Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

— Ko tu plāno? — Līna klusi jautāja.

Man likās, ka viņa vēl nebija man iepļaukāt tikai Zlatas dēļ. Ignorējot viņas jautājumu, es izvilku no krūtīm nelielu iegarenu paciņu, kas bija pārsieta ar skaistu bantīti. Reiz es tam pavadīju veselu vakaru.

"Lūk, princese," viņš pasniedza to meitenei un ar rādītājpirkstu pieskārās viņas deguna galam.

— Ak! Tas ir priekš manis? Un kas tur ir?

– Ātri atveriet. "Viņš lido," es viņai piemiedzu aci.

Zlata, kuru pavadīja bars tādu pašu puķu cīnītāju — mazo miesassargu, metās dižoties ar citiem bērniem, un es vēlreiz paskatījos uz Līnu.

— Tu neesi mana Ēna.

Viņa nicinoši nošņāca.

"Es tevi dzenāju trīs dienas, lai pastāstītu, cik vienaldzīga esmu pret tevi."

— Kas?

Līna tikai nobolīja acis, pagrieza muguru un devās uz lieveni.

– ēdīsi?

"Es neatteikšos," es steidzos viņam pakaļ un, panācis, paskaidroju: "Es sapratu tavu joku, bet ne par to." Kaut kas notika, un man bija vajadzīgs Reg padoms.

"Es jums palīdzēšu, kā vien varēšu," Reginhards Berlians sagaidīja mūs plašā un vāji apgaismotā zālē. — Sveika, Eiren. Izskatās, ka noticis kaut kas nopietns? Nirfa?

"Ne īsti," es sapratu, ka nezinu, ar ko īsti sākt.

Runāšana par dīvainu sapni pēkšņi šķita kaut kāda muļķība. Laikam tāpēc es vēlreiz paskatījos uz Līnu. Es negribēju sevi apkaunot viņas priekšā. Ja es teikšu, ka sapnī redzēju meiteni, kas viņai līdzinājās kā divi zirņi pākstī, viņa mani tā apkaunos, ka es nekad nenomazgāšos. Viņas joki reizēm bija nepieklājīgi un kaut kā ne sievišķīgi, vai kaut kas…

— Vasiļina, mēs bibliotēkā parunāsim. Vakariņas tiek pasniegtas tur.

"Labi," Līna piegāja pie Regas, un viņu lūpas saskārās.

Šķita, ka tas ir ikdienišķs skūpsts, bet caur ādu izskrēja elektrība. Dīvaina reakcija uz citu cilvēku jūtām…

— Kas tad ar tevi notika, ka ieradāties? — Regs jautāja, stāvēdams pie loga.

Sēžot ērtā krēslā, es turēju rokās lielu pikantā uzlējuma krūzi, ko nomazgāju ar sātīgām vakariņām.

"Man bija sapnis," es iesmējos.

— Sapņot? — Reginhards tukši skatījās uz mani.

"Tas nebūtu vienkāršs sapnis," es stāstīju visu, kas notika naktī. — Patiesībā tas arī viss, bet Smaragds apgalvo, ka šī ir mūsu Ēna.

"Vai jūs gribat teikt, ka viņa izskatās tieši tāpat kā Vasiļina?"

— Jā. Atvainojiet. Tas bija tikai sapnis, tāpēc es nesavaldījos… — Pēkšņi sapratu, ka tikko teicu, ka noskūpstīju to meiteni ar Rega sievas seju, un viņam tas varētu nepatikt. — Bet šī noteikti nav Līna. Tas ir cits cilvēks. Ja godīgi, es domāju, ka tas ir tikai manas iztēles auglis. Man sāka rasties problēmas ar formas veidošanu. Vecums. Nu tu pats saproti…

— Kā viņu sauca? — Reginhards uzdeva negaidītu jautājumu.

— Nezinu. Man nebija laika jautāt. Viņa pazuda agrāk.

— Fakts ir tāds, ka Vasiļinai ir dvīņu māsa.

— Kas?! — es pielecu augšā, izlejot buljonu uz ceļiem. — Ah, švaki! — viņš zvērēja, izkratīdams karstas lāses no jaunajām biksēm.

— Manai sievai ir māsa. Viņa saka, ka viņi izskatās diezgan līdzīgi. Es redzēju viņu Pašreizējā laika ezerā un apstiprinu. Viņi ir ļoti līdzīgi, neskatoties uz dažādajām frizūrām un apģērbiem. Viņas vārds ir Marina, un viņa ir arī Pūķa ēna. Berliāns to uzreiz sajuta tikai pēc atspulga ezerā. Bet… Viņa nav mūsu pasaulē. Tas ir, pirms kāda laika tā nebija. Varbūt kaut kas noticis,” domāja Dimanta pūķis.

“Marina…” skaļi izrunātais vārds radīja patīkamu tirpšanu gar mugurkaulu, un sirds uzreiz sāka dauzīties no sajūsmas.

Smaragds apslāpēja manas domas, pūķis runāja tik emocionāli, ka es klausījos Reginhardā.

– Čau! Vai tev ir labi, Eiren? — viņš pacirta ar pirkstiem man deguna priekšā, un tikai tad es viņu pamanīju. — Tas ir skaidrs. Labi, ej atpūsties. Viņi sagatavoja jums to pašu guļamistabu, kurā jūs dzīvojāt iepriekš. Vai atradīsi ceļu? — viņš līdzjūtīgi pasmīnēja.

— Jā. Laikam iešu. Noguris. "Es nevaru sagaidīt, kad varēšu apgulties," es pamāju un steidzos prom no bibliotēkas, cerot, ka notiks brīnums un es atkal ieraudzīšu savu Ēnu.

"Eiren," Reg roka gulēja uz mana pleca, kad es jau biju uz sliekšņa, "nestāstiet Linai neko, kamēr neatradīsiet Marinu." Es nevēlos, lai viņa uztraucas pirms laika. Viņai tas ir kontrindicēts.

"Draugs, tu…" es pagriezos, neskaidri uzminot, uz ko viņš ved.

— Jā. Mums būs bērns,” Deimants pasmaidīja. — Laiks joprojām ir ļoti mazs…

— Es saprotu. Apsveicu,” Reja uzsita viņam uz pleca.

— Vēl ir agrs, bet paldies. Esmu ļoti noraizējies. Līna ir tik trausla…

— Viss būs labi. Jūs varat tikt galā. Kopā noteikti.

Pēc šīs sarunas mēs šķīrāmies. Es devos mājās, un Reginhards palika bibliotēkā, sēdēdams ar kādu senatnīgu zvērīga izmēra tomu. Pa ceļam es atkal iegrimu savā pieredzē. Grūti bija noticēt, ka es sapnī atradu Ēnu. Jā, tas ir vienkārši neticami! Bet tas notika! Un tagad es gribēju lēkt, darīt neiedomājamo, kliegt. Uzvedieties tā, it kā es būtu zēns, kurš saņēmis visvairāk vēlamo dāvanu, nevis dralors.

"Ja viņa ir Reaches pasaulē, mēs viņu noteikti atradīsim!" — atkārtoja ne mazāk satrauktais Smaragds.

— Atpūtīsimies un rīt sāksim meklēt!

Vienā no pirmā stāva gaiteņiem uzgāju meiteni ar manāmu vēderu. Ieraugot mani, viņa čīkstēja un piespiedās pie sienas, sekojot man ar savu skatienu. Es tik tikko uz viņu paskatījos un gāju viņai garām.

"Tā bija Rosa, un viņa nēsā mūsu bērnu…" Smaragds piezīmēja, liekot man apstāties, it kā es būtu uzdūros šķērslim.

Vainas apziņa pūķa vārdos man bija pietiekama, lai visu apzinātos.

"Tātad, tas nozīmē, ka jūs to izdarījāt?!" — Biju sašutis par šādu neapdomību.

Man ir bijušas daudzas sievietes. Es joprojām esmu staigātājs, un man nebija garām neviena skaista seja mana tēva pilī un ārpus tās. Es nenoliedzu, ka ir, tas ir. Bet es nekad neesmu neapdomīgi izkaisījis pats savu sēklu!

"Es nebiju pārliecināts, ka jūs izdzīvosit. "Mums vajadzēja nospēlēt droši un atstāt mantinieku," sevi