Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

vienkārši izkrita no mēroga, un man pēkšņi uzreiz kļuva karsti. Mana sirds pukstēja straujāk un elpošana paātrinājās, kad caur nāsīm ieelpoju vīrieša ķermeņa smaržu. Patīkami, silti, nedaudz muskusa, aizrauj visus receptorus.

Nespēdama izturēt viņa skatienu un ietekmi, ko viņš atstāja uz mani, es nolaidu skropstas un skatījos sev priekšā. Un šķiet, ka velti. Parasti ir astoņpadsmit plus pilni. Attīstīta vīrieša krūtis, ar muskuļu plāksnēm, kārtīgiem sprauslām, matu pēdām, kas iet uz leju kaut kur segā, ko viņš apvija ap vidukli…

Nemanāmi izelpoju, noriju noriju, jūtot veselīgu un visai loģisku saviļņojumu. Tādu, kādu manī izsauca reti un vienmēr nepieejami vīrieši. Piemēram, Egors. Es nekad neesmu krāpis Cvetkovu, izņemot varbūt savās domās, bet tad vēlme iešāvās manā galvā ar tādu spēku, ka prāts aptumšojās. Lai nestenētu no rūgtajiem viļņiem, viņa iekoda vaigā un paskatījās uz augšu.

Svešinieka lūpas kustējās, it kā viņš gribēja kaut ko teikt, taču pārdomāja. Man vienmēr ir riebusies vīriešu kaprīzās vai vājprātīgās mutes. Šeit viss bija tā, kā tam jābūt. Es pēkšņi ļoti gribēju, lai viņš mani noskūpsta. Galu galā, ko tur zaudēt? Kad es vēl sapņotu par tik izskatīgu vīrieti, un pēc sapņa loģikas viņš arī šķiet mans līgavainis.

"Noskūpsti mani," viņa čukstus jautāja un gaidot aizvēra acis, sajutusi patīkamu zosādas viļņus, kas no viņa alkatīgā skatiena izplatās pāri viņas ķermenim.

Bet pēkšņi es sapratu, ka tas nav tikai tas pats skatiens, ar kādu vīrietis skatās uz sievieti, kuru viņš vienkārši vēlas. Viņā uzplaiksnīja šoks. Vai atzinība, vai…

Man joprojām nebija laika izdomāt, kas tur vēl bija.

– Ēna! Mana ēna! — viņš elpoja, un viņa lūpas satvēra manējās.

Reibinošais skūpsts, labākais manā mūžā, arī izrādījās īsākais. ES pamodos. Tahikardija samazinājās. Likās, ka mana sirds tūlīt izlēks no rīkles. Atvērusi acis, es skatījos uz man jau pazīstamajiem baltajiem griestiem, kurus apgaismoja manis uzburtās nakts gaismas maigā gaisma.

Es piecēlos uz elkoņiem, paskatījos apkārt. Es esmu baltajās kamerās, mani "signālu" krēsli ir novietoti savās vietās, balstoties uz durvīm. Šeit nav neviena, izņemot mani. Varbūt brutāla svešinieka tēls, kurš elpu aizraujoši skūpstās…

Pats pārsteidzošākais ir tas, ka es joprojām jutu viņa lūpu pieskārienu. Tā garša, smarža. Spēcīgu roku sajūta…

Ķermenis dega, prasot turpinājumu. Pikantā sapņa radītais uztraukums nav zudis. Godīgi sakot, es neatceros, ka būtu ko tādu pieredzējis. Ar Cvetkovu noteikti nekad. Gluži pretēji, man bija jāabstrahējas un jācenšas nebūt klāt ar savām domām tuvības brīžos. Tas bija vienīgais veids, kā es to varēju izturēt.

— Kāpēc saldākos sapņus nav iespējams noskatīties līdz galam? — sarūgtināta nomurmināju, nolaižot kājas.

Jūs noteikti nevarēsit aizmigt uzreiz; Lieliska metode, kā ātrāk aizmigt. Bija divi varianti — iet vannā vai iet ārā. Es joprojām ieskatījos vannas istabā, bet cita iemesla dēļ. Bet es negribēju iekāpt ūdenī, tāpēc pēc tam devos uz balkonu — to pašu, no kurienes, šķiet, nokrita Ērla Zinborro pirmā sieva. Un es par to nepiedzīvoju nekādas māņticības. Nekad nevar zināt, kurš no kurienes nokrīt.

Man atlika tikai izsaukt naktslampiņu un viņš man sekoja, it kā piesiets.

"Hmm," izejot uz dzīvojamo istabu, es sastingu, skatoties uz balkonu. — Nav patīkami…

Balkona durvis atkal bija vaļā, lai gan šoreiz aizkari neplīvoja. Izskatās, ka vējš pierima uz nakti. Pūta vējš, un mēs aizslēdzām balkonu. Kas tas ir?

Paskatījos apkārt, bet viesistabā neviens nebija redzams, bet kāds stāvēja uz balkona. Lūk, atbilde! Visādi cilvēki te vienkārši staigā! Katram gadījumam paņēmu no plaukta smagu svečturi un sāku klusi ložņāt augšā. Caur caurspīdīgo aizkaru es redzēju sievieti, kas bija ģērbusies baltā. Viņa stāvēja ar muguru pret mani un kaut ko meklēja.

Man laikam vajadzēja viņu kaut kā uzsaukt vai klepot, bet es turpināju tipināt uz balkona pusi. Kādā brīdī pazibēja doma: "Es tevi nobiedēšu, atkal pūtīs…"

Nu labi! Nav jēgas kautrēties naktīs, kad normāli cilvēki cienīgi gulēt un redz erotiskus sapņus! Mans uztraukums pamazām pārvērtās dusmās, kuras meklēja izeju. Nu, vismaz es kliegtu uz šo mazo krupju stilbu, kurš izjoko uz balkona. Un es tevi nobiedēšu pareizi!

Patiesībā es nedomāju, ka notiks kaut kas slikts. Padomā tikai par autiņbiksīšu maiņu, tātad labi. Acs par aci. Šo balkonu viņa atver jau trešo reizi. Man tiešām žēl nabaga Lizas. Labi, ka istabenes tagad nav.

Es biju ļoti tuvu, bet svešinieks mani nepamanīja. Tāpēc viņa turpināja kaut ko meklēt tur lejā. Uzmanīgi pavilku malā aizkaru un sastingu, aizmirstot kā elpot. Sieviete joprojām stāvēja uz balkona, bet tikai tagad, kad starp mums vairs nebija nekādas barjeras, es sapratu, ka redzu viņai cauri.

Kādas ir manas iespējas? Pirmkārt, viņi mani kaut ko pabaroja, un tā ir kļūme. Interesanti, vai tas ir normāli, ja kļūmēs redzamas kļūmes? Tas ir, piemēram, ja esmu komā. Doma izrādījās pārāk sarežģīta, un es nolēmu to pagaidām nobīdīt malā.

Otrais variants: es joprojām sapņoju. Esmu dzirdējusi par daudzslāņainiem sapņiem, kuros liekas, ka pamosties, viss ļoti līdzinās realitātei, un tad rrrrr! Un tu atkal pamosties, bet pa īstam. Jautājumi šai opcijai joprojām ir tie paši.

Trešais variants: viss, kas notiek, ir realitāte, un spoks ir īsts.

Nevarētu teikt, ka šī versija man patika. Spoki ir… tie ir… Tie ir nepatīkami. Ja viņa tagad pagriezīsies, kā šausmu filmā, un viņai kaut kas nav kārtībā ar seju — tur ir desmit centimetri zobi, vai, gluži otrādi, sejas nav vispār, tad nomainīšu autiņbiksītes.

Tajā brīdī sieviete piecēlās uz pirkstgaliem, it kā viņa kaut ko redzētu zemāk. Viņa pastiepa roku un… Pēkšņi viņa paraustīja, it kā būtu iegrūdusi mugurā. Viņa nokrita pāri diezgan augstam sānam un nolidoja lejā.

— Bāc! — nolamājos un izlecu uz balkona.

Kā jau gaidīts, lejā neviena nebija… Neviena un nekā.

Vietējo cikāžu dziedāšana man pēkšņi trāpīja ausīs. Tāpat kā agrāk viņi slēpās, un tagad, kad citpasaule pazuda, viņi atsāka orķestra darbību. Man kļuva drebuļi. Vai nu tas bija ļoti forši, vai arī tikšanās ar spoku atstāja tādu efektu, bet es labāk atgriezos gulēt.

Aizslēdzis