Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

— Puffy, paliec un palīdzi viņai nokļūt viņas vietā. Ja atrodat Draklordu Berlianu, pajautājiet man. Ardievu!

Šajā brīdī es pagriezos un no visa spēka skrēju prom, izliekoties, ka slēpjos aiz kaimiņu siena kaudzēm. Akcija ir bezjēdzīga, taču pastāv iespēja, ka visa dzīšana aizies pēc manis un nepārmeklēs vietu, kur nakšņojām. Ceru, ka Liza nekļūdījās savos pieņēmumos, citādi es te vienkārši saplosīšu, un ar to viss beigsies.

Bēgot no ļaunajiem zvēriem, es jau nožēloju neadekvāto laipnības un līdzjūtības uzbrukumu. Un kā bija iespējams atdot visu vērtīgo un aizbēgt ar pliku degunu? Bet ir par vēlu nožēlot…

Es nebiju saplēsta.

Paguvu nobraukt kādus simts metrus pāri ar zāli aizaugušam laukam, pirms vargi mani apsteidza. Viņi mani ielenca, nepacietīgi ņurdot un vaimanājot. Žokļi, ar asiem zobiem, šad un tad ļoti cieši klabēja. Knapi atturot kliedzienus, centos nekustēties un neizrādīt bailes, kas nebija nemaz tik viegli, kad mana sirds dauzījās kā traka.

Starp citu, šīm kuprīgajām bruņu hiēnām, it kā pārklātām ar melnu hitīnu, nebija nekāda sakara ar parastajiem suņiem. Ļaunprātība un naids šļakstījās viņu sarkanajās acīs, un, ja ne saimnieka griba, viņi labprāt mani saplosītu drupās.

Es centos pat neskatīties siena kaudzes virzienā, kurā slēpās Liza, lai neatklāju savu atrašanās vietu. Ja paveiksies, gredzens viņu paslēps, tāpat kā es, bet nē…

Es viņas labā darīju visu, ko varēju, un vēl vairāk. Vai tiešām nebija veids, kā viņu nogalināt?

"Tu labi skrien, Nyera Frizo, bet kari ir ātrāki," Gaero piegāja pie manis, smaidīdams.

Nekromantam vajadzēja mazliet ilgāku laiku nekā wargs, lai šķērsotu lauku. Uz šo brīdi beidzot noticēju, ka mani tagad neaiztiks, tāpēc apsēdos uz apgāztiem ratiem, kas jau vairākus gadus trūdēja šajā laukā, un gaidīju.

Pirms atbildes viņa nopētīja savus nagus, pēc tam no biksēm noņēma dažus putekļu plankumus un tikai tad pagodināja paskatīties uz augšu.

— Bet tu, Gaero, skrien vienkārši pretīgi. Man likās, ka aizmigšu, kamēr gaidīšu,” es izlikos, ka žāvājos.

Nekromants apmierināti iesmējās.

— Un tu esi kļuvusi drosmīgāka, Marina. Bet tas neturpināsies ilgi. Es zinu, kā padarīt jebkuru sievieti elastīgu, ticiet man.

"Man nav šaubu," es nolēmu nestrīdēties par pārmaiņām un, nekaunīgi atgrūzdams karogu purnus, pirmais stutēju uz ceļa pusi, kur nez kāpēc palika visa komanda.

Nē, es nekļuvu bezbailīgs, gluži otrādi, mana redze aptumšojās, kad zvērs, kura galva sniedzās man līdz krūtīm, ņurdēja, klabinot zobus manas sejas priekšā. Bet no malas šķiet, ka tas izrādījās iespaidīgs.

Gēro ņurdēdams sekoja un pat apsteidza mani, nešaubīdamies, ka es neaizbēgšu. Un kāpēc par to šaubīties, ja karas, kas mani ieskauj pusgredzenā, nogriež visus ceļus, lai bēgtu? Es vēl neesmu iemācījies lidot, lai gan būtu jauki dabūt savu pūķi šādam gadījumam…

— Gaero? — Es pagriezos pret viņu, kad nobraucām pusi distances līdz ceļam.

— Kas? — nekromants nomurmināja, nepagriežoties.

— Vai jums ir ēdiens? Pēdējā dienā es nevarēju pareizi ēst. "Es nezinu, kā medīt," es sūdzējos.

— Vai tu prasi man ēst? — nekromants bija nopietni pārsteigts.

— Nu ko? Man šķiet, ka tu labi gatavo, tu esi tik… daudzpusīgs cilvēks,” es paraustīju plecus.

Atklāti sakot, es runāju visādas muļķības, lai mani mulsinātu. Es cerēju, ka viņi neatcerēsies par Lizu. Un tā ir taisnība, līdz šim neviens nav gājis uz siena kaudzes. Vai tas nozīmē, ka Nirfi neseko maniem soļiem, bet gan mērķtiecīgi sekoja man?

– Ēst Zinborro pilī. "Man nav laika ar jums rūpēties," Nirfīts izsmēja.

Es viņu garīgi nolādēju visos iespējamos veidos, bet skaļi neko neteicu.

— Kāpēc tu tik mistiski klusē, nyera? — viņš pēc ilgas pauzes jautāja.

— Jā, es domāju, cik neizskatīgas bija jūsu tuvāko un tālāko radinieku attiecības ar vargām un tamlīdzīgām dzīvām radībām.

Tajā brīdī kaut kas notika. Tas bija tā, it kā es būtu piepildīts ar epoksīda sveķiem: es nevarēju elpot, es nevarēju kustēties. Ap kaklu savilkās neredzama, bet taustāma cilpa. Apkārt valdīja svešas maģijas melna dūmaka, kas mani biedēja līdz stostīšanās.

Gaero slējās pār mani kā pūķis:

— Par attiecībām starp tuviniekiem, kā arī par savstarpējo cieņu parunāsim vēlāk, dārgais!

Paķēris ķēdi, viņš izmakšķerēja savu dāvanu un kaut ko pasmīnēja.

Viss uzreiz apstājās, tiklīdz viņš mani izlaida ārā, un es konvulsīvi ievilku gaisa elpu, apsolot sev vairs neiet pārāk tālu ar šo vīrieti un arī izmest amuletu. Ar eko gaišajām spalvām kaut kā iztikšu.

Un par Gaero…

Šķiet, ka Bad Boy ļoti vēlas kaut ko no manis. Kas zina, kādi plāni viņam ir un vai viņš tos īstenos tepat uz ceļa.

Šķiet, ka šoreiz iekļuvu tādās nepatikšanās kā nekad mūžā…

Gaero atkal ierunājās tikai tad, kad mēs sasniedzām ceļu.

"Nu, vai tu pats brauksi zirga mugurā, vai man tevi būs jānes kā kūtsmēslu maisu, metot tevi pāri zirga krupim?"

— Kāpēc uzreiz ar kūtsmēsliem? — es pietvīku, bet, uztverot nekromanta skatienu, atcerējos sev doto solījumu izturēties ar viņu pieticīgāk: "Es pats iešu." Paldies par iespēju, nier.

Es negribēju karāties ar seju uz leju, atsitoties ar vēderu pret zirga krustu. Un kaut kas man teica, ka mans ķermenis, visticamāk, neizdzīvos šādu vardarbību bez bojājumiem.

"Labi," nekromants izdarīja zīmi, un man atnesa apseglotu zirgu. Šķita, ka Nirfeats dod priekšroku melnajai krāsai, tāpēc šis īpaši neizcēlās starp citiem. — Apsēdies. Bet, ja jūs nolemjat muļķoties, jūs nāksit ar mani.

Es negribēju padarīt muļķi, es neesmu tādā stāvoklī. Bet pat tā līdz vakaram tik tikko varēju noturēties seglos. Spēki mani pilnībā pameta. Lai kā es centos, es ļoti berzēju savus augšstilbus un sasprindzināju savu dibenu un kājas.

— Apstāties! — Gaero pavēlēja, apturot komandu.

Viņa vīri nekavējoties sāka rosīties par nometnes iekārtošanu. Noslīdēju no zirga un nokritu taisni zemē, no kurienes vienaldzīgi vēroju notiekošo. Labi, ka nirfas nav divpavedienu, pretējā gadījumā es nomiršu tieši seglos.

Tikmēr daļa apmetās uz nakti. Gaero