Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Es joprojām atcerējos, kādu iespaidu Vasiļina atstāja uz Smaragdu, bet viņš uz mani. Un Berliāna solījums nokost man galvu, ja es vēl kādreiz izrādīšu uzmanību viņa sievai.

"Šī ir vēl viena ēna, Eiren," pūķis man atbildēja pārsteidzoši mierīgi un pieklājīgi. “Ja tu būtu…” viņš apstājās un apklusa, saprotot, ka ir aizskāris mūsu starpā aizliegtu tēmu.

"Es zinu, ka esmu tikai nelaimīgs necilvēks, beidziet man to atgādināt!" Tas, ka esmu dzimusi no citas mātes, nemaina faktu, ka manī plūst Valda Smaragda asinis. Un manī ir ne mazāk kā manā likumīgajā brālī! — es uzliesmoju.

"Piedod, es negribēju tevi aizvainot. Tas ir vienkārši… Jums šķita, ka tā ir arī viņa.

— Jā, es visu jutu! — es atzinos. "Es gandrīz kļuvu traks, viņu ieraugot, bet tas bija tikai sapnis!" Sasodīts sapnis, kā var nesaprast? — stāvot viena tukša pagalma vidū, es skaļi kliedzu, iegremdējot pirkstus savos izšļakstītajos matos un likās, ka esmu traka.

"Tas nebija sapnis, Eirēna! Precīzāk, ne gluži sapnis. Kaut kāda maģija. Es biju tik aizrāvusies, ka man nebija laika saprast…”

— Kādā ziņā? Vai tu saki… Nē! Tu esi maldīgs, pūķi! Un tu mani tīšām tracini.

“Klausi mani, Eirēna! Tagad mēs noteikti zinām, ka robežās ir tas, kas mums vajadzīgs. Viss, kas atliek, ir viņu atrast."

Es pēkšņi pilnībā sajutu to, ko jūt pūķis: nesatricināmu pārliecību par savu taisnību.

"Tad labi. Es tikai priecāšos, ja viss tā būs. Bet vai varat mums pateikt, kur viņu meklēt?

8. nodaļa. Modes spriedums par ekoloģisko gaismu

Zinborro pils, Erling Zinborro, Torisvena sasniedzamība

Līdz rītam mani neviens netraucēja. Es labi izgulējos un pamodos no trokšņa.

— Nyera? Ērls Zinborro aicina uz brokastīm! Nyera, vai tev viss kārtībā? — dzirdēju no viesistabas Lizas satraukto balsi, un atskanēja vēl viens klauvējums.

— Viss ir kārtībā! Nav nepieciešams lauzt durvis! — es atbildēju un steidzos to atslēgt.

"Es atnācu tevi pamodināt, bet nevarēju to atvērt…" Liza apklusa, lūkojoties pār manu plecu. — Nyera, kas tev tur ir? — viņa čukstus jautāja.

— Kur? — bailīgi pagriezos, pat acis uz mirkli satumsa.

Nez kāpēc uz sekundes daļu es domāju par vīrieti no sapņa. Nospriedu, ka tas nemaz nav sapnis, un piedzīvoju īstu paniku, cerot ieraudzīt viņu aiz sevis… Bet izrādījās, ka istabene skatījās uz ģērbtuves durvīm, kuras bija atbalstītas ar krēslu.

— Ko tu tur aizslēdzi?

— Neviens! — es atviegloti iesmējos.

Šeit es dodu! Tas bija veids, kā svinēt gļēvuli. Un kāpēc es par to vispār domāju?

— Kāpēc tev vajadzēja atbalstīt durvis? — Liza neatlaidās, joprojām piesardzīgi skatīdamās uz krēslu.

"Tikai gadījumā," es atslēdzu ģērbtuvi, un Liza atkāpās. — Tur neviena nav! — Es atvēru durvis, un pēkšņi kaut kas izlidoja ārā, trāpot man pa vaigu.

— AHH! — es pārsteigta iekliedzos, un Liza, čīkstot, gandrīz ielēca manās rokās.

Kaut kas, kas izlidoja no ģērbtuves, nejauši metās pa istabu, atsitoties pret sienām, griestiem, mēbelēm un visbeidzot pret loga rāmi. Acīmredzot tas izsmēla skrejlapas spēku rezerves, un viņš nokrita uz grīdas, izplešot spārnus uz sāniem.

— Liza, atlaid…

— Piedod, nyera! Priekšteča Pūķa dēļ, piedod man… Vai es tevi sāpināju? — Liza bija šausmīgi samulsusi. — Man likās, ka tas ir sikspārnis. Man ir līdz nāvei bail no viņiem.

— Aizmirsti! — es to pamāju, uzmanīgi tuvojoties radījumam, kas gulēja ar visnožēlojamāko skatienu, izplestiem spārniem. — Kaut kāds putniņš… Mīļš.

Cālis bija pilnībā pārklāts ar mīkstu, pelēku pūku, līdzīgu kažokādai, tikai uz galvas, astes un spārniem spalvas bija diezgan normālas un skaisti mirdzēja ar ametistu.

Nevarēdama pretoties, viņa pastiepa roku un noglāstīja vēderu.

— Ak, cik mīksts!

Nav brīnums, ka ģērbtuve bija atbalstīta. Ja šis jaukums būtu izlidojis nakts vidū, es noteikti būtu pārvietojis savus zirgus.

"Šķiet, ka tas ir ekofāras cālis," Līza bija pārsteigta, apsēžoties viņai blakus. — Tikai kāds ir par lielu…

— Ecofar?

Kaut es zinātu, kas tas par brīnumu…

Attiecībā uz vietējo faunu man ir lielas zināšanu nepilnības. Es paskatījos uz lielu cāli, vidēja kaķa lielumā, neskaitot spārnus. Viņš gulēja uz muguras, galvu pagriezis uz sāniem, šķietami miris. Pat mazais izliektais sudraba krāsas knābis bija nedaudz atvērts un iekšpusē bija redzama asa rozā mēle. Kronis un garākas spalvu uzacis piešķīra cālim aizkustinošu izskatu.

— Karkuša! — es nervozi ķiķinu, atceroties bērnu programmu.

— Kā viņš šeit nokļuva? "Tagad viss ir pārklāts ar spalvām," Līza sūdzējās, skatoties apkārt guļamistabā.

— Varbūt viņš vakar tika piesists, logs bija vaļā?

Kalpone domāja.

"Droši vien…" viņa pēkšņi izspieda jau tā izteiksmīgās acis. "Es sapratu, no kurienes viņš nāca, nyera." Tā vakar no rīta tika nosūtīta Erlinai Grapai kā dāvana. Šķiet, ka dāvana ir aizbēgusi.

— Kas ir Erlīna Grapa? Ērla meita? — es ierosināju, cenšoties atrast labāko veidu, kā pacelt cāli no grīdas.

Mums jāpārliecinās, ka viņš nesavainojas.

— Grapa ir Erlesas Heresas vecākā meita.

Šerija, Grapa… Smieklīga sakritība.

— Vai viņiem arī ir bērni? Nosaukums?

Kādu iemeslu dēļ šajā brīdī kalpones acis sāka šaut. Viņa noteikti gribēja pateikt vairāk.

— Liza? — es veikli pasmaidīju.

— Erlesai Heresei ir trīs meitas. Grapa, Affinata un Miskalia,” Liza atbildēja ar noslēpumainu sejas izteiksmi.

Un es tik tikko varēju atturēties, lai skaļi ņurdētu kā zirgs. Bet viņa savaldījās, cenšoties neizrādīt visu jautrības apjomu.

— Un grāfs Zinboro? — noskaidroju, jau nojaušot, kurp viņa ved.

– Ērls Zinborro uzskata, ka viņam ir arī trīs meitas. Bet man šķiet, ka viņa vienīgā meita bija Lindara.

— Jautri!

— Erlessa vienmēr saka, ka viņas solijaru un berštoniešu asinis ir pārņēmušas… Jā, tu drīz visu redzēsi pats. Es tev atnesīšu kleitu.

— Protams, protams…

Atcerējos viena no man zināmā deputāta sievu, kuras bērni visi izskatījās pēc vecvecmāmiņas, vecvecvecvecvectēva un krustmātes no Rjazaņas, bet ne pēc viņas mīļotā vīra.

Liza