Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

tuvojās cits apsargs, un es saspringu. Lai kā viņš mums visu sabojātu. Un tas bija tik laimīgs, ka puisis, kurš dežurēja uz lieveņa, bija tas, kurš tiecās pēc Lizas. Tas izrādījās labi. Bet šis var traucēt.

— Tsits, Harik! Nemokiet Nyera maigās ausis ar savu netīro mēli. Pagaidām pagaidi šeit manis vietā, man jāiet prom.

No Harika nepatīkamā mainīgā skatiena bija skaidrs, ka viņš atkal gribēja izpļāpāt kādu vulgaritāti, taču, kad viņš saskārās ar manu auksto seju, viņš pārdomāja un pārāk dziļi nepalocījās.

"Ejam," Smihans pavēlēja un pārliecinoši veda mūs pa ēku.

Atkāpjoties no Harika, kurš palika uz lieveņa, mēs ar Lizu triumfējoši saskatījāmies. Atliek tikai saprast, ko tieši mēs meklējam, un atrast.

Kad mēs tuvojāmies vietai zem mana balkona, Smihans apstājās tālumā.

"Mēs esam ieradušies," viņš teica, it kā mēs paši to nesaprastu.

— Skaties! — teicu, ar neuzmanīgu žestu norādot uz krūmiem.

Aptuvens, jā, bet, kā Liza paskaidroja, citādi tas nebūtu ticami. Turklāt, ja es būtu sākusi meklēt patstāvīgi, mūsu eskortam tas liktos pavisam dīvaini.

Protams, ja mēs nebūtu vilkuši sev līdzi aizsargu, mums nebūtu jāspēlē. Cita lieta, ka mēs tik un tā nebūtu palikuši nepamanīti. No rīta Herese zinās, ko mēs šeit darām. Bet tagad, ja Lizai prasīs, viņa mierīgi atbildēs par kulonu, un mums būs liecinieks, kurš bija klāt un var apstiprināt.

“Nyera…” arī Liza šoreiz izskatījās bāla un nobijusies.

Neskatoties uz to, ka es pavadīju pusi vakara, skaidrojot viņai, ka Lunara ir nekaitīga, un visi stāsti par viņu bija tikai biedējoši, viņa joprojām baidījās. Tomēr man viņa nebija jāpierunā.

"Nyera Lunara vienmēr ir bijusi laipna pret mani." Viņa pat padarīja savu Lindaras pavadoni… Viņa man nekaitēs,” ar šiem vārdiem istabene apņēmās un devās uz priekšu. Viņa sāka klabināt zem slapjiem zariem. "Šeit ir tumšs," viņa sūdzējās kādu laiku vēlāk.

Mēs to arī nodrošinājām.

"Es spīdošu gaismu," pamāja bumbiņai, kas joprojām atradās tuvumā, un pienāca tuvāk.

Lūk. Tagad arī varu palīdzēt meklēt, vismaz ar acīm. Apmēram piecpadsmit minūtes mēs ar Lizu staigājām no krūma uz krūmu, pētot visu zem zariem un tuvumā. Šo vietu neviens īsti nepieskatīja, un zeme bija aizaugusi ar panīkušu zāli, slapja pēc lietus. Drīz mūsu apakšmalas un piedurknes bija izmirkušas cauri. Turklāt lakatu nometu un atkal uzvilkt bija pretīgi. Man nācās nosalt.

— Varbūt varam atgriezties šopēcpusdien? — apsargs piesardzīgi ierosināja. -Kā izskatījās tas, ko meklēji?

Viņš mums nekad netuvojās. Viņš stāvēja tajā pašā vietā, it kā baidīdamies šķērsot noteiktu līniju, un paskatījās apkārt un ik pa laikam paskatījās uz balkonu. Un tad mani piemeklēja paranoja. Ko darīt, ja Smihans redz piesietu zobenu? Mana maskēšanās bija laba, ja kāds paietu garām. Un, ja paskatās uzmanīgi, jūs varat viegli pamanīt mežģīnes.

Varbūt tā bija tikai mana iztēle. Kad zini, kur meklēt, šķiet, ka citi to viegli pamanīs.

— Kur ir šis kulons! — es nomurmināju, pamādama bumbu tuvāk un palūkojos zem cita krūma.

— Varbūt viņš karājās zaros? Vai viņš bija pie ķēdes? — Smihans ierosināja negaidīti saprātīgu ideju, un šoreiz viņš apņēmās.

Atkal pacēlis skatienu, it kā tīšām, viņš devās tieši tur, kur karājās zobens. Tas ir ļoti loģiski, ja iedomājaties, ka priekšmetu nometa cilvēks, kurš stāvēja uz balkona.

Mūsu acu priekšā kļuva gaišs. Piķa tumsu nomainīja pelēka krēsla. Šis pagalma stūrītis parasti bija aprakts ēnā, bet nupat no rīta uz īsu brīdi te uznāca saule. Neko nenojaušot, Liza turpināja meklēt zemi. Viņa nezināja, kur es paslēpu Indētāju, tāpēc viņa neuztraucās.

Un es iztaisnojos, izmisīgi prātodama, kā novērst puiša uzmanību.

Palīdzēja Lunārai.

Spoks parādījās negaidīti. Materializēts it kā no zila gaisa tieši Smeehan priekšā. Apsargs atkāpās. Liza čīkstot metās pie mēmā Puiša gods, viņš satvēra viņu aiz vidukļa un gandrīz noraujot no zemes, vilka sev aiz muguras.

Lieliski! Tas tiešām nevarēja būt labāks. Es pagriezos pret Lunāru:

— Paldies! Tagad, lūdzu, palīdziet man! Dod man zīmi. Es nezinu, ko meklēt! Citas iespējas var nebūt…

Klusējot mani noklausījies, spoks atkāpās četrus soļus un norādīja ar pirkstu uz savām kājām, un tad pazuda. Sasodīts! Kļuva vēl gaišāks, un pēkšņi uz zemes pazibēja kaut kas balts. Blakus krūmam, zem kura, šķiet, jau bijām skatījušies, starp panīkušiem zāles stiebriem gulēja gredzens ar ovālu baltu akmeni.

— Nevar būt!

Nebija iespējams vienkārši pieiet un paņemt to. Es ne mirkli nešaubījos, ka mani kāds vēro, tāpēc man nācās mazliet vairāk izlikties, lai izliktos par aktrisi no nodeguša teātra. Es satvēru galvu un sastingu. Viņa neveikli pabīdīja kājas tā, lai atrastos pietiekami tuvu atradumam, un pēc tam iegrima gleznainā “ģībā”, veiksmīgi nosedzot atradumu ar plaukstu.

Guļus ātri uzvilku gredzenu pirkstā, pagriežot akmeni uz iekšu. Maz ticams, ka Smihans skatījās uz rotaslietām, kuras es valkāju, visu viņa uzmanību pilnībā piesaistīja Lizas kakla izgriezums. Gluži pretēji, viņa izmeta no rokas līdzpaņemto amuletu. Visi! Tas ir pabeigts! Operācija bija veiksmīga. Tikai… Cik ilgi man te jāguļ? Zeme ir auksta un mitra. Man jau sāk klabēt zobi, un kratīšanās no aukstuma diez vai var izlikties, ka zaudēju sajūtu.

— Nāc, Smihan! Redzi, Nyera ir vajadzīga palīdzība! — atskanēja Lisas saspringtā balss.

Kalpone jau bija atgriezusies un pat paspējusi aizvilkt sev līdzi sargu.

— Viņa nogalināja… Lunara viņu nogalināja! — puisis neizpratnē atbildēja, nesteidzoties man palīdzēt.

Nu, es tev došu mājienu. Es vārgi ievaidējos un kustējos.

— Nyera Marina! “Lisa uzreiz bija blakus. Viņa apsēdās, nemierīgi cenšoties ieskatīties manā sejā. Šķiet, ka viņa ticēja, ka ar mani ir noticis kaut kas slikts. Es viņai uzsmaidīju un piemiedzu: "Smihan, palīdzi man pacelt nyera!" — Viņa atviegloti izdvesa. — Smikhan, nāc ātri! Nyera saaukstēsies!

Acīmredzot negribīgi puisis pienāca klāt un steidzīgi pacēla mani, steidzoties tikt prom no biedējošās vietas, kur dzīvoja bijušās Erlesas spoks.

Ak, vai jūs atradāt amuletu? — Liza bija sajūsmā, pamanījusi Ploša dāvanu, kas karājās man no pirkstiem.

— Es to atradu… Es nezinu, kā