Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Netālu stāvēja trīs ar vāku pārklāti, skaisti apgleznoti katli vai vāzes, kas veidotas kā krūze.

"Vai jūs sakāt, ka tur ir viņa ēdiens?" — ideja glabāt beigtas peles vai čūskas tieši istabā man nešķita īpaši veiksmīga.

"Jā," Grapa ar ēstgribu, ko es nebiju redzējis brokastīs, sāka ēst sautējumu.

Izskatās, ka cāļa barošana būs grūtāka, nekā domāju. Es noteikti nevarēšu nepamanīta satvert sauju peļu, nemaz nerunājot par čūsku vai tārpiem. Uhh!.

Nevarēdama vēl pabarot ekofāru, nolēmu pabarot vismaz sevi. Un viņa iebāza mutē gaļas gabalu. Sautējums sanāca aromātisks un garšīgs, un šoreiz darīju to taisni. Kad patīkams sāta sajūta pārņēma manu ķermeni un Grapa sāka uzdot precizējošus jautājumus par vingrinājumiem, es pamanīju:

— Būtu labi arī regulāri skriet. Dažreiz ar to pietiek.

"Es baidos, ka nevarēšu skriet," Erlīna pasmīnēja. — Tas var izraisīt pārāk daudz uzmanības un jautājumu.

— Kāda aktīva spēle? Ko tu šeit parasti spēlē? Šeit, Kirfaronā, mēs slēpojam un braucam ar ragaviņām un spēlējam sniega bumbas. Visiem jauniešiem tas patīk, un neviens neteiks, ka tas ir kauns Erlīnai,” es meloju.

"Varbūt mēs varam biežāk spēlēt nūjas un bumbas." Šī ir spēle muižniekiem,” vienkāršos noteikumus sāka skaidrot Grapa.

— Tas ir labi! Ir svarīgi biežāk atrasties ārā. Ādas krāsa būs labāka. Un arī pietiekami gulēt.

"Affi saka, ka daudz gulēt ir kaitīgi…" Grapa pārtrauca teikuma vidū un saburza seju. — Jā, jā, es jau sapratu, ka mana māsa man daudz ko stāsta. Kā es viņai varēju uzticēties?! — Viņa mazdūšīgi paskatījās uz mani. — Es esmu naivs muļķis! Viņa grieza mani kā čūskas aste, un es aizrāvos ar katru viņas ķircināšanu: “Grappa, tik ilga gulēšana ir slikta smadzenēm! Tu nevarēsi turpināt runāt,” viņa smieklīgi atdarināja māsu.

Mēs abi smējāmies. Es netiku maldināts, tas mūs nesadraudzēja, un Erlīna ir laipna pret mani tikai tik ilgi, kamēr uzskata mani par noderīgu. Es labi pazinu šāda tipa sievietes, tāpēc biju piesardzīgs.

"Galvenais ir, neparādiet, ka esat viņu izdomājis, un neizpaudiet mazos noslēpumus, ko es tev iemācīju, un tad tava māsa nespēs tev sekot līdzi."

Pēc pusdienām vēl gandrīz divas stundas zīmējām kleitas, pārrunājām stilus, audumus, aksesuārus un beidzot nogurām. Grapa manāmi nožāvājās, un es piegāju pie loga, nožēlodama, ka visu dienu esmu sēdējusi četrās sienās. Saule man vairs neapžilbināja acis, un es pēkšņi atklāju, ka ir divas tādas pašas saules! Mātes maiņa! Divi!

Bija jāpieliek pūles, lai nekliegtu. Es sastingu, skatījos debesīs un nevarēju pieņemt to, ko redzēju. Galvenais nekomentēt, izlikties, ka tā tam ir jābūt, citādi… Citādi visi uzreiz sapratīs, ka esmu savādāka.

"Pūķis un ēna jau dodas uz horizontu," piecēlās Grapa un arī paskatījās ārā pa logu. Karstums pierimis.

— Varbūt izejam pastaigāties? — es ierosināju, cerēdama, ka grāfa meita man parādīs pils pagalmu.

Man tas būtu jāizpēta gadījumā, ja izbēgšu. Un vispār nekad nav slikta ideja noskaidrot, kur un kas atrodas.

— Nākamreiz. Tagad es joprojām pasnaudos. Šīs dažas naktis es slikti gulēju Affi un visu veidu domu dēļ. Ja es būtu tavā vietā, es darītu tāpat. Kā jūs pārdzīvojāt šādu ceļojumu? Es pēc tam mēnesi neizietu no mājas,” viņa uzmanīgi paskatījās uz mani.

Un es nodomāju, ka man steidzami jāpaskatās kartē, lai saprastu, cik tālu Kirfaronga ir no vietas, kur atrodos es. Vismaz dažiem!

— Tad es iešu. Jums taisnība, ir vērts paņemt pārtraukumu. Paldies par brīnišķīgo dienu, Grappa,” viņa sirsnīgi pateicās.

Nu ko? Mums bija diezgan jauka tērzēšana.

— Savstarpēji! Tiekamies vakariņās, nav pieņemts tās palaist garām.

— Labi.

— Un jā, izliecies, ka mēs nesatiekam īpaši labi, labi?

"Nav jautājumu," es viņai piemiedzu aci.

Ejot garām būrim, ekofārs nespēja pretoties un pacēla tuvākās vāzes vāku. No iekšpuses atskanēja šņākoņa skaņa, un ar čīkstēšanu es nometu vāku atpakaļ.

— Tur-tur… Viņi dzīvo… dzīvo…

Grapa klusi iesmējās.

— Protams, dzīvs! Ekofari neēd mirušo gaļu.

Atgriežoties savā vietā, apciemoju bēdīgo ekozemnieku.

"Piedod, mīļā, es pagaidām esmu tukšas," es noglāstīju putna spalvas un pasmaidīju. — Bet tagad es zinu, ko tu ēd. Atliek tikai iegūt… kaut ko.

– Čiu? — cālis cerīgi paskatījās uz mani.

— Tik daudz par “chivo”! — es viņu atdarīju. — Es pat nezinu, viss ir tik garšīgi, ko man izvēlēties? Interesanti, vai šeit ir peļu slazdi?

Es uzreiz noraidīju iespēju ar čūskām, taču atrast peļu slazdu ar jau noķertu peli nešķita tā sliktākā ideja. Vismaz to var izdarīt, nepiesaistot pārāk daudz uzmanības. Sliktākajā gadījumā jūs varat mēģināt izrakt tārpus. Un vēl ļaunāk, ar zobenu uzbur ēdienu ekofārā, bet man šī metode galīgi nepatika. Esmu lasījis pietiekami daudz grāmatu un skatījies pietiekami daudz filmu par maģiju, kas man saka, ka par visu ir jāmaksā.

Kā es maksāšu par apģērba radīšanu sev?

Nomainījis eko gaismu pret dzērienu, klejoju pa kamerām, ieskatījos visos slepenajos stūros, aiz gleznām, aizkariem, zem mēbelēm. Klauvēju pie sienām, meklējot slepenas ejas, bet tikai aiz vienas no ziemas ainavām guļamistabā atradu pāris nodzeltējušas lapas, klātas ar skaistu rokrakstu, no kaut kurienes izrautas. Es nevarēju izlasīt ne vārda, kas bija negaidīts atklājums, kas mani iedzina nelielā panikā. Es sapratu valodu, runāju, bet simboli negribēja veidot vārdus.

— Kādas muļķības? Vai varbūt tas ir uzrakstīts citā valodā? Varbūt Kirfaronā?

Es šeit jutos ļoti slikti. Ko darīt, ja Kirfaronga atšķiras? Ko darīt, ja man tajā palūgs kaut ko pateikt?

Nekad agrāk Štirlics nav bijis tik tuvu neveiksmei…

Atcerējos, ka Liza man parādīja auklu ar zvaniņu, ar kuru var sasaukt kalpus, un izmantoju to. Vai tas strādāja vai nē, nebija skaidrs. Šai ierīcei nebija neviena numura sastādīšanas indikatora. Bet istabene ieradās pēc aptuveni desmit minūtēm, pietvīkusi un bez elpas.

"Paldies, ka man piezvanījāt, njera," viņa pasmaidīja. "Ja tas nebūtu jūs, es būtu noslogots ar virtuves darbiem, un tagad man ir iemesls no tā izvairīties."

"Esi laipni gaidīts," es pasmaidīju, norādot, ka kalpones garastāvoklis