Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

diezgan laipni. Zinborro piecēlās viņam pretī, bet nepameta galdu. Viņš tikai norādīja uz manu vietu Kheress labajā rokā. Kreisajā pusē sēdēja trīs meitenes. Vecākajam ir ap astoņpadsmit gadu, jaunākajam vismaz trīspadsmit, bet kas zina, kā ir patiesībā. Un šīs meitenes skatījās uz mani vērīgi un pat ar zināmu greizsirdību. Viņi sasveicinājās, tas jāsaka negribīgi, un tad tikai pēc stingra mātes skatiena.

— Iepazīstieties ar Marinu. Tā ir Grapa, Affinata un Miskalia — manas meitas,” ar savām meitām iepazīstināja Heresa.

Un atkal es tik tikko varēju atturēties no smiekliem. Nu kā tas gadījās, ka te meitām liek tādus vārdus?

— Prieks iepazīties. "Es esmu Marina… Friso," viņa ar kavēšanos piebilda.

Man gandrīz nācās aizmirst savu uzvārdu! Štirlics nekad nebija bijis tik tuvu neveiksmei.

— Nu, kā klājas Kirfaronā? — tuklā Miskalija, jaunākā meita, čīkstoši jautāja.

No visām trim viņa bija vienīgā ar rudiem matiem un vasaras raibumiem, abas vecākās meitenes savā tievumā un žultī vismaz nedaudz līdzinājās savai mātei, un šī — nemaz. Bet arī no grāfa Zinborro tur noteikti nebija nekā.

"Labi," es paraustīju plecus. -Šīs ir manas mājas.

— Kirfarons ir briesmīgs! Tur ir sniegs! Es ienīstu sniegu! — Miskalia skaļi teica.

— Marmelāde! — tēvs viņai bargi uzkliedza.

— Jā, tēt? — meitene nosita savas sulīgās skropstas, un grāfs tūdaļ izkusa.

Novēlējuši viens otram labu apetīti, sākām brokastis. Ēdiens bija garšīgs, un vēders sažņaudzās no sajūsmas, un man bija bail iebāzt mutē karoti aromātiskas, sātīgas putras. Par laimi, arī Grapa nesteidzās mesties pie ēdiena. Augsti vaigu kauli, tievs un dzeltenīgs, viņa patiešām bija modesista. Bet viņa varētu izmantot dažus stilista padomus. Klauna spilgtais tērps apvienojumā ar viņas drūmo, pat depresīvo izskatu izskatījās dīvaini.

Jā, šis “vīnogu degvīns” pats nesavāks to, kas izkrīt. It kā viņš noplēstu nabaga cāli un uzliktu sev spalvas.

Es knābāju salātiem līdzīgās lapas, košļāju nesaldināto, vēl silto bulciņu, lai pārāk neizceltos, un dvēsele prasīja pēc putras, saldas un sviestainas. Tik smaržīgi… Erlesas jaunākā meita jau beidz pildīt. Varbūt neko?

Es uzmanīgi izmēģināju karoti. Garšīgi! Atgādina mums par mūsu prosu un ķirbi.

Atļāvis ikvienam mazliet piepildīties, Kheress sāka sarunu:

— Nyera Marina, kā tu gulēji?

— PAR! Brīnišķīgi! — pasmaidīju. — Un kādi man bija sapņi! — viņa sapņaini nopūtās un juta, ka nosarkst, tiklīdz atcerējās brutālo svešinieku.

"Un viņa nenāca tevi nožņaugt?!" — jautāja Afinata, naivi sita acis.

Viņa ir vienīgā, kas apģērbā deva priekšroku gaišām krāsām, nevis tumšām vai spilgtām krāsām. Vienkārša izskata krēmkrāsas kleita patīkami izceļ viņas tumšo ādu. Vidējais izskatījās kā vecākais, bet daudz smukāks. No visām trim šo Kheresas meitu varētu uzskatīt par skaistuli. Tomēr viņas izskats mani nepievīla. Šādas gudrības dažkārt spēj uz negaidītām darbībām.

Tikko biju ielikusi mutē jaunu putras porciju un gandrīz aizrijās. Ērls kaut ko neskaidri nomurmināja, un tajā brīdī Erlessa klusi kaut ko teica Grapai, kas sēdēja viņas kreisajā pusē, un izlikās, ka nav dzirdējusi.

— Aizrīties? PVO! Kurš?!

— Nyera Lunara. Tu, protams…” Affinata mīļi pasmaidīja, izliekoties par šaurprātīgu naivumu. — Tas bijāt jūs, kas pavadījāt nakti Baltajos kambaros. Es neriskētu!

— Marmelāde! — Zinboro izdvesa.

— Tātad tas nav joks? Nier Dors, vai es pareizi saprotu, ka esmu ievietots vietā, kur manai dzīvībai draudēja briesmas? — vēsi jautāju, noliekot malā galda piederumus, kas, starp citu, bija diezgan standarta un bez problēmām. Karote, trīszaru dakša, nazis. Nekas neparasts. "Draklords Frosts būs nepatīkami pārsteigts," es piebildu, atgādinot savu "radniecību" ar Kirfarongas valdnieku.

— Nepievērs uzmanību, Marina. Affi vienkārši patīk jokot. Jums, protams, nekas nedraud. Tas viss ir muļķības! — Viņa bargi skatījās uz savu meitu. "Es tikai domāju, ka jums būtu jauki atrasties pazīstamos interjeros, bet, ja vēlaties, es pasūtīšu jums sagatavot jaunas kameras."

— Paldies, tas nav tā vērts. Man patīk Baltajos,” es joprojām cieši pasmaidīju.

Pirmkārt, tur bija palikusi ekoferma, otrkārt, es nejutu nekādas briesmas. Jā, spoki ir rāpojoši, bet mana intuīcija man teica, ka tieši šajās kamerās es būšu aiztaupīts no liekas uzmanības.

— Kā Kirfaronā ir vasarā, vai arī auksts? — jautāja Kheress, cenšoties atjaunot draudzīgo atmosfēru.

— Ir ļoti siltas dienas. "Patiesība nav ilga," es atbildēju, cerēdams, ka nepalaidīšu garām.

Sarunu vajadzēja novirzīt drošā virzienā, un labāk, lai uz jautājumiem atbild saimnieki. Atkal ir jānoskaidro, ar ko barot ekofāru.

— Grappa, tavai apkaklei ir interesants piegriezums. Skaists!

Sarkanas šausmas, kas neskaidri atgādināja volānu, ierāmēja meitenes garo, tievo kaklu. Es vērīgāk aplūkoju viņas sejas vaibstus. Principā, ja tu viņu pareizi grimē un saģērb, tad kaut kas viņā ir. Sava veida nestandarta modeļu skaistums, kas var būt āķīgs, ja pareizi noformēts.

"Mana ideja," meitene nejauši sacīja.

Un man šķita, ka viņa pati vairs nedomāja, ka ideja ir laba, bet viņa nevarēja saprast, kas bija nepareizi. Tipisks stāvoklis, kad dvēsele prasa skaistumu un oriģinalitāti, bet ar novērošanu nepietiek. Viņiem šeit nav interneta vai modes žurnālu.

"Mūsu Pi vienmēr izdomā neiedomājamo," Affinata mīļi uzsmaidīja man, ģērbusies daudz klasiskāk un gaumīgāk, ja salīdzinām viņas izskatu ar mammas tērpu.

Vecākā māsa uzmeta īsu, neapmierinātu skatienu uz vidējo māsu un sakoda zobus, bet klusēja. Jā, un tas jau atgādina vecu naidu.

— Kas Kirfaronā mūsdienās ir modē? — Es nevarēju nepajautāt Grapai un priecājos, ka “noslīku savas mantas purvā”.

— Smalkas pasteļkrāsas, mīksti audumi. Cieši pieguļošs siluets… Ak, cik žēl man savas bagāžas! Es pavadīju tik ilgu laiku, izvēloties tērpus, un tagad viss ir iegrimis bezdibenīgā purvā. Bet visvairāk man ir žēl…

— Kažokāda, ja? — Affinata atkal pārtrauca. "Es dzirdēju, ka Kirfaronā pat apakšveļa ir izklāta ar kažokādu." Kā gan citādi var gulēt uz gultām no ledus? Tu nosalsi.

"Mēs esam vieni un tie paši cilvēki un guļam parastās gultās, bet dažreiz silta veļa nav lieka," es atzīmēju.

Meitene sāka mani kaitināt.

— Afij, nerunā muļķības! Nyera Marina domās, ka tu esi neizglītots un stulbs,” Grapa sarkastiski pasmaidīja.

Ir pienācis laiks vidējai māsai ar sašutumu raudzīties