Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

tik tālu, kā naktī domāju. Patiešām, viņa pārcēlās tikai apmēram trīsdesmit metrus uz sāniem — viņa palaida garām, atgriezās atpakaļ.

Bet pat tad, kad es apstājos tieši Lizas priekšā, šķita, ka viņa mani neredzēja. Viņa paskatījās garām un turpināja zvanīt, neizpratnē sagrozīdama rokas.

Nesaproti, kas viņai vainas?

Es mazliet vēroju, mēģinot saprast, kas notiek. Un tad es sapratu: viņa uzvedas gandrīz tāpat kā tas lācis. Lai pārbaudītu savu minējumu, viņa pamāja ar plaukstu Lizas deguna priekšā.

Viņa kaut ko juta. Viņa sastinga, bailēs mirkšķinot acis, un es jutos neomulīgi.

Ko darīt, ja ar mani kaut kas notika pagājušajā naktī, un es tagad esmu ēterisks spoks, kuru neviens nevar redzēt? Neredzamais cilvēks…

Nu beidz!

— Liza? — ES zvanīju.

Kliedzot, istabene atlēca atpakaļ, paklupa aiz izvirzītās saknes, sapinās zāles gultnē un nokrita, uzplaisādama uz citas saknes. Viņa satvēra sasitušo vietu:

— Ak!

— Liza, piedod! — pielecu meitenei klāt. "Es negribēju tevi nobiedēt."

— Nyera, kur tu biji? “Lisa izbrīnīti paskatījās uz mani, viņa pat aizmirsa par zilumu.

Un es sapratu, ka tagad mani var redzēt. Man atļāva iet, un es noguris apsēdos uz meža milža augstās, izvirzītās saknes.

"Šeit es biju, bet jūs mani nepamanījāt."

— Bet kā tas ir? Es neko nesaprotu…

Es viņai īsi pastāstīju visu, kas notika naktī. Un mēs veicām eksperimentu ar gredzenu. Izņemot viņu, nekas nevarēja mani noslēpt no vilkača, es par to biju pārliecināta. Bet neatkarīgi no tā, kā mēs centāmies atkal ieslēgt neredzamību, tas neizdevās.

— Varbūt jāpasaka kādi īpaši vārdi? — es ierosināju. — Ko tad es teicu? Es neatceros… Šķiet, ka nekas. Man bija bail piesaistīt zvēra uzmanību.

— Njēra, tev naktī draudēja lielas briesmas. Varbūt šī lieta darbojas tikai tādos brīžos? — Liza ieteica. — Vai varbūt maģija viņā ir beigusies? Gredzens ilgu laiku gulēja uz ielas, un tad tas mūs pasargāja no Akatacrs un padarīja jūs neredzamu uz visu nakti. Maģiski priekšmeti var tikt iztērēti.

Izklausījās saprātīgi.

— Tātad jūs saprotat maģiskas lietas? — ES biju laimīgs.

"Jā, visi par to zina," istabene pasmaidīja. — Par to viņi raksta bērnu pasakās.

Jā jā. Tikai trīs vēlmes, un ne vairāk. ES atceros. Tas ir slikti, ja tā ir taisnība. Gredzens mums ir palīdzējis ne reizi vien, būs skumji, ja vairs nespēs mūs pasargāt…

— Kur ir Pukliks? — pieķēru sevi, saprotot, ka eko gaismu nekur neredzu.

"Tas tiks atrasts," Liza mani mierināja.

Mēs viņu gaidījām vismaz divas stundas, un tomēr katra kavēšanās minūte varēja ietekmēt iespējamo vajāšanu. Tiesa, mēs netērējām laiku. Netālu no nakšņošanas tika konstatēti vietējo aveņu biezokņi. Acīmredzot ne velti lācis pa nakti te klīda. Paēdusi ne pārāk gatavās ogas, nevarētu teikt, ka esmu remdējusi izsalkumu, bet tomēr dažas barības vielas iekļuva organismā.

Pastaigāties vēl vienu dienu tukšā dūšā ir tāda perspektīva… Čūsku, ko Ecofar mums atnesa, atcerējās ar nožēlu. Velti mēs ignorējām tik dāsnu “pielāgošanos”, kā teiktu mans bijušais vīrs.

Un tagad mums nav ne garšīgas čūskas, ne ekofāra, kas varētu noķert jaunu.

Puffy mūs panāca vēlā vakarā, kad skumji slimojām pa tukšo šoseju, tik tikko kustinot nogurušās kājas. Cālis izskatījās daudz noguris par mums. Viņš tik tikko plivināja spārnus, lidojot zemu virs zemes. Izdarījis pēdējo rāvienu, ar izmisīgu čīkstēšanu, spalvainais kamols nokrita tieši pie manām kājām.

— Pūšīgs! — Es steidzos viņu pacelt un nokratīt no putekļiem. Cālīte smagi elpoja ar atvērto knābi un nobolīja acis. — Liza, uzlej ūdeni! Ātrāk!

Kalpone jau pati to bija izdomājusi. Izmetusi nost tukšo grozu, kuru viņa nez kāpēc turpināja vilkt, viņa izmakšķerēja kolbu un iešļakstīja to man plaukstā. Ekofars sāka dzert alkatīgi, pirms viņš remdēja slāpes.

— Kur tu biji, nelietis? Viņš mūs pameta, vai ne? — Liza sāka viņu rāt, taču tas, kā viņa trīcošiem pirkstiem glāstīja viņa spalvas, nodeva viņas patieso attieksmi.

— Chase! Wargs! — Puhliks noguris čivināja.

— Wargs? — Liza nobālēja un sastinga.

Viņa ar rokām satvēra rīkli, it kā viņai nebūtu pietiekami daudz gaisa, un nogrima taisni uz ceļiem ceļa putekļos.

— Tālu? Cik ātri viņi iet? Kas ir ar viņiem? Neklusē, Pūklik! — un es sāku krist panikā.

22. nodaļa. Chase

Nedaudz atvilcis elpu, ecofar sāka savu stāstu:

— Es pamodos agri un lidoju, lai noķertu pāris garšīgus tārpus…

Un ecofar atrada vilkaču nometni. Divi runāja par to, kā nirfi kaut ko izdomājuši, ka uz šosejas redzējuši baru un atdalījumu. Mēs bijām pārsteigti, ka tas nebija noticis ilgu laiku. Ne citādi, viņi meklē kādu. Trešais bija noraizējies, vai viņi atradīs savu apmetni. Bet viņi abi pārliecināja viņu, ka robežas burvība ir uzticama un nirfi savā dzīvē neatklās kādu nocietinājumu. Un ka mums jāturpina meklēt izdzīvojušos.

"Tātad tas ir tas, ko tu redzēji pagājušajā naktī, nyera!" Tā nebija Nirfa. Tie bija vilkači, kas gadsimtiem ilgi dzīvojuši Berštonas mežos. Tas nozīmē, ka tur joprojām ir izdzīvojušie. Ne visi Nirfeats tika iznīcināti vai paverdzināti. Labas ziņas! — viņa pasmaidīja

"Izrādās, ka es par velti baidījos no tā kailā dupša?"

— Nu kāpēc? Ne velti. Viņi saka, ka vilkači dažreiz nozog meitenes, ja viņi sajūt viņās to vienīgo, bez kura nav dzīvības. Uzslavējiet Pūķi priekšteci, ka jūs neizraisījāt viņu interesi, pretējā gadījumā viņi nebūtu atpalikuši. Kāds līdzīgs jūs panāktu, atzīmētu un viss.

Es iztēlojos pāris lāčus, kas mani vajā, un pakratīju galvu:

— Tas ir kaut kā sirreāli! Puffy, kas notika pēc tam, kad noklausījāties šo vilkaču sarunu?

"Es nolēmu lidot atpakaļ un pārbaudīt," stāstu turpināja Pukliks. "Mums bija jāsteidzas, lai nokļūtu tur un atpakaļ."

Mēs ar Lizu saskatījāmies viena uz otru.

— Kur īsti jūs satikāt Nirfeats? — ES jautāju.

— Ciematā, kur mēs pirmajā naktī pavadījām tik sliktu nakti.

— Ak nē! Viņi mūs ātri panāks.

— Mums ir gandrīz divu dienu pārsvars. Ja