Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Kā pēc kaprīzes viņa to izņēma un pavilka uz pirksta. Ovālais akmens uzreiz spīdēja spožāk, izgaismojot mazo istabu ar bālu gaismu, un man kaut kā uzreiz palika labāk…

— A! — Liza uzlēca uz gultas, mirkšķinot acis. Beidzot viņa koncentrējās uz mani: "Kas tas ir, nyera?"

"Man nav ne jausmas…" Es lēnām piegāju pie loga, kuram nebija stikla, un paskatījos pa spraugu starp slēģiem.

Ārā, kur vien vien varēja aizsniegt acs, lidoja blāvas, nāvīgi baltas gaismas kluči. Tās nepavisam nebija līdzīgas siltajām zelta bumbiņām, ko Zinborro izmantoja apgaismojumam. Tiem kustoties, puduri izstiepās kā ziepju burbuļi un, apstājās, atkal ieguva sfērisku formu.

It kā nojaušot manu tuvošanos, vairāki uzreiz pavirzījās uz manu pusi, tajā pašā laikā gredzens pirkstā spoži liesmoja, un it kā uzpūta salna svaigums, iztīrīdams smadzenes.

— Nyera! Nyera, kas ir aiz loga? — Liza pieskrēja pie manis un arī paskatījās ārā pa plaisu. — Mammītes… Esam beiguši! Beigas! Tas pats…

21. nodaļa. Ceļošanas briesmas

Pretēji Lisas bailēm mēs izdzīvojām līdz rītam. Tiesa, abi neguva pietiekami daudz. Viņi nevarēja aizvērt acis no šausmām. Tā viņi sēdēja apskāvienos līdz rītausmai, vērojot baltā akmens uzplaiksnījumus Lunaras gredzenā. Bet Puhliks pat nepamodās, un man šķita, ka tas viņam nebija parasts sapnis.

Mākoņainos klučus, kas ieskauj māju, sauca par akatakrām. No Lisas mulsinošajiem paskaidrojumiem es sapratu, ka tās ir ēteriskas būtnes, kas parādās masveida un nežēlīgas cilvēku nāves vietās. Pēc tam, kad šeit pārgāja nirfeats, nav par ko brīnīties. Akatakras izsūc dzīvību ikvienam, kurš ir pietiekami neuzmanīgs, lai naktī iekļūtu viņu teritorijā.

"Kāpēc jūs mani nebrīdinājāt, ka šeit notiek kaut kas tāds?!" — biju sašutis, kad rītausma piespieda radījumus izklīst.

"Nyera, es pat nevarēju iedomāties, ka Akatakras varētu dzīvot tik tuvu Zinborro pilij!" Ja būtu zinājusi, būtu izgājusi cauri citam sterionam un nakšņojusi mežā zem krūma,” sevi taisnojās Liza.

Es apspiedu žāvas un domāju, ka mums atkal būs šis apšaubāmais prieks. Un tā arī notika.

Austrumu šoseja, kas kādreiz bija rosīga vieta, mūs visus nākamajā dienā biedēja ar lielu ciematu skeletiem. Daži stāvēja apdeguši līdz pamatiem, citi izskatījās neskarti, bet mēs vēl vairāk baidījāmies tādās iemaldīties, atceroties pirmo nakti. Vairākas reizes ceļā sastapām kājām apšaubāma izskata ceļotājus. Puffy tos pamanīja jau iepriekš, un mēs paslēpāmies garajā zālē vai krūmos ceļa malā. Bīstami. Taču iet pārāk tālu no ceļa bija riskanti. Ne es, ne Lisa īsti nezinājām šo rajonu.

Mums tiešām bija jāpavada nākamā nakts mežā. Baidoties no savvaļas dzīvniekiem, mēs iekurām nelielu ugunskuru un vienojāmies, ka pamīšus uzraugām. Es sēdēju, saburzīta, pie ugunskura, satvēru smagu nūju, kuru nebiju atlaidusi no rokām, kopš mums vēlā pēcpusdienā sekoja savvaļas suņu bars. Nācās steigties uz meža pusi, par laimi tas šajā vietā atradās pietiekami tuvu ceļam. Es neatceros, ka man būtu bijis īpašs talants rāpties kokos, bet šeit es uzlidoju kā neviens cits kaķis. Bet nolaišanās negāja labi. Es tikai gribēju vaimanāt: "Noņemiet mani nost!"

Ja tas nebūtu Fluffy, kurš novērsa uzmanību un aizveda ganāmpulku, mēs varētu būt nopietni ievainoti. Tiklīdz nonācām lejā, izņēmu Poisoner un izmantoju tā, kā droši vien neviens nebija lietojis — nogriezu pāris stiprus zarus, uztaisot kaut ko līdzīgu stabiņiem. Uz kādu tādu var paļauties un kādu uzsildīt pašaizsardzības nolūkos. Ierocis ir tik un tā, bet jūs joprojām varat sevi aizstāvēt. Vai arī izmetiet čūsku, kā teica Liza, atgādinot man par čūskām, kas mudž uz ceļa, pa kuru mani veda ratos.

Par laimi, lai gan čūskas šeit tika sastaptas, tās nebija tik bieži, un tās pašas izgāja no ceļa. Turklāt mums līdzi bija eko lukturis.

Trešā ceļojuma diena izvērtās mierīgākā un vismazāk piedzīvojumiem bagātākā, taču garlaicīgākā un izsalkušākā. Lai kā mēs centāmies taupīt krājumus, tie beidzās. Mēs nebijām mednieki, un šeit nebija neviena, kas nopirktu vai prasītu pārtiku.

"Drīz kļūs pilnīgi tumšs, nyera," Liza bažīgi paskatījās uz rietumiem un tad atskatījās uz brauktuvi, kas bēga.

“Mežs ir tālu…” Es apbrīnoju tā tālo joslu pa labi aiz plaša klajuma, kas apaudzis ar ziliem un rozā maziem ziediem. — Ko mēs darām?

"Laukā uguns būs redzams no tālienes… Un kaut kā bail nakšņot zem klajas debess," šaubījās kalpone.

Viņai bija taisnība. Apkārt ne koks, ne siena kaudze, ne veci rati. Pavisam nekas. Es pat sāku domāt par iespēju pārnakšņot kādā pamestā ciematā. Puhļiks teica, ka priekšā ir viens. Tas, protams, ir risks, taču gredzens mūs pasargāja un atkal palīdzēs. Bet tur var būt gultas. Dārzos var atrast arī kādu labību vai savvaļas dārzeņu dzinumus. Vai daži bumbuļi…

Tas bija nogurums, kas uzrunāja mani. Vēders bija slims no bada, man sāpēja kājas un es tik tikko varēju pakustēties. Viss mans ķermenis niezēja un durstīja, un es smaržoju sliktāk nekā jebkad agrāk. Ļoti gribējās pāris stundas nogulēt vannasistabā, bet vispirms sagribējās ēst. Bet, ja tā padomā, visvairāk man gribējās pakrist un aizmigt tepat starp savvaļas puķēm. Es biju pilnīgi izsmelts un devos tikai morālu un brīvprātīgu iemeslu dēļ.

"Izslēgsim to," viņa pieņēma lēmumu.

— Kur? — kalpone bija pārsteigta.

"Tur," es norādīju uz tālumā esošo mežu.

Tas ir apmēram trīs kilometru attālumā, taisnā līnijā. Bet jebkas ir labāks par stāvēt šeit un būt stulbam, līdz satumst.

— Njēra, ja nu Berštons jau ir klāt? Barjeras tur nav, bet es nezinu, kur ir robeža…

"Tātad, Bēršton," es nogurusi atbildēju.

Nav svarīgi, kā šīs vietas sauc. Tagad tas neko daudz nemaina. Es nedomāju, ka briesmīgie radījumi, par kuriem Līza aizelsusi stāsta, apstāsies, kad sapratīs, ka ir sasnieguši zemes robežu.

— Nyera? Marina, kā tev iet? — Liza pieskārās man pie elkoņa, kad es tikai karājos uz zemē iestrēgušā spieķa.

Beidzot sasniedzu mežu, un tagad tikai gribēju kaunpilni nepakrist zem milzīga, sūnām klāta koka dibena.

"Es esmu izsalcis…" es atbildēju, paceļot acis uz joprojām spožajām debesīm, kas tik tikko saskatāmas cauri zariem, ko