Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

ka mans upuris bija veltīgs. Es joprojām nezinu, kas īsti notika ar Vasiļinu, izņemot to, ka viņa atriebās Cvetkovam. Tiesa, ne es, bet Valečka. Pat ja viņš izdzīvotu, viņš, visticamāk, nepaliks neskarts. Bet tas nekādā gadījumā nekompensē to, ka es astoņus gadus pavadīju gultā ar ienaidnieku, un tagad esmu Dievs zina, kur. Turklāt ir liela varbūtība, ka es guļu komā, un viss notiekošais ir maldīgs absurds, tas ir pārāk neticami…

Vai visi upuri bija veltīgi?

— Nyera Marina, labāk bēg no šejienes, kamēr nav par vēlu. Es centīšos noorganizēt, lai jūs tiktu izlaists no vārtiem. Pat…es pat savu nevainību atdošu Juzekam, viņš tajā vakarā dežurē pie vārtiem. Viņš jau ilgu laiku ir mēģinājis stāties pret mani, bet…

— Klusi! Vai tu esi traks? — Es pat satvēru Lizu aiz pleciem un pakratīju viņu. — Nav upuru! Es izdomāju sev vēl vienu!

"Ja jūs zinātu, kādi ir šie Zinborro briesmīgie cilvēki!" Viņi pazīst viens otru ar Nirfeats. Draklordu nodeva arī Pūķa priekšteča derības. Kāpēc, jūsuprāt, viņi dzīvo tik labi un bagāti, kamēr lielākā daļa pierobežas zemju ir izpostītas?

Rūgtās asarās plīsdama, Liza sniedza informāciju, kas veidoja priekšstatu par pasauli. Viņai šķiet, ka es ceļoju un redzēju visu savām acīm, un es nez no kurienes uzrados pajūgā… Vai arī purvā, ja tic to vīriešu stāstiem.

— Mēs to izdomāsim. Mēs to izdomāsim. Un tad mēs aizbēgsim, ja vajadzēs, bet tikai kopā, labi?

Liza pat pārstāja elpot

— Kopā?

— Nu, kas vēl? — pasmaidīju un vēlreiz viņu apskāvu. "Es nezinu šīs daļas, es tūlīt pazudīšu un pazudīšu purvos, bet jūs esat vietējais." Tu man palīdzi, es tev palīdzēšu. Atbalstīsim viens otru. Tikai nesaki nevienam ne vārda.

— Nyera, aizvedīsi mani uz Kirfarongu? — manās milzīgajās acīs bija tik daudz cerību, ka es nevarēju viņai atteikt.

— Noteikti! Un mums jāgatavojas lēnām, tikai klusē!

— ES zvēru! Viņi mani nogalinās, es neteikšu ne vārda!

"Es ceru, ka viņi to nedarīs," es piemiedzu aci. "Tagad iesim un pārbaudīsim cāli."

Ekofarčiks sēdēja mierīgi, līdz mēs viņu saucām. Kad viņš bija pārliecināts, ka tie esam mēs, viņš iznāca un pat ļāva mums viņu paglaudīt. Viņš pagriezās, lai būtu ērtāk to saskrāpēt, izstiepa kaklu un pēc tam paņēma un knābāja Lizas garo bizi — viņa valkāja divus, uzmesta pāri krūtīm.

— Viņš ir izsalcis.

— Briesmīgi izsalcis!

Mēs abi nodrebējām, jo viņš pats pateica pēdējo daļu.

— Nyera, viņš runā! Tieši viņš!

— Tieši tā, Liza. Birdi, tu runā? Čau? — noskrāpēju spalvas zem knābja.

Bet čalīte izlikās, ka nekas nav noticis, nevēloties vairs ar mums komunicēt. Esmu sastapis runājošus papagaiļus ar pienācīgu vārdu krājumu. Varbūt šī būtne var darīt to pašu?

— Viņu noteikti vajag pabarot. Liza, aizved mani uz Grapu.

— Nyera… Es to neieteiktu. Erlīnai Grapai ir pretīgs raksturs. Viņa tevi tikai apbēdinās, un tad sūdzēsies mātei. Neatkarīgi no tā, kas notiek.

— Nekas nekas. Nu, man ir ideja, kā tam pieiet.

Māsu palātas atradās citā spārnā, kura logi vērsti uz saulaino dienvidu pusi. Tikai tagad sapratu, ka Baltajos kambaros saule gandrīz nekad neparādās, izņemot agru rītu guļamistabā, kuras logs ir vērsts uz austrumiem, bet dzīvojamā istaba skaidri skatās uz ziemeļiem.

Tiklīdz nokļuvu otrā spārnā, sapratu, ka tas ir apdzīvots, bet manējais nē. Te skraidīja kalpi. Durvis atvērās un aizvērās, lietas tika ievestas un izņemtas. Ejot mēs satikām sievieti ar netīrās veļas grozu, kuru viņa nometa, tiklīdz mani ieraudzīja.

— Manana, nebaidies, šī ir Niera Friso. "Viņa ir attāla Lunāras radiniece," Liza steidzās viņu nomierināt.

"Pūķa ciltstēvs, ieguva," viņa zemu paklanījās man. "Es domāju, ka nabaga Lindara ir atgriezusies no citas pasaules." Jūs esat tik līdzīgi.

— Piedod, ka nobiedēju. "Es negribēju," es viņai uzsmaidīju, un kalpone nobolīja acis.

— Neatvainojies, nyera! Dižciltīgajiem nieriem neder atvainoties vienkāršiem arkliem,” viņa metās pacelt no grīdas nomestās lupatas.

"Bet Marinas niera nav tāda kā vietējās nieras, Manana," Liza klusi sacīja, un viņi nozīmīgi saskatījās.

"Atvainojiet, man jāatgriežas pie darba," Manana paklanījās un steidzās prom.

Mēs satikām arī vīrieti ar paplāti ar netīriem traukiem un tumšsarkanu seju.

"Izskatās, ka Erlesa nokļuva Erlesas rokās," Liza man čukstēja.

No tālajām durvīm izgriezās neprezentējams vīrietis, kas bija nosmērēts ar kaut ko melnu. Viņš bija tik netīrs, it kā viņš būtu šeit nonācis kļūdas pēc. Viņš ar interesi skatījās uz mums.

— Vlas, vai tu atkal tīri kamīnus? — Liza jautāja.

— Ja! Niera Grappa lika pārbaudīt skursteni. Viņš cer tur atrast savu putnu, sasodīts! — Zem deguna kurnējot un zvērēdams vīrietis iegriezās blakus durvīm, un mēs piegājām pie tām, no kurām viņš tikko bija iznācis.

"Erlina Grapa ļoti mīl siltumu, viņai ir kamera pašā saulē," Liza atzīmēja un uzmanīgi pieklauvēja.

— Nu ko tev vēl vajag? — viņi rupji atbildēja no iekšpuses.

Liza aizvēra acis it kā no zobu sāpēm, izelpoja un atvēra durvis.

"Niera Grapa, Nyera Marina nāk pie jums ciemos," viņa iekliedzās un zemu paklanījās, gandrīz līdz jostasvietai.

"Nāc iekšā, Marina," Grapa mani aicināja. — Un tu, ej ārā! Te nav ko noklausīties! — viņa neapmierināti iesaucās Lisai.

— Ej, Liza. Sakārtojiet savas lietas, es pats nokļūšu istabā.

Iegāju viesistabā, kas tiešām bija saules pielieta — logi skatījās uzreiz uz divām pusēm, un bija diezgan smacīgs. Interjerā dominēja tumši zaļas un bordo krāsas, un, ja nebūtu saules, tas būtu diezgan drūms, kā atrodoties vampīru kapenes.

Visi dīvāni un atzveltnes krēsli bija nomētāti ar drēbju kaudzēm, it kā šeit būtu nojaukta visa ģērbtuve, un šīs nekārtības vidū stāvēja kalsnā Grapas figūra. Bāls, gluži kā tas pats vampīrs.

"Nepievērsiet uzmanību nekārtībai, es izeju garderobes auditu."

Stūrī pie kamīna ieraudzīju lielu būri, kā jau lielam sunim. Šī noteikti ir ekofāra mājvieta. Ejot garām, uzmetu skatienu būrim, bļodas, kas tur stāvēja, bija tukšas;

— Te bija putns, ko Klaids tev atsūtīja? — ES