriezos pa kreisi, bet, apmetis apli, atgriezos garām tam pašam ezeram uz dienvidu ceļu. Dažreiz es pamanīju cilvēkus, bet viņi gāja tālumā, un es redzēju tikai siluetu aprises. Laikam viņi arī dara.

Es ierados tikšanās vietā tieši tad, kad migla noskaidrojās, un noskaidrotajās debesīs mirdzēja Pūķis un Ēna.

— Nyera, es biju tik noraizējies! — Liza piesteidzās pie manis no aiz krūmiem. — PAR! Vai jums izdevās dabūt zirgu?

— Jā, bet man šķiet, ka viņa ir jāatstāj. Sāpīgi pamanāms.

"Un tā ir taisnība… Vienkāršiem ceļotājiem tādi zirgi nevar būt…" kalpone apstiprināja manas šaubas.

"Ja jūs to piesaistīsit šeit, Zinborro sapratīs, pa kuru ceļu mēs gājām," es šaubījos. — Mums laikam jābrauc uz austrumu šoseju. Bet vispirms jāsagaida Pūkliks.

Mēs, arvien nemierīgāki, gaidījām cāli. Un visbeidzot viņš iznira no miglas plīvura.

— Marina! Esmu šeit!

— Beidzot! Vai tev viss ir kārtībā?

— Gandrīz pieķēra. Viņi kaut kur paņēma tīklu un izstiepa. Es gandrīz iekļuvu nepatikšanās. Pazaudēja daudz spalvu…

— Piedod, mazā! — es apskāvu cāli.

"Es tev piedošu, ja tu mani nesīsi," viņš atbildēja, apmierināti šķielēdams. — Dosimies prom, ātri, pirms viņi ir klāt.

Padevusies viņa satraukumam, es pagriezos pret Lizu.

— Ko darīt ar zirgu?

"Ja tu viņu atlaidīsi, kumelīte atgriezīsies pilī," mierināja Liza.

"Labāk ir braukt, pirms šeit nāk vajāšana." Viņi var mani izsekot pēc manām spalvām. Es tos noņemu, kad man ir bail.

Dziļi ieelpojot, es pieņēmu lēmumu.

— Liza, kāp zirgā. Pabrauksim vēl nedaudz, lai palielinātu distanci, un tad atlaidīsim.

Tā mēs arī izdarījām. Es iekāpu seglos ar Pūku rokās, un Liza apsēdās uz rumpja ar piederumiem. Apbraukājuši to pašu meža pleķīti pie dīķa, kas mūs pasargāja no skata no ceļa un no pils, mēs atkal apstājāmies. Es nokāpu no zirga un ātri pārģērbos, novilkot apzināti spilgto apmetni un galvassegu, kurā Nyeram bija ierasts izjāt. Viņa palika vienkāršā melnā jakā un paslēpa matus zem neizskatīgas galvassegas. Lūk.

Es negribēju šķirties no kumelītes, es būtu nobraucis vēl pāris stundas, bet nē. Tas ir pārāk pamanāms, un te aiz meža kalnā vairs nav miglas. To var viegli nokopēt no pils.

Metot grožus, es raudu, nobiedējot kucīti. Viņa iesita viņai pa