Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

nemitīgi saka, ka mums ir tendence uz lieko svaru, tāpat kā mūsu tēvam. Ja man būs pusdienas, es noteikti nobriestu pirms izrādes, un Klaids uz mani neskatīsies.

Tik tieva, ka tikai nedaudz vairāk, un jūs varat diagnosticēt anoreksiju, Grapa to visu teica ļoti nopietni. Kāda nepilngadīga kuce, tā Affi!

"Klaids neskatīsies uz vēja aizpūstu runci." Vai jūs domājat, ka viņš gribēs bērnus no savas sievas?

— Noteikti! Kāpēc gan citādi lai viņš apprecētos! — Erlīna pasmīnēja.

– Šeit! Un diez vai viņš izvēlēsies to no jums, kurš šķiet slims. Un tu pats sevi iedzīsi un pēkšņi tieši šovā noģībsi no bada. "Grapa sakoda zobus un nelaipni paskatījās uz mani. Viņai nepatika mani vārdi. Un es nolēmu viņu piebeigt: "Un Affi arī neēd?"

Kaut kas, ko es nepamanīju savā vidējā māsā, bija tas pats neveselīgais tievums. Izskatās, ka viņa prasmīgi manipulēja ar savu vecāko māsu.

"Tāpat," Grapa kategoriski sacīja.

Hm. Un es redzēju, ka viņa paēda diezgan bagātīgas brokastis, kaut arī ar mēru.

— Ja viņš tomēr ēd? Tad savās kamerās? Viņa nav tik tieva kā tu.

Grapa skatījās uz mani tā, it kā būtu guvusi atklāsmi.

— Lūk, mātīte, satrunējusies tārps! Viņa mani piemānīja! — viņa nolamājās.

"Zini, man šķiet, ka jūs abi ņēmāt pēc savas mātes," es piesardzīgi ieteicu.

— Tu tā domā? "Grapas balsī bija cerība.

— Protams. Gluži pretēji, jums ir jākļūst nedaudz labākam. Jums nevajadzētu pārspīlēt, taču nevajadzētu arī izlaist ēdienreizes. Tas tikai pasliktinās jūsu situāciju.

Erlīna mani rūpīgi nopētīja un nevarēja nepamanīt, ka esmu labā formā.

— Es nezinu, varbūt tev taisnība…

– Ļaujiet man palīdzēt jums izveidot ēdienkarti, un jūs precīzi zināt, ko varat ēst un ko nevajadzētu.

— Vai tas palīdzēs?

— Noteikti! Lai uzturētu ķermeni ideālā formā, jums ir arī regulāri jāvingro.

"Vai jūs iesakāt man trenēties kā karavīram?!" — Erlīna bija pārsteigta.

Šķiet, ka tas šeit netika pieņemts. Tātad, jums ir jābūt viltīgam.

— Kāpēc par karotāju? Kā niere, kas rūpējas par sevi, — es piemiedzu aci. — Vajag trenēties slepus, lai neviens neredz! Un jums par to nevienam nav jāstāsta.

Erlīnas acis iemirdzējās.

— Vai gribi, lai es tev parādu, kā tieši trenējos? Un tad ēdīsim.

Sasaucis kalpu, Grapa lika mums pasniegt vakariņas, par kurām mēs iepriekš bijām vienojušies par to “lietderību”. Protams, es biju dūzis “peh-peh”. Lai gan šeit bija grūti novērtēt ēdiena kaloriju saturu, tas varēja mainīties, mēģināju salikt sabalansētu maltīti.

Gaidot pusdienu ierašanos, Grapam parādīju pamata vingrinājumus, kas palīdzēs uzturēt viņa ķermeni formā.

— Un, ja jūs to darāt trīs reizes, trīsdesmit tuvojas katru otro dienu, tad jūsu muca būs elastīga un skaistas formas. Klaids to noteikti novērtēs,” es piemiedzu aci, un sārtums pieskārās Grapas vaigu kauliem.

— Kā šis? — viņa atkārtoja pēc manis, neveikli apsēžoties.

— Jā. Tikai nesēdi tik zemu, rūpējies par saviem ceļgaliem. Centieties nepacelt papēdi no grīdas un nesasprindzināt sēžamvietu, kad pieceļaties.

Kad atnesa vakariņas, izlikāmies, ka nekas nenotiek un cienīgām sejām apsēdāmies viesistabā. Grapa bija pārāk slinka, lai noliktu mantas, un viņa tās vienkārši izgāza vienā kaudzē uz dīvāna.

Viņi pasniedza mājputnu gaļu, sautētus un svaigus dārzeņus. Sanesa visādas nevajadzīgas lietas, un es tautā skaidroju, ka no saldumiem jāizvairās. Bet reizēm tas ir iespējams. Augļus labāk ēst dienas pirmajā pusē. Kopumā viņa dalījās ar visu, ko zināja un atcerējās.

Traukus nesa kopējos trauciņos un tikai tad izlika uz šķīvjiem. Tāpēc nebija jābaidās, ka viņa ir saindēta. Bet katram gadījumam es apmainīju šķīvjus, kad Grapa apjucis. Aromāti mani padarīja traku, un es nevarēju sagaidīt, kad sākšu, bet Grapa mani apturēja:

— Pagaidi!

10. nodaļa. Eko-gaismas izvēlne

Knapi paguvu pie lūpām pienest dakšiņu ar gardu gaļas gabalu, kad Grapa mani apturēja. Pārbijies es nometu gabalu atpakaļ šķīvī.

— Kas notika?

— Mums kaut kas jāpārbauda

Erlīna no kastītes, kas bija nedaudz lielāka par sērkociņu kastīti, izņēma eko vieglu spalvu, kas man jau likās pazīstama. Tas bija mazs, maza naga lielumā, un viņa pēkšņi to iemeta uz šķīvja. Manas uzacis pacēlās uz augšu.

— Ko tu dari?!

"Es pārbaudu, vai Affi nav izdarījis kādu ļaunumu." Viņa varēs kaut ko pievienot manam ēdienam.

— Es? — Man gandrīz negribējās ēst.

Ne velti es baidījos no saindēšanās, jo Ērla meitai joprojām ir tādas pašas problēmas.

— Caurejas līdzeklis vai vemšanas līdzeklis, — Grapa pamāja ar roku. — Eko-light pildspalva uzreiz parādīs, vai traukā nav kas bīstams. Šis ir labākais zināmais līdzeklis. Ir arī čūskas akmens, bet tas reaģē tikai uz indēm. Un pildspalva ir paredzēta visam kaitīgajam. Caurejas līdzekļi, miegazāles, zāles, kas izraisa kašķi, tam nav nozīmes,” skaidrojot, Grapa uzmanīgi vēroja pildspalvu.

Es arī, bet nekas nenotika.

— Un kā? — Es nevarēju to izturēt.

"Viss kārtībā, var ēst bez bailēm," izņēmusi spalvu, Erlīna paņēma jaunu.

Pārējos traukus pārbaudīju tāpat, pat maizītes, vienkārši uzliekot tiem spalvu. Viņa iemeta vēl vienu no krūzes izlietajā kompotā, un šoreiz pār spalvu pārskrēja zaļa dzirkstele. Spilgts, jūs to ne ar ko nesajauksit.

Ekofar spalvu vērtība manās acīs ir augusi daudzkārt un jaunatklājums lika priecāties. Cik forši! Tagad varu ēst normāli. Pat ja ir pārāk aizdomīgi lietot šo līdzekli brokastīs, vēlāk varēšu pusdienot savās kambarī.

— Kāds rāpulis! — Grapa zvērēja un izmeta krūzes saturu pa logu, un tad palūdza atnest jaunu dzērienu. "Un pārliecinieties, ka Affinata nav blakus, kad viņi sāk līt virtuvē." Neatstājiet nevienu soli! — viņa piedraudēja kalponei.

— Izrādās, ka spalvu iegūšanai tiešām vajag ekofāru?

— Tā ir patiesība.

"Es ceru, ka būs…" es nepatiesi novēlēju un gludi pagriezu sarunu sev vēlamajā virzienā: "Viņš būs izsalcis un atgriezīsies." Starp citu, ko ēd eko gaismas?

"Galvenokārt čūskas un peles, bet, kad viņš ir izsalcis, viņš var ēst tārpus," Grapa norādīja kaut