Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Jā. Viens viens! Mačā starp vīnogu degošiem dzērieniem tika panākts neizšķirts.

Izlikos, ka tik tikko atturējos, lai neraudātu.

— Klāt. Man žēl dāvanas. Un jā, tur bija arī kažokādas. "Sudraba lapsa, melnā arktiskā lapsa," es meloju, cerot, ka šie vārdi viesmīlīgajiem saimniekiem neko neizteiks. Bet visdārgākā lieta, dāvana no Draklord, ir apmetnis no zelta hanurika. Viņa kažokādas mirdz kā uguns sniegpārslu dzirkstī…… — es nomirkšķināju viltus asaru, sajūtoties kā Oskara laureāts.

Šķiet, ka viņi man ticēja.

— Un spalvas šosezon ir modē! — Dīvainā kārtā to teica nevis Grapa, bet gan Afinata.

"Vai tāpēc jūs nozagāt ekoloģisko gaismu, ko Klaids man iedeva?" — māsa dusmīgi skatījās viņā.

— Es nenozagu jūsu eko gaismu! Cik reizes jūs varat to atkārtot? — Afija kliedza pielēca no krēsla un dusmu uzplūdā pagrieza putras šķīvi uz māsas apmales.

Mežonīgi smejoties, Meskalija sasita plaukstas, un es pārsteigumā sastingu. Tomēr…

— Afij, Grappa! Izkāp no galda! — Herese norūca, viņas asajiem vaigu kauliem kļuva sarkani.

— Marmelādes, vai jums nav kauns? Mums ir ciemiņi! — Ērls pakratīja trīskāršo zodu.

Meitenes pielēca un niknas izgāja no ēdamistabas. Ejot ārā, Affinata pagrūda savu vecāko māsu, un Grapa ar plecu atsitās pret durvju aili. Tomēr viņas izskats mani nepievīla;

Atlikusī Meškalia aizbāza muti ar saldumiem, kas bija bagātīgi klāti uz galda.

— Kali, vai tu esi paēdis brokastis? — Šerija sausi jautāja.

— Jā, mammu!

— Tad ej uz savu vietu.

Paklausīgā smaidošā briestā meitene pirms iziešanas noskūpstīja tēti uz vaiga un, paķērusi kaut kādu kliņģeri, arī aizgāja. Ērls mīlēja savu meitu, spriežot pēc viņa maigā skatiena.

"Audzināt meitas nav viegli," elpoja Herese. — Man tās ir ar raksturu. Pat Kali, lai gan viņa šķiet vienkārša.

Es tikai piekrītoši pamāju ar galvu.

— Un tas viss tāpēc, ka tu viņus sabojāji, mīļā. Jūs atļaujat visu, ko vēlaties, tāds ir rezultāts.

— Tas ir šova dēļ! Viņa ir noraizējusies, ka Klaids izvēlēsies Afiju,” pārmetoši sacīja Heresa.

— Ko mēs varam darīt? Līgavainis tik un tā izvēlēsies,” grāfs atmeta rokas.

Jau otro reizi pie galda izskanēja kāda Klaida vārds. Tāpēc viņš iedeva Grapai ekoloģisko gaismu, un viņa nolēma, ka Affinata to ir nozagusi. Viņa to varēja darīt, lai nokaitinātu savu māsu. Vai arī šeit ir kaut kas dziļāks? Spriežot pēc Zinborro pāra sarunas, abu vecākās meitas sasniegušas laulības vecumu. Bet, ja tas pats Klaids joprojām izvēlas starp viņiem, tad Grapai diez vai būs ko darīt.

Man bija ideja, kā dabūt cālītim barību, bet man būs vajadzīga Lizas palīdzība.

— Vai tu esi precējusies, Marina? — Heresa uzdeva jautājumu.

"Nē," es nolēmu neteikt, ka esmu atraitne.

— Varbūt tev ir līgavainis, Marina? — Ērls Zinboro jautāja.

"Vēl nē," es atbildēju, kļūstot piesardzīga.

— Cik skumji! — Ērls salika rokas.

— Tu paliksi uz svētkiem, dārgā? — Hērese pasmaidīja ar visviesmīlīgāko smaidu, kādu vien spēja.

— Ja jūs mani uzaicināsiet, es priecāšos! — ES atbildēju.

Man nebija skaidrs, cik sazvērnieciski viņa un viņas vīrs skatījās viens uz otru. Zinborro noteikti ir kaut ko izdomājis, bet vismaz es nesaindēšos līdz tam.

9. nodaļa. Skaistuma un pārliecības mācības

Pēc brokastīm bija laiks atpūtai. Herese atvainojās un atsaucās uz svarīgām lietām, kuras nevarēja atlikt. Es neuzstāju uz viņas kompāniju. Gluži pretēji, viņa teica, ka es vēlos atpūsties pēc grūta ceļojuma, un bija pirmā, kas atstāja ēdamistabu.

"Ja būs garlaicīgi, es nosūtīšu pie jums savas meitas, lai nebūtu garlaicīgi," ieteica mājas saimniece, un es nestrīdējos.

Patiesībā man bija savi plāni. Vispirms bija jāatrod barība cālītei.

Pēc brokastīm es jutos labāk. Reibonis pārgāja, un plankumi manu acu priekšā pārstāja lidot. Acīmredzot cukurs vienkārši nokritās, tas ir efekts. Dažreiz tas notiek ar mani.

Tiklīdz es aizgāju no ēdamistabas un nogriezos uz kāpnēm, kas ved uz otro stāvu, es apstājos un paskatījos apkārt. Jums pašam jāiemācās orientēties pilī. Šī zinātne man bieži palīdzēja, apmeklējot vīra draugu un partneru savrupmājas. Bet es nolēmu neiet uz savu vietu, man bija jāatrod Liza.

Aizgājusi līdz otrajam stāvam, kur atradās man ierādītās istabiņas, uzreiz atgriezos atpakaļ, bet, tiklīdz iegriezos koridorā, ieraudzīju Lizu. Erlessa viņu aizrādīja. Meitene ievilka galvu plecos un nodrebēja ar katru rādītājpirksta kustību, kas bija vērsta uz viņu.

Beidzot savu kaislīgo runu, kuru es nevarēju dzirdēt attāluma dēļ, Erlessa pamāja ar roku, un Liza aizvēra acis, gaidot sitienu. Par laimi, Vārna viņai nekad nesita, tikai aizsūtīja prom. Šņukstot un norijot asaras, Liza steidzās man pretī. Kad mēs satikāmies aiz stūra, viņa nodrebēja, it kā būtu redzējusi briesmoni, un tad satvēra sirdi.

— Ak, nyera, vai tas esi tu?

— Liza, kas noticis? Kāpēc Erlessa tevi rāja?

— Viss ir kārtībā, nyera. ES iešu.

"Lisa," es ieturēju ievērojamu pauzi, piesaistot uzmanību un pavēlēju: "Lūdzu, aizved mani uz manām kamerām." Man vajag tavu palīdzību. Vai jūs joprojām esat mana kalpone?

— Protams, nyera.

Kad bijām aiz aizslēgtajām durvīm, es atkal pagriezos pret kalponi:

— Tagad pastāsti, kas notika?

"Erlessa bija dusmīga, jo es jums pastāstīju par spoku."

— N-jā…

"Un par to, ka viņas meitas zaudēja ekofāru."

— Tas ir viss?

"Šķiet, ka tas tā ir… Es joprojām nesaprotu, ko es izdarīju nepareizi, godīgi sakot, bet Erlessa teica…" Liza atkal šņukstēja. "Erlessa teica… ka viņa mani atdos Nirfiem par prieku," asaras ritēja pār viņas vaigiem kā krusa.

— Kuš kuš! — es apskāvu meiteni. "Viss būs labi, es tev nedarīšu pāri!"

Es nolēmu aizsargāt šo meiteni par katru cenu. Viņa man kaut kā atgādināja manu pagātni, pirms es piekritu apprecēties ar Cvetkovu. Kautrīgi, tīri un naivi… Ticīgi cilvēki un sēro par netaisnību.

Tomēr vai kopš tā laika esmu tik ļoti mainījies? Nu tīrība un ticība cilvēkiem noteikti ir mazinājusies… Tagad man šķiet,