Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

grāmatā, kuru paņēma līdzi kā vāku un ar pirkstgaliem iemeta istabas dziļumā.

Ja man paveiksies, viņi mani nepamanīs. Ja nē, izsitīšu skropstas un melošu, ka atnācu pēc jauna romāna, jo vecais kaut kā negaidīti beidzās…

Es apstājos pie paša plaukta, kur stāvēja Lunāras romāni. Man likās loģiski, ka viņi mani šeit atradīs, ja kas. Viņa nolika romānu plauktā un izvilka jaunu, pirmo, kas viņai nāca pretī. Pārsteidzoši, izrādījās, ka tā ir tā pati grāmata, ko paņēma Grapa.

Vai jums tiešām bija laiks to izlasīt?

Vienu brīdi biju iestrēdzis, skatoties virsrakstu uz vāka, bet tad es to sapratu! Lapa ar pārzīmēto karti palika iekšā. Kāds bungler!

Satvērusi grāmatu zem rokas, viņa paņēma no plaukta veco, izmakšķerēja papīra lapu ar karti un sastinga. Pacēlusi acis, viņa gandrīz izdvesa sāpīgu vaidu. Burvju bumba joprojām karājās virs manis, atdodot manu atrašanās vietu ikvienam, kurš nolēma šeit apskatīt. Neveiksme…

— Hmm! — nāca no aizmugures, un es pārsteigta nometu skaļumu, ko turēju zem rokas.

Neapgriezusies, viņa apsēdās, paņēma grāmatu un tajā pašā laikā mēģināja iebāzt karti savā ņieburā. Filmās tas parasti tika darīts tik gudri, bet patiesībā viņš nevēlējās iegrimt pietiekami dziļi, lai tas nebūtu redzams izgriezumā. Man trīcēja rokas, man likās, ka es jau veselu mūžību skraidījos. Nepieņemami ilgi.

Piecēlos, noliku grāmatu plauktā un tikai tad pagriezos.

— Nier Gaero? — balss nedaudz nodrebēja.

Pēdējais, ko es šobrīd gribēju redzēt, bija Bad Guy. Jebkurš, izņemot viņu. Es varētu viegli apmānīt pārējos, bet šis puisis ir bīstams un nav stulbs.

Sliktais klusībā izņēma grāmatu no manām rokām, paskatījās uz vāku un līdzjūtīgi pasmīnēja.

— Vai tā ir tava izvēle? “Gaero atkal aizmirsa par pieklājību, tiklīdz bija viens.

— Jā. Vārds mani ieintriģēja,” es garīgi nolādēju.

Nebija nekāda bauda vērot, kā nekromants apmierināti smīn. Nu, kāpēc gan neizvilkt “Ros ielejas ziedu” vai “Ice for Sapphire”, labi vārdi, ne tik provokatīvi, bet nē. Es satvēru "Tumšais, tumšais Kungs". Deva Gaero iemeslu.

— Un tas ir pat interesanti. Tu mani ieintriģē, lai gan es nezinu, kāpēc…” viņš domīgi ievilka un pat pārstāja smieties. — Tu esi dīvaina. Citplanētietis.

Būtu labāk turpināt smieties.

"Parasti," es atcirtu.

Sliktais izstiepa roku un gribēja vai nu pieskarties manam vaigam vai maniem matiem, bet es atvilkos.

"Nier Gaero, ir vēls," es pastiepu roku un paņēmu no viņa neveiksmīgo sējumu.

Tajā pašā mirklī Bad Guy piespieda mani pie plaukta. Viņš mani tik rupji piespieda ar visu ķermeni. Viņa kreisā roka nokļuva manā rīklē, liekot man atmest galvu atpakaļ. Viņa seja bija ļoti tuvu. Deguns šņaukāja gaisu pie mana kakla.

"Tu pat nesmaržo pēc normālas." Tas ir Zinborro, tu vari mānīt galvu, bet es to zinu. Tu neesi no šejienes. Ārpus šīs pasaules.

“Kādas muļķības…” es nožņaugti atspēkoju viņa vārdus, bet izmisīgā sirds pukstēšana mani atdeva.

— Nirfei bija otra vīzija, un tajā tu biji kails un ar Indētāju rokā. Kur viņš ir?

Nekromants teica briesmīgas lietas, bet arī tagad man izdevās satvert galveno:

— Otrā vīzija?

"Pirmais notika pirms gada, pēc tam mēs beidzot pazaudējām Drakendortu," man uz kakla iekrita sekunžu roka. Abi sāka lēnām staigāt augšā un lejā, glāstot. Bet ik pa brīdim pirksti apstājās, nedaudz saspiežoties, it kā dotu mājienu, ka kuru katru brīdi tie saspiedīsies, un tas arī viss. Uz redzēšanos, Marina. "Spēle beigusies," kā Vaska teica iepriekš.

— Kas notiek ar Drakendortu? Un kāds Saindētais — uzdrošinājos pajautāt, domājot, kā prasmīgāk iedot nekromantam ceļgalu zem kauzālās vietas.

Sliktais kaut kā neveiksmīgi nospieda man apakšmalu, un es nevarēju īsti šūpoties cieši stieptā auduma dēļ. Man arī bija šausmīgi bail, ka lapa izkritīs.

— indīgs. Šis ir zobena nosaukums. Bet par nezināšanu var piedot. Šis zobens ir Torisvena robežas atslēga. Iedod man un viss būs pēc iespējas labāk. ES apsolu.

— Zobens?! "Man nebija zobena," es meloju, cerot, ka tas izdosies.

— Nemelo man! — Pirksti manā rīklē sažņaudzās ciešāk.

Man bija bail, bet es piespiedu sevi nešķiebties. Viņa skatījās ar platām, bet godīgām acīm. Jā, nācās pāris reizes apmānīt poligrāfu, vai tiešām šis nelieši nepirks? Pirksti manā rīklē novājinājās.

— Es redzēju viņu tev blakus. Viņi tevi iekrauja ratos manā priekšā, muļķī,” viņa pirkstu locītavas pārskrēja pār manu vaiga kaulu.

Lai ko nekromants tagad darīja, viņam bija zināma interese par mani. Vai man to nevajadzētu izmantot? Uzsildīt? Es zinu, kā būt pavedinošam. Daudzsološs skatiens, mājiens vai pat skūpsts. Vīriešiem ir viegli prasmīgi pagriezt galvu…

Manu acu priekšā it kā īstenībā pazibēja vīrieša tēls no sapņa, aizēnot visus pārējos.

Nē. ES nevaru. Ne tagad. Pat lai glābtu savu ādu, es nevēlos skūpstīt nekromantu. Instinkti man teica, ka pat vienkārša flirts var beigties slikti — tepat uz galda ar kartiņu, kā opciju. Un neviens viņu neapturēs.

"Kad viņi mani iekrauja, varbūt viņš bija," es atbildēju. "Un, kad es pamodos šajos zemiskajos ratiņos zem smirdoša maisa drānas uz dzeloņainiem salmiem, man nebija līdzi zobena." Vispār nekā nebija! Tikai divas zemiskas sejas, kas gribēja izklaidēties! — riebums iznāca dabiski.

Es ļoti gribēju, lai Gaero atslābinās, nestāv tik tuvu un nepieskaras tam, kas viņam nepieder. Un es spēcīgi iespiedu viņu krūtīs. Viņš mani atlaida, bet tikai tāpēc, lai ar abām rokām satvertu manu seju un iespiestu lūpas manā mutē. Kodīdams zobus kā cīņas suns un vaidēdams, mēģināju izkļūt vaļā.

Joprojām nesaņēmis no manis atbildi, Gaero pārstāja mēģināt, asi pagrieza pret viņu muguru un satvēra manus matus tik stipri, ka nācās atmest galvu atpakaļ. Paskatījies uz mani, viņš klusi runāja savā parastajā manierē:

— Jums ir laiks pirms noklausīšanās. Ja tu man neiedosi Indētāju, es tevi neapskaužu. Bet zini, es priecāšos redzēt, kādu radījumu tu dzemdēsi.

— Kas?

Gaero necienījās paskaidrot, viņš tikai pretīgi pasmīnēja un iespieda lūpas manā kaklā. Par laimi izlaidu matus, citādi man likās, ka vēl mazliet un viņš