Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

— Jā. Es nevaru iedomāties, kur viņš varēja doties vai kurš viņu atbrīvoja, bet, kad uzzināšu, es nodīrāšu trīs no viņiem. Personīgi es tevi pēršu pagalmā, līdz noasiņosi! — viņa bija sašutusi.

— Kā būtu, ja Affinata to izdarītu, lai viņai spītētu? Man likās, ka tu ar māsu nesaprati? — es piesardzīgi ierosināju.

"Esmu pārliecināta, ka tas nevarētu notikt bez viņas, bet es nevaru sodīt Afiju, atšķirībā no kalpiem," viņa asinskāri pasmīnēja.

Garīgi nodrebēdama, es piegāju tuvāk un paņēmu kleitu, pētot griezumu.

"Žēl, ka jums nav miera ar savu māsu." Man bija arī māsa, vecākā. Mēs vienmēr centāmies viens otru atbalstīt…” atzīmēju.

— Vai bija? — Grapa sarauca pieri.

"Viņa pazuda pirms vairākiem gadiem, un kopš tā laika par viņu nav ziņu." "Man tevis šausmīgi pietrūkst," man nevajadzēja izlikties, ka manas acis piepildās ar asarām.

„Es vēlos, lai arī Afi pazustu, tāpēc esi laimīga,” Grapa paņēma citu kleitu, domīgi to nopētīja un iemeta kaudzē kreisajā pusē.

— Ko tu dari? — ar interesi sekoju viņai.

— Es šķiroju. Ir tērpi, kas prasa izmaiņas. Šeit ir kaut kas, ko es vairs nevilkšu. Un šeit es joprojām šaubos.

Visas kaudzes bija vienlīdz krāsainas un absurdas, lai gan viss bija no skaistiem un kvalitatīviem audumiem.

— Vai es arī varu vienu?

"Lūdzu," Grapa nejauši pamāja ar roku.

Es sāku skatīties uz viņas tērpiem.

— Kāpēc jums nesanāk, jūs esat māsas? — jautāju, šķirojot tērpus kaudzītē “Es nevilkšu”.

Es domāju, ka Grapa neatbildēs, bet viņa atbildēja.

"Es nezinu, kā jums bija, bet man tas ir apmēram šādi: sākumā man bija jāatdod Affi viss, jo viņa bija jaunākā." Rotaļlietas, saldumi, kleitas… Viņa ir augusi, bet nekas nav mainījies. Izņemot to, ka mana māsa kļuva viltīgāka un iemācījās pārvaldīt savus vecākus. Viņi neredz, kad seko viņas piemēram, un neviens nevēlas mani klausīties! — Viņa iemeta vēl vienu krāsainu tērpu “Nepieciešams pārtaisīt” kaudzē. "Bet vēl ļaunāk ir tas, ka Affinatai patīk mani ņirgāties." Un tagad viņa ir vērsta uz Klaidu. Viņa teica, ka viņš mani neizvēlēsies, jo esmu neglīta, daudz ēdu un neģērbjos modīgi.

"Tas ir skumji, ja viss ir šādi," es jutu viņai līdzi. — Mums viņa kaut kā jānoliek savā vietā…

Pārsteidzoši, Grapa paskatījās uz mani ar cerību:

— Marina, vai tu man palīdzēsi?

Es pat biju apjukusi. Kaut kā šis lūgums nesaskanēja ar manu viedokli par šo Erlīnu.

"Es neplānoju jūsu māsu," es piesardzīgi atbildēju. "Bet es jums palīdzēšu izskatīties tā, it kā tavs Klaids nespēs atraut acis."

"Tas ir maz ticams," Grapa sarūgtināta nopūtās. — Afi tiešām ir smukāka un jaunāka. Klaids pat nepaskatīsies uz mani, kad viņu ieraudzīs.

"Tu esi velti," es piegāju un bez ceremonijām satvēru viņas zodu un pagriezu viņu uz šo un citu. — Vai zini, ka mājās mani uzskata par skaistuma meistari? — viņa mistiski kratīja uzacis.

— M-skaistuma meistars?

— Jā! Pats īstākais!

— Un kas būtu jādara? — meitenes tumšās acis iemirdzējās sajūsmā.

— Pirmkārt, atveriet logu, jūs nevarat būt tādā sastrēgumā.

Nu, es zināju, kā ģērbties un uzvilkt grimu, un man tas patika. Bija iespēja apgūt zinātni līdz pilnībai, bez līdzekļu ierobežojumiem. Un Grapai bija kosmētika un diezgan pieklājīgas kleitas bez pašdarinātiem “priekiem”. Nebija iespējams viņu padarīt par klasisku skaistuli, mums bija jāpaļaujas uz viņas nestandarta izskatu.

Arī Erlinai Grapai bija lielas interesantas zaļas nokrāsas acis, garas tumšas skropstas un augsta piere. Padomājusi, spēcīgāk izcēlu viņas vaigu kaulus un uzklāju brūnu krāsu, kas šeit tika izmantota kā ēnas. Viss ir dabīgs, salikts kārtīgās burciņās. Pievienoja plānām lūpām pilnību. Lai to izdarītu, es uzzīmēju jaunu kontūru, vispirms nokrāsoju to ar brūnu nokrāsu un uzliku virsū karmīnu. Bija kārdinājums padarīt muti koši, bet vēlamais tonis nebija pieejams, tāpēc izmantoju košāko, bet dabīgo.

— Jums nevajadzētu būt sarežģītai frizūrai. Jūs esat meitene, un jūsu mati ir jūsu bagātība. Ļaujiet savam Klaidam redzēt, cik bagāta jūs esat Erlina.

Viņa izkaisīja savas biezās cirtas, kas iepriekš bija savilktas ciešās bizēs, pār pleciem. Tajā pašā laikā ar šķietami vienkāršo maigā piparmētru krāsas kleitu tie radīja patīkamu kontrastu. Sava veida meža jaunava, pareizāk sakot ragana, kas spēj apburt ar vienu skatienu. Mērcis un bīstams. Tieši tas, kas jums nepieciešams. Poche

— Ak… es nemaz neizskatos pēc Affi. Es esmu skaista? — Grapa paskatījās uz sevi spogulī, tik tikko ar pirkstu galiem pieskaroties lūpām.

– Ļoti! — Es nemaz nemeloju. — Vai zini, kādu tērpu izvēlēsies Affinata?

"Es domāju, ka viņš valkās baltu." Viņai tas piestāv.

"Nu, jūs abi būsiet gaišās drēbēs, bet jūs, iespējams, izskatīsities interesantāk."

— Es nevaru valkāt šo kleitu. Tas nav nekas jauns,” Grapa nožēlojami sarauca pieri, iztaisnojot svārkus un griežoties šurpu turpu.

— Pasūtiet jaunu, līdzīgas krāsas. Varbūt svinīgāk.

— Man vajag desmit. Savādāk. Jauni. Vai tu man palīdzēsi?

"O-labi," es pat biju nedaudz apmulsusi.

— Un ne vārda no Affi! Viņai neko nevajadzētu zināt! — Grapa ieskrēja vannas istabā un drīz atgriezās nomazgāta un izķemmēta kā iepriekš. — Pat nedomā par to viņai pastāstīt. Un neuzdrošinies palīdzēt!

— Tas pat nebija manās domās! — Es atkal nemeloju.

No visām māsām manī neuzticību izraisīja Affinata.

— Vai rīt nāksi pie manis… Nē! Es labāk atnākšu pie tevis pats. Affi nav jāzina, ka esam kļuvuši par draugiem,” plānoja Grapa. — Vai jūs tiešām dzīvojat Baltajos Kambaros?

— Viņai.

Erlīna sarāvās, bet neatmeta domu tur ieplānot jaunu garderobi. Laiks pirms pusdienām pagāja vēja spārniem, un es neiebilstu ēst.

— Cikos jūs parasti pusdienojat?

— Pusdienas tiek pasniegtas šeit vai ēdamistabā pēc pieprasījuma, bet es cenšos tās izlaist. Ja vien tas nav pilnīgi neizturami…

— Kā tā? Tu brokastīs ēdi gandrīz neko! — Es biju pārsteigts. — Vai jūs zināt, ka tas ir bīstami? Jūs varat saslimt.

Tas ir murgs, šī meitene arī ievēro stingru nekontrolētu diētu! Tāpēc viņa ir tik izsmelta.

— Affi