Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

— Liza, vai varam pastaigāties? Vai šeit ir dārzs?

— Noteikti. Līdz vakariņām vēl ir laiks, bet jāpārģērbjas. "Palīdzot man izvēlēties tērpu pastaigai, Liza neizturēja un jautāja: "Kā gāja?" Vai atradāt kopīgu valodu ar Grapu?

— Acīmredzot. "Es viņai īsi pastāstīju, ko mēs darījām Grappas un ko es uzzināju par ecofar diētu. — Liza, vai tev ir peles?

— Ko tu runā, nyera! Nu… Varbūt šķūnī.

— Mums vajag dabūt peli vai tārpu, turklāt steidzami. Man liekas, ka čiks novājinās.

Nebiju putnu vērotājs, bet atcerējos, ka visu sugu mazuļiem vajag bieži barot.

"Tad labāk iesim dārzā un mēģināsim izrakt dažus tārpus." Es rakšu, un tu stāvēsi sardzē. Ja kāds mūs pieķers to darām, viņš vismaz ne par ko neturēs jūs aizdomās.

Tā viņi nolēma. Paķēruši podiņu ar vāku, kurā, manuprāt, varētu ietilpt nedēļas tārpu krājumi vai rūdītu žurku papēži, devāmies ārā. Pa ceļam uz dārzu Liza man parādīja pagalmu ar daudzām saimniecības ēkām, no kurām vienas viņa aizņēmās nelielu kausiņu.

Dārzs izrādījās diezgan liels un nekopts. Šķiet, ka Zinborro pāris šai vietai nepiešķīra lielu nozīmi, kas man personīgi nāca par labu.

— Vai viņi šeit bieži staigā? — nejauši jautāju.

— Progenitor Dragon ir ar jums! — Liza iesmējās. "Jūs nevarat vilkt sievietes šeit ar laso, bet vīrieši dod priekšroku īstam mežam."

— Kāpēc jūs nevarat vilkt šurp sievietes? — Es biju piesardzīgs, baidīdamies, ka iemesls man varētu nepatikt.

— Tātad šeit ir visādas dzīvās radības. Vaboles, zirnekļi, tauriņi,” meitene smējās. — Bet sliktāk par to — krāsu cīnītāji! Tie ir patiesi mānīgi radījumi. Jā, tu pats zini.

Pretēji tam, ko teica Liza, es nezināju, kas ir tie ziedi. Es to redzēšu un neatpazīšu, tas būs dīvaini. Bez iespējas "Google" man ir tiešs ceļš uz bibliotēku. Tikai tagad mani nomoka šaubas, vai paspēšu kaut ko izlasīt…

– Šeit! — Paskatījusies apkārt, Liza izņēma savu garo svārku krokās paslēptu liekšķeri un apsēdās pie man nezināmas sugas resna koka. — Njera, tikai seko līdzi ceļam. Parasti šeit neviens nenāk, bet nekad nevar zināt…

— Varbūt varu palīdzēt?

— Nē nē! Nepietiek ar to, ka tu sasmērē rokas! "Labāk, turiet katlu gatavu," Liza protestēja un iegrūda tukšo trauku manā rokā.

Es nolēmu ar viņu nestrīdēties.

Godīgi sakot, es pat priecājos, ka man pašai nebūs jādara melnais darbs. Man nekad nav paticis rakties zemē, un tas arī viss…

Nācās rakt diezgan dziļi, apmēram trīsdesmit centimetru dziļumā. Labi, ka vismaz augsne izrādījās mīksta un neprasīja no Lizas papildu pūles.

– Šeit viņš ir! Paskaties, cik tas ir sulīgs! — viņa iesaucās, izvilkdama gaismā īstu tārpu!

— Mana māte, kas tas ir?! — es piespiedu plaukstas pie mutes un tik tikko savaldīju vēlmi vemt.

— Podiņš! Vairāk kā nyera. Viņš aizbēgs!

Pārvarot riebumu, es atvēru vāku un pasniedzu podu kalponei. Liza veikli iegrūda traukā raustījos balto tārpu, labas desas biezumā un divu plaukstu garumā. Uzreiz pārklāju ar vāku. Man bija nepanesama vēlme niezēt par… visur. Oho… mazais tārpiņš! Mamma Mia!

— Vai esat pārliecināts, ka Ecofar to apēdīs? — šaubīgi pakratīju podu.

— Tas notiks! Ceru…

— Varbūt vajag mazāk?

No otras puses, čūska, kuru es redzēju Grapas istabā, ir pat lielāka par šo tārpu. Un cāļa izmērs liecināja, ka tas varētu tikt galā ar šādiem pārtikas izmēriem. LABI. Ja uzminējām pareizi, tad ekofarčiks noteikti nepaliks izsalcis. Starp citu, mums tam jāpiešķir nosaukums.

Tikmēr Liza izraka vēl pāris tārpus, iemeta tos podā un iemeta mitras augsnes kausiņu, pēc tam mēs pārcēlāmies uz citu koku. Tas, kā Liza viņus izvēlējās, bija noslēpums.

— Kā tu zini, kur meklēt?

"Lapas uz apakšējiem zariem kļuva dzeltenas un saritinājās caurulēs," istabene paskaidroja un sāka rakt jaunu bedri.

Mēs tā aizrāvāmies, ka aizmirsu, ka man lika skatīties uz taku.

— Nyera, podiņ!

"Bej," es pastiepu konteineru, cenšoties neskatīties iekšā, un Liza veikli iemeta tur citu tārpu.

Es tik tikko biju aizvērusi vāku, kad man aiz muguras atskanēja nepazīstama vīrieša balss:

— Ko tu dari?

Mēs abi tā nodrebējām, ka es gandrīz nometu katlu. Liza arī nobijās, bet tomēr paspēja iemest kausu bedrē un izraut katlu no manām rokām.

"Nier Gaero, mēs esam klāt…" viņa čīkstēja tievā balsī.

Uzmetusi man bezpalīdzīgu skatienu, istabene pielēca kājās un aizcirtās. Oho…

Es iztaisnojos un lēnām pagriezos, vienlaikus dodot sev laiku, lai sagatavotos neizbēgamai sarunai un vienlaikus demonstrētu savu statusu. Pat ja tas ir fiktīvs, nezināmā persona par to nezina.

Izrādās, brunete mūs noķēra. Jauns, apmēram divdesmit piecus gadus vecs. Skaists, gaišādains. Spēcīgs zods, taisns deguns, daudzu skaudība. Augsta piere, ko izsvītroja nevērīgi nokarājusies šķipsna, kas, šķiet, apzināti pieskaras mutes kaktiņam. Jutekliski vīrišķīgi. Gluži kā bultiņa, kas norāda: "Noskūpstiet šeit!"

Visā viņa izskatā valdīja sava veida nolaidība. Tumši zaļajam kreklam bija atraisītas vairākas pogas, un tajā bija redzamas viņa kailās, apmatotās krūtis. Viņa bija izrotāta ar vairākiem atšķirīgiem rotājumiem uzreiz, kas neiederējās vienā kompozīcijā, liekot manai skaistuma izjūtai protestēt.

Mazu pērļu krelles, zelta ķēdīte, diezgan tieva un īsa, lai labi izskatītos, un kādam zobs uz vienkāršas ādas auklas. Hmm… Vai tu uzvilki visu, ko atradi kastē?

Tumšas krāsas kamzolis ar kaut kādu melnu halātu virsū — vai nu apmetni, vai mantiju. Vai nav nedaudz karsts?

Bet vispretīgākais man šķita skatiens ar tādu kā “netikuma zīmogu”. Tieši tā es garīgi saucu sajūtas, kas izraisa tādus tipiskus ļaundarus ar slinkumu un vilcināšanos. It kā viņi jau būtu tevi izģērbuši, izdarījuši to, ko gribējuši, un tagad viņi uz tevi skatās ar garlaicību.

Plokhiša acis bija neparastas: ne zaļas, ne zilas, bet tirkīza tiešā nozīmē. Es nekad agrāk neesmu redzējis šo krāsu. Turklāt cilvēkiem tas vienkārši nenotiek! Bet viņam tas piestāvēja. Tas pat bija kaut kā atbilstoši apvienots ar melno krāsu, bet ne spīdīgs, bet it kā apkaisīts ar pelnu matiem.