Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Kaut kā viņa to pavilka uz sevi, par laimi tur bija mazāk par pusi, un sāka dzert. Patiešām, katrs malks bija dzīvinošs un pievienoja spēku, lai uzņemtu nākamo. Es nezinu, kad pabeidzu tik dīvainu ārstēšanu, bet es pamodos kā no grūdiena, joprojām pussēdu ar tukšu karafe pirkstos. Viņa turpināja viņu spiest pat miegā. Puffy gulēja viņam blakus, paslēpis galvu zem spārna.

Caurspīdīga balta figūra stāvēja guļamistabas vidū un skatījās uz mani.

Kad es viņu ieraudzīju, es nodrebēju un lamājos.

— Lunara, kāpēc mani tā biedēt? "Es čukstēju, instinktīvi izvairoties no skaļām skaņām.

Ekofar cālis pamodās un klusi šņāca, ne sliktāk par jebkuru citu čūsku, bet nesteidzās pie spoka.

Lunara lēnām pacēla roku, norādot uz guļamistabas durvīm un klusi paziņoja: “Tur! "Tad, kā šausmu filmā, viņa izrādījās ļoti tuvu un, skatoties man acīs, atkārtoja: "Tur!"

Par laimi, pēc tam viņa pilnībā pazuda.

"Nedari to vairāk," es jautāju tukšumam, cenšoties nomierināt savu mežonīgi pukstošo sirdi.

"Viņš zvana," atzīmēja Pukliks.

Šķiet, ka viņš nebija pārāk pārsteigts par tādām spoku dēkām.

— Un kas?

— Ne bez pamata…

— Kas man rūp?

Man tas viss nepatika. Šajās kamerās grāfa bijusī sieva kļuva traka un nomira. Kur ir garantija, ka es arī nekļūšu traks? Varbūt šai baltajai sienu krāsai ir tāda ietekme? Varbūt tajā ir kāda miasma?

Otrajā rītā jūtos pretīgi. Tajā naktī viņa gandrīz nomira. Tā man šķita. Arī tagad man ir šausmīgs vājums un galvassāpes. Man ir dīvaini sapņi. Un es runāju ar ekofāru tā, it kā viņš būtu inteliģents. Ko darīt, ja viņš vienkārši tvītoja, un es sapratu viņa teiktā nozīmi?

Viņa apgriezās uz otru pusi, gandrīz zaudējot samaņu no asajām sāpēm deniņos. Un trakākais ir tas, ka nav palicis ūdens… Viņa paskatījās uz auklu, ar kuru sauca kalpus, un jautāja:

— Pūš, pavelc pāris reizes.

Es pati nevarēju to aizsniegt, bet cālīte uzreiz labprātīgi izpildīja lūgumu, un pēc desmit minūtēm pie manis pienāca Liza. Tikai tad, kad viņa pieklauvēja pie kambaru durvīm, es sapratu, ka esmu droši aizslēdzies un tagad man tās jāatver.

ES to izdarīju. Es nezinu, kā, bet es varēju to atbloķēt. Sāka krist, kad istabene jau gāja iekšā.

— Nyera! — Satraukta un ļoti miegaina Liza mani pacēla un, aizdodot plecu, pieveda pie viesistabas dīvāna. — Marina, kas ar tevi notiek? — viņa satraucās.

– Ļoti slikti. Atnesiet nedaudz ūdens.

"Es… Es tagad eju," viņa nekavējoties metās prom, tik tikko aizverot gaiteņa durvis, un es lēnām apgūlos un aizvēru acis.

Un, kad viņa tās atvēra, viesistabas vidū viņa atkal ieraudzīja Lunāras spoku: "Tur!"

Nu lieliski. Viņa mani nenožņaugs, izvedīs uz balkona, un es nometos, ja vien beigsies šīs galvassāpes…

Man šķiet, ka es aizmigu, jo nepamanīju, kad Liza atgriezās. Viņa pabāza spilvenus man zem muguras un sāka trakot. Viņa man iedeva kaut kādu augu uzlējumu, pēc kura sāpes notrulinājās un domas kļuva skaidrākas.

— Vieglāk? — viņa cerīgi jautāja.

— Jā. Paldies. Kas ar mani notiek, Liza? — ES jautāju.

Stulbs jautājums. Retoriski, bet es jutos tik slikti, ka man vajadzēja vismaz kaut kādu atbalstu.

"Izskatās, ka jūs esat izsūkts." Vai esat pārliecināts, ka šis nirfeat neatnāca pie jums redzēt? Viņi saka, ka nekromanti spēj dzert cilvēku enerģiju…

— Mēs dzērām! Pareizi… es dzēru zobenu,” es nomurmināju.

— Zobens? Kāds vēl zobens? — Liza sarauca pieri.

"Tam nav nozīmes," es atkal aizvēru acis, mēģinot apgulties.

— Jā, ieguva! Labāk iekāp ūdenī. Ūdens palīdz. Un uztaisīšu vēl dažus saules ēdājus. Es speciāli devos uz dārzu. Ziedu pūķi mani pat iekoda,” viņa parādīja svaigu brūci pirkstā. "Mazajiem neliešiem nepatīk, ja kāds plūc šos ziedus."

Liza ieskrēja vannasistabā un tur tracinājās. Un pēkšņi viņa iekliedzās, atskanēja šņākšana un dusmīga čivināšana.

— Nyera! Tur ir čūska! Čūska! Viņa tevi sakoda, vai ne? Kāpēc tu viņam vilki čūsku? Viņam pietika ar tārpiem!

Cālīte tikai dusmīgi čivināja, bet nerunāja. Un tas bija kaitinoši, apstiprinot minējumu, ka viņu saprotu tikai es. Bet šķiet, ka Liza to dzirdēja arī vakar…

— Nē, es neesmu čūska…

Kad ar Lizas palīdzību es atradu sevi šriftā un rokās atradu jaunu krūzīti ar saules ēdāju novārījumu, es jutos pietiekami labāk, lai turpinātu sarunas. Un es viņai izstāstīju gandrīz visu. Izņemot to, ka viņa nepieminēja dīvaino sapni bez jebkādām detaļām un ka Pūkliks runāja.

— Guļamistabā ir tik daudz spalvu. Es aiziešu to savākt, un tu atpūties,” Liza pazuda istabā, bet gandrīz uzreiz atgriezās, turot rokās zobenu, kas vairs nešķita kā duncis. — Njēra… Njēra, no kurienes tu to ņēmi? — viņa skatījās uz mani svētās šausmās.

— Kāda tev daļa? — ekofars skaidri čivināja, un mēs abi pagriezām galvas viņa virzienā.

— Nyera, vai tu to dzirdēji? Ecofar runā! Es to nebiju iedomājusies, vai ne? — Liza satraukta skatījās uz mani.

Viņas apjukums mani tikai iepriecināja. Tas nozīmēja, ka vismaz manai kolbai nebija noplūdes.

"Šķiet, ka tā nebija mana iztēle," es apstiprināju.

"Tagad tu zini manu noslēpumu, un man būs tevi knābāt," cālis draudīgi izpleta spalvas. "Ja tu sāksi pļāpāt, es tev atnesīšu čūsku." Sapratu?

— Es- neteikšu… nevienam neteikšu ne vārda! — Liza nočīkstēja un iemeta zobenu ūdenī. — Ak! Piedod, njera! Vai es tevi sāpināju?

Par laimi, dziļais baseins bija pietiekami liels, lai es netiktu pieķerts. Kalpone steigšus izmakšķerēja zobenu un, godbijīgi turot to ar abām rokām, uzlika uz tīra dvieļa.

— Nyera, kur tu dabūji šo zobenu?

"Es to atradu pa ceļam," es paraustīju plecus.

— Atradu?! Bet šis… Tas ir Indētājs! — viņa teica ar svētu bijību balsī.

Saindēšanās? Jā jā. Tas visu izskaidro. Bet ne man…

Kalpone atkal runāja par kaut ko vispārzināmu. Zināms visiem, izņemot mani, protams. Man apnikušas šīs mīklas!

— Liza, pasaki man tieši, kas ar šo zobenu vainas? — ar vieglu aizkaitināmību jautāju. — Es