Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

mierīgāk, jo emocijas joprojām virmoja iekšā, nespējot atrast izeju.

Tas palīdzētu tagad sadedzināt kādu vai divus Nirfeats, taču šie radījumi ir kļuvuši daudz uzmanīgāki, kopš es atgriezos pilī. Viņi rūpīgi slēpjas, maskējoties starp civiliedzīvotājiem.

— Tu joprojām nespēj viņu kontrolēt? — Vasiļina pacēla uzaci.

"Ja tu to nekontrolētu, tu būtu to pamanījis," es nomurmināju. "Bet nekad nenonāc starp pūķi un viņa ēnu." Būs nepatikšanas.

— Vai tu vari mani sāpināt?

— Nē, bet mums ar Regu būtu jācīnās…

"Nav vārdu…" viņa tikai pamāja ar galvu.

— Saprotiet, pūķis sasniedz, dzīvo pēc saviem noteikumiem. Tev būs jāsamierinās ar dažiem,” es piegāju pie loga un skatījos naksnīgajās debesīs. Aizrautība pieauga, un es gribēju būt viena. "Vai tavs vīrs tevi nepazaudēs?"

"Es saprotu mājienu," Dimanta ēna pasmīnēja, bet nesteidzās mani pamest.

Es klusēju, viņa arī. Bet es jutu, ka viņa krāj drosmi, tāpēc nevarēju atturēties no ķircināšanas:

"Tev bija iespēja pavadīt nakti pie manis." Jūs to neizmantojāt, tāpēc aiziet.

— Bāc tevi! — viņa pielēca. — Neizturams puisis! Dievs, vai mana nabaga māsa arī dabūs šo? Lai gan… ceru, ka viņa tevi sūtīs pa mežu.

"Viņš to nesūtīs," es pagriezos, nespēdama apvaldīt savu plato smaidu. — ES viņai patīku.

— Kāda pašapmierinātība! Uhh! — Vasiļina saviebās un beidzot devās prom no manas istabas.

Aizslēdzusi aiz viņas durvis, es apsēdos uz gultas un glāstīju pārvalkus. Viņš sajuta patīkamo garšaugu aromātu un paskatījās pa istabu. Jā… Man jāpasūta, lai manās kamerās viss tiek salabots un sakārtots. Un beidzot mums ir jānoņem melnais pelējums.

Neatkarīgi no tā, cik daudz es cīnījos ar šo nepatīkamo lietu, tas parādījās atkal un atkal. Nemanāmi, kā spiegs, tas iekļuva spraugās un pēkšņi izplatījās. Šī iemesla dēļ kalpi nevarēja dzīvot pilī. Cilvēki to juta. Viņiem bija bail, viņiem bija slikti …

Nav labi. Bet ko darīt? Varbūt zobens palīdzētu visu atrisināt?

13. nodaļa. Par visu ir jāmaksā. Vai ir pietiekami daudz skaidras naudas?

Zinborro pils, Erling Zinborro, Torisvena sasniedzamība

Ekogaisma mani pamodināja. Cālīte knābāja, skrāpēja un čivināja:

— Nolaid viņu! Padodies! Padodies! Padodies!

– Čau! Ko tu dari? — es bailīgi atkāpos no cāļa, piespiežot savu noskrāpēto roku pie krūtīm.

— Nu es beidzot pamodos! — cālis izskatījās nedaudz nožēlojami.

— Man asiņo! — Es pārsteigta skatījos uz roku, kas to patiesībā saņēma.

"Tu nepamodies," viņš vainīgi piespieda savu kušķi pie galvas.

— Un tu nolēmi mani apēst?

— Es to neēdu! Es tevi pamodināju! Zobens ir bīstams, tas tev nodarīja ļaunu! Tu varēji nomirt! Es izglābu!

Cāļa teiktais neatšķīrās no tā, no kā es uzzināju… Sasodīts, man pat nebija laika pajautāt viņa vārdu.

Mana galva griezās no atmiņu plūdiem. Mani pārņēma šausmīgs vājums.

"Kungs…" atspiedusies uz spilveniem, viņa aizvēra acis.

Šķita, ka ķermenis bija iztērējis visu savu enerģiju pirmajā paraustījumā, un tagad tas bija stīvs un atteicās kustēties. Likās, ka viņiem pie rokām būtu piesieti atsvari, es pat nevarēju uzvilkt segu pāri krūtīm. Kas ar mani notiek?

— Zobens ir bīstams! Oho! — cālis klusi čivināja viņam blakus.

“Marina, nelieto to nekādā gadījumā! Sapratu? Bez saites viņš var tevi nogalināt! …Tu neesi burvis, un zobens tevi izdzers sausu, un es nevarēšu palīdzēt! — it kā patiesībā parādījās tā paša svešinieka tēls.

Kāds es esmu cilvēks? Es pat nevaru noskatīties parastu erotisku sapni… Nu jā, tie nenotiek pēc pieprasījuma, un nebija jēgas cerēt. Bet pat burvju zobens man nepalīdzēja. Un vieta bija tik romantiska, un gulta milzīga, un vīrietis bija skats sāpošām acīm, bet nē… Tur bija kaut kāda melodrāma.

Starp citu, kāpēc tas ir tik slikti? Man vienkārši nav spēka… Man arī ir slikta dūša un slāpes, bet diez vai es tikšu līdz vannas istabai. Te vismaz var aizsniegt karafei uz naktsskapīša…

Tomēr es turpināju gulēt ar aizvērtām acīm, nekustoties.

Bet izskatīgais vīrietis apgalvoja, ka tas nav sapnis. Un viņa pieskāriens bija jūtams it kā īstenībā. Un tomēr viņš bija tik noraizējies. Viņš apsolīja mani savākt…

Smaids pret manu gribu un visiem fizioloģijas likumiem pieskārās manām lūpām. Kāpēc tas jūtas tik labi? Es viņu nemaz nepazīstu… Bet viņš zina manu vārdu. Viņa zina, ka esmu no Zemes, un tur bija arī Vasiļina, ģērbusies skaistā zilā kleitā, kā kaut kāda princese… Un, ieraugot mani, likās, ka viņa neticēja savām acīm. Es gandrīz noģību…

Nē, tas joprojām ir sapnis. Tikai sapnī viss var būt tik labi. Ja tā padomāju, piepildījās manas divas galvenās vēlmes — lai māsa tiktu atrasta dzīva un vesela un lai mēs satiktos. Un būt vīrieša mīlētam, kurš neapvainosies. Tikai sapnis…

Esmu galīgi apjukusi. Galu galā es ļoti gribēju, lai tā būtu patiesība…

Asaras sāka tecēt pašas no sevis, plūstot pa deniņiem, birstot ausīs, un es turpināju raudāt un raudāt, it kā visas asaras, kas sakrājušās nelaimīgās laulības gados ienaidnieka nometnē, nolemtu izliet tieši tagad.

— Neraudi! Neraudi! — cālis čivināja.

Viņš tik mīļi pabāza galvu. Un tad viņš pilnībā apgūlās uz manām krūtīm, sasildot mani ar siltumu, un apklusa. Pārsteidzoši, šķita, ka es jutos nedaudz labāk. Es varēju pacelt roku un samīļot viņu. Tagad es ticēju, ka viņš man nevēlas ļaunu. Bet viņš patiešām izglāba.

— Kāds ir tavs vārds?

— Viņa nosmīnēja. Tā mani sauca tā ļaunā meitene. Viņa mani turēja būrī un nosauca ar šo nejauko vārdu.

– Šnyrla… Jā, ja tevi sauc Grapa, tas nav pārsteidzoši. Mums ir jādod jums normāls vārds. Kaut kas mīļš. Tu esi pūkains. Vai tu būsi Pukhliks? Vai nē. Tā tu cīnījies ar čūsku. Vētra? Pērkons? Vanags? Orlik?

— Man patīk Puhļiks. Sauciet mani tā," cālis apmierināti čivināja un ieteica: "Dzeriet ūdeni." Dzert daudz. Palīdzēs.

Ar lielām grūtībām apsēdos. Viņa iztērēja daudz spēka, cenšoties aizsniegt karafe. Es to nelēju. Sapratu, ka vispār palikšu bez ūdens.