Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

klusēt. Viņa tikai klusi pacēla no dīvāna eko gaišo spalvu, kas izcēlās kā tumšs plankums uz gaišā polsterējuma. Es palūdzu Puffy lidot dārzā medīt, ja viņš nevēlas atgriezties iepriekšējā saimnieka būrī.

Grapa man palīdzēja izvēlēties tērpu. Man par laimi viņi šeit neko nezināja par sieviešu segliem. Izjādes ar zirgiem dižciltīgās sievietes valkāja šauras pusgarās bikses un svārkus, kuru apakšmala beidzās tieši virs ceļgala priekšā un tradicionāli gulēja uz grīdas aizmugurē. Tajā ietilpa arī augstie zābaki, cimdi, apmetnis un glīta cepure ar plīvuru. Lunāras drēbju skapī bija viss nepieciešamais. Bet atšķirībā no manis bijušajai Erlesai nepatika izjādes ar zirgiem, par ko man stāstīja Grapa.

— Es redzu, ka tu atkal biji uz bibliotēku? — viņa pamanīja uz manas gultas sējumu, ko jau bija izlasījusi agrāk. — Kā tev patīk šis stāsts?

— Daiļliteratūra, — es īgni pasmaidīju, un Grapa atspoguļoja manu smaidu.

— Tur ir dažas nojausmas par realitāti. Piemēram, haosīti ir nedaudz līdzīgi mūsu Nirfeats. Un Andelārs ir prototips vienam no senajiem Berštonas valdniekiem. Tur viņš beigās pat pārvērtās par pūķi. Un vilkači dzīvo tikai Berštonā.

Es vēl neesmu tikusi līdz šim brīdim, tāpēc es tikai paraustīju plecus:

— Var būt. Es vēl neesmu daudz lasījis.

Pie lieveņa mūs jau gaidīja apseglotie zirgi. Viņi man sagatavoja liesu baltu ķēvi ar garu viļņainu asti un krēpēm. Viņa sakustināja kājas un piesardzīgi paskatījās apkārt. Skaisti, bet šķiet, ka gļēvulis. Tas tiks atiestatīts vēlreiz…

Daži kājnieki Zinborro mājas zāles zaļajā apdarē palīdzēja man un pārējiem uzkāpt seglos, izmantojot mazas kāpnes. Labi, ka vismaz nemetās ceļos, nebija jākāpj uz muguras. Es klusībā gaidīju kaut ko līdzīgu no Zinborro, bet tas neizdevās. Ērls mūs pavadīja, apbēra ar atvadīšanās vārdiem, ieteica, kur doties un ko parādīt savam viesim, un sūdzējās, ka viņš ir kļuvis resns, pretējā gadījumā viņš būtu aizgājis "wow!"

Kas attiecas uz mani, Ērls nebija "wow!" vismaz pēdējos divdesmit gadus, un es priecājos, ka vismaz viņš nevarēja nākt mums līdzi. Pietika ar bruņu vīriem ar nopietnām sejām. Sasodīts, staigā.

Tomēr, pat ja tie nebūtu, es tik un tā nebūtu varējis izmantot šo izbraucienu, lai aizbēgtu. Zirgs zem manis, lai arī ne tas labākais, tomēr nav sliktākais jātnieks, tāpēc es varētu kaut kā tikt galā. Pilī palika tikai gredzens un zobens. Un arī Liza, kura tikai rīt no rīta mani sagaidīs noteiktā vietā.

Tiklīdz izbraucu no vārtiem, zem manis esošā ķēve strauji pavirzījās uz sāniem, jo no krūma apakšas metās mazs jaukts.

"Ilgu laiku neviens ar to nav braucis." Esmu zaudējis ieradumu, ka man ir jātnieks,” Affinata mani nepievīla.

— Afij, ko tu saki? — Kheress viņu aplenca. — Nebaidies, Marina. Visi zirgi ir labi pieskatīti, arī šis. Viss būs labi. Vienkārši

— Kas viņai vainas? — jautāju, glāstīdama dzīvnieku.

— Aizmirsti. Vienkārši mans vīrs uzdāvināja šo zirgu Lindarai, savai pirmajai meitai, un meitenes ir greizsirdīgas,” zinoši smaidot paskaidroja Kheress.

Es klusi pamāju, bet satvēru grožus ciešāk un vēlreiz noglāstīju kucēnas kaklu, nomierinot viņu.

Pastaiga izvērtās interesanta un noderīga.

Apmetām loku apkārtnei, un es uzmanīgi apjautājos par ceļiem un kuri kurp ved. Es uzzināju, ka nav iespējams doties tieši uz austrumiem — šis ceļš vedīs uz purviem un noslēpumaino "kapitsa" ieguves vietām, kur viņi mani atrada. Jāskrien tālāk uz dienvidiem, gandrīz līdz robežai ar Berštonu, un jau tur jānogriežas uz lielo ceļu, kas ved uz Drakendortu.

Bet vispārējais virziens man bija skaidrs — pret augsto virsotni, kas dzirkstī ar ledus cepuri pat tādā attālumā. Šajā brīdī Kheress nolēma, ka pastaiga ir beigusies, un mēs devāmies atpakaļ, jo drīz būs pusdienas. Tikko atradāmies pie nelielas cirtainas birzītes, kur starp pakalniem bija paslēpies gleznains ezers. Viņi apstājās, lai padzirdītu zirgus un tik tikko kāpa atpakaļ seglos, kad notika kaut kas neiedomājams.

— Mammu, paskaties! — Miskalia iesaucās, rādot rādītājpirkstu pret debesīm. — Tur ir pūķis!

Visi, arī mūsu apsargi, skatījās debesīs, aizsedzot acis ar plaukstām kā vizieri. Un mani arī.

Es par to dzirdēju vairāk nekā vienu reizi, bet joprojām nespēju noticēt savām acīm!

Tas, kas sākumā man šķita milzīgs putns, tā nebija. Debesīs kaut kas lidoja, izplešot milzīgus ādainus spārnus, un prātā ienāca tikai viens vārds — pūķis!

No tāda attāluma tā likās kā tumša ēna uz gaišo debesu fona, un detaļas nevarēja saskatīt, taču nebija šaubu, ka tā ir milzu ķirzaka, un nekas cits. Bet ko darīt? No filmām un grāmatām es zināju vienu — pūķi ir neticami bīstami. Jūs nevarat kaut ko tādu nogalināt no tanka.

"Tas bija šeit izkaisīts…" Heress gluži vienkārši spļāva zemē un sauca: "Gevor!"

Kāds kalsns, apmēram četrdesmit gadus vecs vīrietis ar baku sagrauztu nodzeltējušu seju, uzreiz pamāja ar galvu un izņēma no krūtīm kaut kādu amuletu melna akmens formā. Viņš saspieda to dūrē, aizvēra acis un sastinga. Kheress paskatījās uz viņu, nenovērsdama skatienu. Viņas meitas skatījās no vīrieša uz māti. Un es vispirms paskatījos uz viņiem, tad uz pūķi, kas sāka aprakstīt koncentriskus apļus.

— Kas notiek? — es čukstus jautāju Grapai, kura bija turpat netālu.

– Šis ir mūsu dralords. Klīst baumas, ka viņš meklē Ēnu, un mamma nevēlas, lai viņš nāk pie mums pārbaudīt. Viņai ir citi plāni mūsu nākotnei.

Atbilde nebija ļoti skaidra, bet mana intuīcija man teica, ka nav jēgas uzdot jautājumus. Mēs runājam par kaut ko pazīstamu.

"Skaidrs…"

Pēc mūsu tikšanās bibliotēkā mana intuīcija man teica, ka Erliniem nevajadzētu sevi maldināt. Es kaut kā neticēju veiksmīgai laulībai ar Nirfeats. Man tas noteikti nenotiks… Kā ar viņiem?

"Erlessa," Gevors beidzot atvēra acis.

Viņš kaut kā noslīdēja, un man šķita, ka viņam nav spēka noturēties uz zirga.

— Uz pili! Ātri!

"Nu, mammu, mums vēl nav bijis pietiekami daudz laika…" Affi protestēja.

— Uz pili! — Herese norūca. — Un vairs nekādu pastaigu uz skatīšanās balli!

Ar aizsargu palīdzību nekavējoties tika noorganizēta neliela daļa, un kavalkāde taisnā līnijā stiepās atpakaļ uz Zinborro senču ligzdu. Mans