Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

gurni ar zaru. Viņa, atspēkojoties no šādas neuzmanīgas izturēšanās, skrēja uz austrumu ceļa pusi, bet drīz vien apstājās un pagriezās uz pretējo ezera krastu, kur sāka ganīties. Mēs to visu atzīmējām jau ceļā. Steidzoties tikt prom, viņi šad un tad atskatījās.

— Nu labi! — Liza izdvesa. — Ak, ieguva! Mani satricina, zobi jau klab! — viņa atzinās.

— Baisi?

— Uz aknām! Tagad es nevaru atgriezties pilī. Erlessa to atdos Nirfeats, kā viņa draudēja.

— Viņš nepadosies. Ejam ātri! — Pukhliku pārtvēru ērtāk, bet, jāatzīst, es pats ne tuvu nebiju tik mierīgs, kā gribēju likties.

Tik garos pārgājienos vēl nebiju devies. Cvetkovs ar šāda veida izklaidi nepraktizēja, tāpēc piecpadsmit tūkstoši soļu iepirkšanās laikā ir mana robeža. Bet es neesmu pārliecināts, ka es varētu izturēt šādu pāreju pat uz zirga. Ir naivi uzskatīt, ka tā ir vienkārša lieta.

Bet, kā saka, liels ceļojums sākas ar mazu soli, un mēs ar Lizu rūpīgi mērojām putekļaino ceļu. Vairākas reizes nācās ienirt ceļmalas krūmos, palaižot garām retus pretimbraucējus, kurus Pukliks pamanīja, pirms paspējām brīdināt. Ecofar atradās manā aizmugurē, ērti sēdēdams uz pašmāju mugursomas, kuru Liza dabūja rokās.

Pārsvarā sastapāmies ar zemniekiem, bet kādu dienu jātnieks pilnā ātrumā aizskrēja garām uz dienvidiem. Paldies Dievam, es dzirdēju pakavu klabināšanu no eko lukturiem vēl pirms paguvu to apskatīt. Paspējām noslēpties ceļmalas grāvī, sausā un aizaugušā ar kaut kādu zāli, līdzīgi kā jaunspalvu zālei. Viņi apgūlās seklā kanālā, apskaujot zemi

Šeit es priecājos, ka mēs neesam zirga mugurā. Jūs nevarat paslēpt veselu zirgu nožēlojamos krūmos un bedrēs.

"Es ceru, ka tas nav mūs vajāts?" — es nočukstēju, kad zirga klabināšana kļuva attālāka.

Liza uzmanīgi piecēlās un pieskatīja jātnieku.

"Es īsti uz viņu neskatījos, bet šķiet, ka tas ir Gevors, Zinborro sakarnieks…" viņa satraucās.

"Viņš ir," Pukhlik apstiprināja viņas vārdus.

— Vai Gevors ir sakari? — pārsteigta jautāju.

Man likās, ka viņš ir grāfa burvis vai burvis. Galu galā viņš bija tas, kurš vakar pastaigas laikā izmantoja amuletu, lai aizbaidītu pūķi. Šķiet, ka tāds kā viņš nevarēs strādāt par pastnieku.

— Kad grāfam steidzami jānodod ziņa nirfiem, viņš nosūta Gevoru uz robežu ar Bērštonu. Ak, un viņš ir dusmīgs! — Liza atriebīgi pasmīnēja.

"Man nepatīk grāfa steidzamā vēlme sazināties ar Nirfeats…" arī es satraucos.

Man ir lielas aizdomas, kas varētu izraisīt šo steidzamību.

No otras puses, kamēr ziņnesis nokļūst vietā, kamēr vēstule tiek piegādāta… Varbūt mums būs laiks tikt līdz robežai ar Drakendortu? Šķiet, ka viens nav tik tālu no otra.

— Izrādās, ka šis tavs Gevors strādā arī par pastnieku? Vai visā pilī nebija neviena vienkāršāka? — Es biju pārsteigts.

— Nē! — Liza iesmējās. — Viņš nenēsā vēstules. Viņam ir īpašs amulets, lai runātu ar nirfiem no attāluma.

— Amulets… — nebija grūti uzminēt. — Kāpēc viņam tad jālec uz robežu? Kāpēc gan nerunāt tieši no pils?

“Viņi to darīja, bet tikai tad, kad parādījās jauns draklords, Limita maģija to vairs nepieļauj.

— Interesanti… Kur pazuda vecais dralords? — es jautāju aiz dīkstāves.

20. nodaļa. Argumenti: pēdējais un ne tikai

Bija nežēlīgi karsts, un mēs iegriezāmies nelielā birzītē, lai atvilktu elpu, sagaidītu sauli un parunātos.

"Nu, jūs te pļāpāt, es pārbaudīšu apkārtni, tajā pašā laikā izstiepšu spārnus un paēdīšu," brīvprātīgi pieteicās Puhliks. — Negaidi, ja kas notiks. Es tevi panākšu.

— Labi. Tikai esi uzmanīgs,” viņa atlaida eko gaismu un atviegloti nopūtās.

Lai arī cālis bija viegls, tikai pāris kilogramus smags, tomēr bija manāms nest. Ne velti tūristi tik rūpīgi sadala savu bagāžu, dodoties garos ceļojumos.

"Bijušā draklora Torisvena vārds bija Valds Smaragds," Liza sāka stāstīt.

Bērza mizas kasti, kurā nesa savu bagāžu, viņa nolika uz zemes un, apsēdusies uz nokrituša koka stumbra, izstiepa kājas.

— Vai viņš varētu lidot arī kā pūķis? — jautāju, apsēžos viņam blakus un izņēmu no pils paķertu ūdens kolbu.

— Noteikti! Visi dralordi var.

— Kas viņš par pūķi bija?

— Smaragds, kā pienākas. Pūķa Smaragda gars tiek nodots valdošajam drakelordam Torisvenam. Pūķi iekšienē nemainās. Gara nesēji mainās,” skaidroja Liza.

Šķiet, ka viss ir skaidrs, bet tas arī nav skaidrs. Nu labi, ar laiku sapratīšu.

Es iedzēru dažus malkus, pirms pajautāju:

— Kas tad ar viņu notika, ja draklordi ir tik vareni?

— Nirfeates ir likvidētas. Ar viltību viņi sagūstīja viņu tieši viņa paša pilī. Nejautājiet, kā tieši. Es par to neko nezinu.

— Kāpēc draklordi neapvienoja spēkus un necīnīja Nirfeats kopā? Protams, viņiem tas būtu izdevies, jo Drakendortas draklords viens pats spēja atbrīvot savu robežu no šīs infekcijas.

"Es nezinu," Liza paraustīja plecus. "Viņi saka, ka neviens mums nenāca palīgā… Bet nepatikšanas notika arī Drakendortā." Ceļš uz turieni iet caur Torisvenu, un ziņas par notikušo mūs sasniedza pat agrāk nekā mūsu pašu draklora nelaime. Ērls Zinborro uzņem nirfus, un tāpēc viņi viņu neaiztiek. Daudzi no viņiem apmeklēja mūsu pili. Un, lai arī grāfi slēpās, baumas bija kā ūdens. Lai kā to slēptu, tie tik un tā izplūst — kalpi daudz dzird un redz. Arī Berštonā viss ir slikti, bet mēs joprojām nezinām, kas atrodas ziemeļos un dienvidos. Nirfi devās uz Kirfarongu, bet atgriezās tukšām rokām,” Liza pētoši paskatījās uz mani.

Nebūtu godīgi viņu vairs maldināt. Turklāt viņa riskē ar savu dzīvību, dodoties šajā ceļojumā kopā ar mani, taču viņa būtu varējusi vienkārši nodoties Erlesam, un ar to viss būtu beidzies.

"Lisa, man tev kaut kas jāatzīstas," es nolaidu skatienu, apkopojot savas domas.

— Nyera? — viņa saspringa, pieceļoties kājās.

— Liza, es neesmu gudra. Un es nekad neesmu bijis Kirfaronā.

— Bet… Kā tas var būt? — meitene izspieda mitrās acis. Viņš grasās raudāt. — Tātad… Tātad, tas nozīmē, ka jūs esat Nirpheat? Jūs vedat mani uz Bērštonu, vai ne? — pār manu vaigu ritēja pirmā asara, kam sekoja otrā…

Šķita, ka mana atklāsme viņā kaut ko