Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Viņa pamāja ar galvu, juzdamās kā prom. Tad viņa paskatījās pa istabu. Visur bija spalvas…

— Kurp doties?

— Nezinu. Vismaz izmet viņu pa logu.

Kā miegā staigātājs piecēlos kājās, paskatījos apkārt un tad paņēmu vienu no vannasistabas dvieļiem un, sarullējis to vairākās kārtās, paņēmu čūskas galvu. Man bija tik pretīgi, ka nesa viņu rokas stiepiena attālumā. Kaut ko tādu izmest pa guļamistabas logu bija aizdomīgi, tāpēc devos uz balkonu. Zem viņa, kā parasti, neviena nebija.

Izskatās, ka tur ir kāda pavisam nomaļa un nepopulāra vieta, man par laimi. Pietrūka tikai mēslu kaudze zemāk, lai pabeigtu attēlu. Metot čūskas galvu tālāk krūmos, nopriecājos, cik labi tā pazuda starp zariem. Un viņa pat nenoraustījās, kad atklāja, ka tuvumā stāv spoks.

— Sveiki! — nejauši un nogurusi sveicināju Lunāru, juzdamās pavisam satriekta.

Nu kā gan varētu būt savādāk, kad tu runā ar čaļiem un spokiem?

Nyera Lunara man neatbildēja. Tā vietā viņa pagriezās un paskatījās uz krūmiem. Tad atkal uz mani, un tad pēkšņi viņa pastiepa roku un norādīja ar pirkstu uz šīm pašām krūmu kontūrām. Tajā pašā laikā viņas lūpas klusi kustējās: "Tur."

— Tur? Kas tur ir? — Es rūpīgi izpētīju biezokņus un visu, kas tiem bija apkārt, bet nepamanīju neko, kam būtu vērts pievērst uzmanību.

Atklāti sakot, bija diezgan tumšs, un nebija pietiekami daudz gaismas, lai kaut ko redzētu no apmēram trešā stāva augstuma. Kad es vēlreiz paskatījos uz sarunu biedru, viņa vairs nebija tuvumā.

Varbūt šķita? Vai likās, ka tev ir bail?

Bet nē, Lunara bija šeit un pateica tieši šo vārdu.

Stāvēju vēl mazliet, skatoties uz vietu zem balkona un cerot, ka spoks dos vēl kādu pavedienu, bet nē. Labi, paskatīšos vēlreiz. No rīta, kad ir pietiekami daudz gaismas, citādi biezās ēnas stūros ir samazinājušas redzamību gandrīz līdz nullei.

Kad es atgriezos, ecofar jau bija ievilcis čūskas ķermeni vannas istabā.

– Čau? Vai tu esi šeit? — viņa piesardzīgi paskatījās tur.

Godīgi sakot, mani pārsteidza tas, cik gudri viņš strādāja ar knābi. Tā ir dāvana, ka tas ir mazulis. Viņš nogriezīs vairāk pirkstu.

– Šeit.

— Vai man… arī liemeni vajadzētu izmest?

— Kas vēl! Šīs ir manas vakariņas. Un brokastis. Un… Laikam arī pusdienām pāri paliks,” viņš šaubīgi ieteicās.

— Tātad, rīt nav jārok tārpi? — gandrīz nopriecājos, ieejot iekšā.

"Nerakt," cālis dāsni atļāvās.

— Tad es iešu sakopt…

Kārtīgi nomazgāju grīdu, kas pilēja no čūskas asinīm. Un, padomājusi, viņa aiz grēka pārcēla paklāju uz šo vietu. Tad es savācu visas spalvas, kas man prasīja vairāk nekā stundu. Kā jau ierasts, ģērbtuves un guļamistabas durvis pacēlu ar krēsliem un atgriezos vannasistabā. Ekofarčiks, kaujas noguris un arī pārbarots, gulēja ciešā miegā. Klusi piepildīju fontu ar karstu ūdeni un nogulēju pusstundu, līdz jutu, ka nervi ir nomierinājušies un atslābuši, un mani pārņēma miegs.

Iekāpusi gultā, sajutu zobena rokturi, kuru atkal ieliku zem spilvena un aizvēru acis.

Man šķita, ka es uzreiz atrados kāda cita guļamistabā. Šoreiz guļamistaba bija savādāka. Skaista, tīra, ne mazākā drūmā. Arī šeit zem griestiem dega maģiskas lampas, radot mājīgumu.

Un vīrietis arī bija šeit. Tas pats. Es to sapratu uzreiz, neskatoties uz to, ka viņš bija ar muguru pret mani un šoreiz bija ģērbies. Skaisti ģērbies. Tiklīdz es parādījos, viņš to sajuta. Iesaldēt.

"Tas nevar būt…" viņa balss sasniedza mani, kuras skaņas lika kaut kam saldi saspiesties manās krūtīs.

"Tas nevar būt…" es atkārtoju pēc viņa. — Es atkal sapņoju par tevi. Vai tas ir iespējams? Nē, es par to sapņoju, bet…

"Tas nav sapnis, Ēna," viņš beidzot pagriezās un ātri atradās man blakus un apskāva mani.

12. nodaļa. Pūķu ēnas — dvīņi

Eirena Smaragda, Sasniedzamības Draklords Torisvens

Dortholas pils, Drakendort Reach

Mani vajāja dīvains sapnis, un es nolēmu doties pie Reginharda pēc atbildēm. Man nebija neviena cita, ar ko konsultēties. Un man ļoti vajadzēja redzēt Līnu, lai pārliecinātos, ka es sapņoju par viņu, neatkarīgi no tā, ko teica Smaragds.

Bīstami? Protams, bet citādi es palikšu traks.

Es gribēju nekavējoties izplest spārnus un aizlidot, bet es atgriezos pilī un sakopjos. Uzvilku labākās drēbes, ko biju paspējusi iegūt, un paķēru dāvanu Zlatai. Līnas meita stingri iedzīvojās manā sirdī, un es izturējos pret viņu kā pret savu brāļameitu, un meitene pretī mani sirsnīgi mīlēja, un tā bija brīnišķīga sajūta.

"Kādu dienu mums būs savi bērni," pūķis atbildēja uz manām emocijām.

Es tikai nopūtos un, izpletījis spārnus, pacēlos debesīs. Pūķu ceļi ļāva man uzreiz pāriet uz pašu robežu starp mūsu robežām, bet tad man bija jālido pašam, un Dortholā ierados tikai saulrietā.

— Tēvocis Eirens! — Zlata ar čīkstēšanu metās man pretī, tiklīdz viņa piezemējās pagalmā.

Meitene bezbailīgi apskāva pūķa seju, un es jutu, ka Smaragds kūst. Viņš dievināja šo huligānu ne mazāk kā es. Kamēr mēs sastingām, ļaujot meitenei uzkāpt mums uz kakla, Līna jau steidzās mums pretī no galvenās ieejas

— Zlata! — Drakendorta limita saimnieces acīs atspoguļojās nemitīgs satraukums un neuzticība. Eh…

Šķiet, ka es vairs nespēšu atjaunot savu reputāciju viņas acīs. Es esmu Sasniedzamības Draklords, Torisvena, bet viņa joprojām uzskata mani par naža negodīgo…

— Mammu, tēvocis Eirens ir ieradies! Negaidīti vai ne?

— Jā. Nelūgts viesis, sliktāk…” Viņa to nomurmināja zem deguna, bet es to dzirdēju.

Pārsteidzoši viegli pieņēmis cilvēka veidolu, viņš satvēra Zlatu savās rokās un uzmanīgi nolika uz zemes.

"Sveika Lina," es pasmaidīju, pienākdama tuvāk.

Viņš noskūpstīja negribīgi izstiepto roku, bet nesteidzās atlaist un… Nekas. Manā priekšā stāvēja tikai skaista sieviete, nekas vairāk. Smaragds viņai vairs neatsaucās kā ēna. Es to zināju, jutu, bet intereses nebija kā agrāk. Līna ir vienkārši Reginharda sieva. Nav mana ēna.

Šīs ziņas mani iepriecināja, un es asi