Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Satvērusi ķēdi, es piespiedu roku pie krūtīm, tā, ka eko-gaismas galva bija skaidri redzama, un baltā zelta sloksne uz pirksta bija pazaudēta uz tās fona. Galvenais, lai liecinieks redz, ka amulets ir atrasts. Viņš apstiprinās, ja viņi pēkšņi jautās.

— Nav brīnums, ka jūs nevarējāt viņu atrast tumsā. Krāsa pelēka, neizskatīga. Tādu nevar atrast pat dienas laikā.

"Lunara palīdzēja," es vāji nomurmināju. "Acīmredzot viņa atpazina mani kā radinieku."

18. nodaļa. Atklājums ar noslēpumiem un pastaiga ar pārsteigumiem

„Viss ir labi, niera, tu tagad sasildies,” Liza mani pieskatīja, palīdzot man novilkt slapjo un netīro kleitu.

— Vienkārši ietin viņu dvielī! — Ekofars čivināja. — Ko tu dari? Viņai ir auksti!

– Čau! Es zinu, ko darīt bez tevis! — kalpone viņai pamāja.

Liza iemeta tur kādu sausu augu. Mūsu acu priekšā sāka atvērties apaļie pumpuri, un tagad pa virsmu peldēja mazas “ūdensrozes”, un pa istabu izplatījās patīkama sveķaina smarža, līdzīga priedei.

— Tas ir Fairans. Tas labi palīdz pret saaukstēšanos.

— Paldies! Tai bija jābūt nejaušībai. Bija tik karsts, ka nevarēja izbāzt degunu, bet šodien kļuva tik auksts.

"Tā bieži pie mums notiek vasaras sākumā," istabene pasmaidīja un, paņēmusi slapjās drēbes, teica: "Es aiziešu uz veļas mazgātavu un pati pārģērbšos." Tajā pašā laikā es tev atnesīšu karstu dzērienu. Drīz jādodas brokastīs, bet zāļu tēja nenāks par ļaunu.

Atstājusi mani ar eko lukturi, Liza pazuda.

"Puffy, lūdzu, skatieties ārā," es jautāju. "Ja atnāk kāds cits, uztaisiet troksni, lai es varētu izkļūt."

Man nepatika, ka mani tā pieķer. Ietinoties dvielī, es izlaidu cāli guļamistabā un ieslēdzos vannasistabā. Pavelkot durvju rokturi, ceļā stājās atrastais gredzens, kuru joprojām nēsāju pirkstā. Savu raižu dēļ man pat nebija laika Lizai neko pateikt.

Viņa to novilka un, turot to dūrē, iekāpa ūdenī un atslāba, atspiedusies uz sāniem. Sāku pētīt atradumu. Reiz es redzēju kacholongu — baltu opālu. Gredzenā esošais akmens bija tam ļoti līdzīgs — liels ovāls kabošons ar plānu savītu uzstādījumu, kas izskatījās pēc baltā zelta. Ļoti izsmalcināts. Tikai lieta baltai dāmai.

Es apgriezu gredzenu, lai redzētu, vai iekšā nav gravējums vai kāda cita detaļa, un nejauši nometu to ūdenī.

— Ai!

Nekam sliktam ar viņu no tā nevajadzēja notikt, ņemot vērā, ka gredzens jau vairākus gadus gulējis zem klajas debess, un akmens nebija zaudējis savu sākotnējo krāsu. Bet tieši tajā brīdī kaut kas mainījās. Šķita, ka kabošona iekšpusē virpuļo migla. Es skatījos uz šo lietu, mēģinot saprast, vai tas ir kaut kāds efekts, vai arī es to iztēlojos. Bet akmens atkal kļuva necaurspīdīgs un monolīts.

— Hm.

Es atkārtoju eksperimentu. Viņa nolaida gredzenu zem ūdens, un kustība akmenī atsākās, un tad notika kaut kas pilnīgi neticams.

Pa ūdens virsmu skrēja viļņi, nostumjot malā haotiski peldošos farānas ziedus. Tie sakrājās gar malu, veidojot tukšu ovālu centrā. Ar interesi vēroju viļņošanos, kas slīd cauri šai konkrētajai teritorijai. Tas pamazām izgaisa, un ūdens pārvērtās gludā, necaurspīdīgā spogulī, kurā es skaidri atspīdēju.

Un pēkšņi manu seju nomainīja kādas senas vecenes rāpojošā seja. Izspūrusi sirmi mati, vaļīga nokarena āda ar pigmenta plankumiem. Liels, kā tas bieži mēdz būt veciem cilvēkiem, deguns. Izbalējušas acis zem plakstiņiem, gandrīz bez skropstām…

Viss notika tik pēkšņi, ka es, kliedzot, uzlēcu uz fonta pusi.

Kas tas vispār ir? Mana nākotne? Kaut kāda burvestība?

Kas notika, man bija pilnīgi neskaidrs. Es īsi paskatījos īstā spogulī, lai pārliecinātos, ka ar mani viss ir kārtībā un vai es neesmu pārvērties par drupām, kas gatavas sabrukt putekļos. Vecā sieviete neatkārtoja manas kustības un turpināja akli šķielēt, it kā mēģinātu mani redzēt.

Nē, viņa noteikti nav mans atspulgs.

— Lindara, mazmeitiņ! — vecene pēkšņi nomurmināja čīkstošā balsī, ļoti piemērota tik senatnīga izskata īpašniecei.

Izklausījās tā, it kā viņa ar mani runātu no zem ūdens!

— V-Kas tu esi? — pastiepos pēc dvieļa un apsedzu.

"Tava vecmāmiņa," vecā sieviete pasmaidīja ar savu gandrīz bezzobaino muti un pārsteidzošā kārtā pārstāja šķist tik biedējoša.

— B… Vecmāmiņa? — Es neviļus izspruku.

— Precīzāk sakot, vecvecmāmiņa… un es nezinu, cik reižu vēl vecvecmāmiņa. Mēs neesam tikušies, tāpēc tev var piedot, ka mani nepazīsti.

ES tagad jūtos labāk. Godīgi.

Ātri sapratu, ka manās rokās ir nonācis kāds maģisks saziņas līdzeklis. Taču šī sirmā sieviete, šķiet, ir Lunāras un Lindaras radiniece.

Apsēdusies uz fonta malas, es pieklājīgi sveicināju:

— Sveiki. Prieks iepazīties…

Tas izklausījās stulbi, jo ne viņa, ne es sevi nepieteicām. Turklāt viņa mani sajauca ar savu mazmazmeitu. Tomēr viņa nav pirmā, kas mani šeit sajauc ar Lindaru.

Es nesteidzos viņu atrunāt. Vispirms es klausīšos, kas viņai ir sakāms.

— Visbeidzot, Lunara jums iedeva Kirfarongas elpu, taču šķiet, ka viņa jums neiemācīja to izmantot. Mans nabadziņš…” vecā sieviete apklusa. — Ak, es esmu galīgi no prāta. Lunara tev neko nevarēja iemācīt. Tu vēl neesi sasniegusi laiku, kad tava mazmazmeita jau ir zaudējusi prātu…” vecā sieviete saviebās, kas viņu nepadarīja pievilcīgu.

— Tu runā par gredzenu ar baltu akmeni?

— Jā. Es izgatavoju diezgan daudz tādu Kirfarongas meitām. Ikvienam, kurš atstāj Balto līdzenumu, ir tiesības uz Kirfarongas elpu, lai, dzīvojot svešā zemē, varētu runāt ar saviem radiniekiem. Galu galā jūs ar mums nesanāksit. Kalni ir visur…

Lieliska ideja! Tātad ir atklāts videozvanu aizstājējs.

Es uzbudināju, cerot, ka gredzens man palīdzēs sazināties ar Vasiļinu. Šķiet, ka atšķirībā no zobena tas neprasa tik daudz spēka.

— Vecmāmiņ, pastāsti kā darbojas gredzens? Es to atradu tikai šodien un nejauši iemetu ūdenī… Un tad tu paradies. Piedodiet, ka tik daudz kliedzu — es biju patiesi samulsusi.

Un vecā sieviete dedzīgi iesmējās.

— Nu jā, es saprotu. ES neesmu skaista. Kādreiz bija… Tagad nē,” viņa atcirta. — Par gredzenu: tā tas darbojas: tu ieliec to ūdenī, un es tevi redzu.

— Kā