Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

paskaties pulkstenī?" Mūsu viesis ir noguris. Es ierosinu atlikt visas sarunas uz rītdienu, un jums ir laiks iet gulēt. Padomā par savu veselību! Vai tu esi izsalcis, mans dārgais? — viņa pagriezās pret mani.

Sasodīts, kā visi šie laipnie vārdi nesaskan ar šīs sievietes acu izteiksmi! Man šķiet, ka uz mani skatās čūska, izvēloties īsto brīdi ātram sitienam. Citos apstākļos es no viņas neņemtu ne gabaliņu, bet esmu tik izsalcis… Varbūt viņi jau pirmajā dienā nesaindēs paša dragkunga brāļameitu, pat ja viņa ir otrā māsīca.

"Es neiebilstu pirms gulētiešanas uzkost un nomazgāties," es pasmaidīju pēc iespējas pieticīgāk. — Un… es tiešām jūtos šausmīgi apmulsusi, bet es pazaudēju visu savu bagāžu. Mani zirgi kopā ar savu bagāžu noslīka purvā… Bara un seglu zirgi ir mana Belle. Mans tēvs to man uzdāvināja astoņpadsmitajā dzimšanas dienā…

Manas acis viegli piepildījās ar asarām. Nu es apguvu izlikšanās mākslu ar A, astoņus gadus dzīvojot kopā ar Cvetkovu.

Galu galā, Zinborros ir vietējie bagātnieki. Paskaties, viņiem ir kaut kāda karstā ūdens vanna, citādi ļoti gribas nomazgāt vīriešu skatienus un meža ceļa putekļus.

Atkal nav zināms, kad maģija beigsies un mans tērps “pārvērtīsies par ķirbi”? Man nav ne jausmas, kā viss darbojas, bet mana intuīcija man saka, ka es nevaru pilnībā paļauties uz maģiju. Nekas nenotiek par velti. Par visu ir jāmaksā, to es uzzināju jau sen.

Kheress sauca istabeni, briest, brūnainu sievieti ar vasaras raibumu seju un dzīvīgu skatienu ar skaistām tējas krāsām. Viņas acis bija laipnas un mazliet bailīgas. Viņa piesardzīgi paskatījās uz saimnieci, kad viņa neskatījās. Un, kad es to redzēju, es tiešām paskatījos uz grīdu. hmm…

— Liza, paņem dažus palīgus un sagatavo Baltās kameras Njēram.

— Balts? — meitene, kura iepriekš bija skatījusies tikai uz savu kurpju purngaliem, pat pacēla skatienu uz savu saimnieci, bet tad atkal paskatījās lejup un gandrīz nočukstēja: "Bet, nyera…"

“Neliec man to atkārtot, dārgais,” viņa atcirta tādā tonī, ka meitene paklanījās gandrīz no jostasvietas un, nomurminādama: “Balta, tik balta!”, metās ķerties klāt savām darīšanām.

Pabaroja mani necerēti garšīgi (ja nomiršu, tad vismaz ar prieku), ar sarunām īpaši netraucēja — saimniece uzturēja kompāniju, bet vai nu viņa pēc dabas nebija īpaši runīga, vai vienkārši nē. gribas tuvināties.

— Kādi laikapstākļi šodien ir Kirfaronā? Cik auksts parasti ir?

— Jā, ieguva Zinborro. Kad izgāju ārā, sniga,” piesardzīgi ieteicu, taču šķiet, ka nepakavēju.

"Ak, vienkārši sauc mani par Heresi, mīļā." Vai tavi vecāki ir veseli?

"Tēvs saslima — viņš medību laikā sastiepa kāju, bet mātei viss ir kārtībā." Viņš tracinās ap sevi un neļauj viņam nekur iet. Tēvs šādos gadījumos kļūst kaprīzs, tas ir briesmīgi! — es pašaizliedzīgi meloju, cerot, ka man nebūs jāizdomā neesošu vecāku vārdi.

Par laimi visi jautājumi ar to beidzās, un es drīkstēju ēst.

"Lisa, ved Nyeru uz viņas kamerām," pavēlēja Erlessa Zinboro, tiklīdz es pabeidzu zāļu uzlējumu, kas šeit aizstāja tēju.

Es to dzēru bez bailēm, jo pati Šerija izdzēra trīs tases, kamēr viņa sēdēja pie manis.

"Nāc, njera Friso," kalpone paklanījās un devās uz priekšu.

— Liza! “Vorona viņu sauca skarbā balsī, un meitene kaut kā sarāvās, bet nepagriezās.

"Es atceros tavu laipnību, nyera," viņa čīkstēja un turpināja iet.

Kad uzkāpām pa kāpnēm un iegriezāmies garā drūmā gaitenī, kur viss bija no tumša koka, kas tikai piedeva drūmumu, es nolēmu:

— Liza?

— Jā, ieguva? — viņas balss trīcēja.

Paskatījos apkārt un, pienākusi tuvāk, čukstēju:

"Man šķiet, vai arī tu baidies no viņas," es ar acīm norādīju atpakaļ, ar to domājot Erlīnu.

Meitene neatbildēja, bet arī paskatījās apkārt, tad ieskatījās man acīs un pasmaidīja.

— Ejam, njera

Mēs sasniedzām gaiteņa galu, tad iegriezāmies ejā un uzkāpām vēl dažus pagriezienus augšup pa vītņu kāpnēm. Liza sastinga durvju priekšā, it kā neuzdrošinātos ienākt. Viņa īsi pagriezās pret mani un atvēra durvis, prasmīgi izrotātas ar ziedu rakstu.

Vēja straume skāra manu seju.

Kliedzot, Lisa atliecās un ieskrēja manī, sāpīgi uzkāpjot uz manas kājas.

— Mēness!

— Ak, piedod, nyera! Atvainojiet! — meitene gandrīz izplūda asarās. — Es… Tur… es vienkārši nobijos, ka tā ir viņa.

— Kas viņa ir?

Es iegāju iekšā taisni uz plaši atvērto balkonu, nostumdama malā baltos aizkarus, kas plīvoja kā reklāmkarogs, aizcirtu durvis un aizslēdzu aizbīdni. Iegrime nekavējoties apstājās, bet Liza nepārstāja drebēt un lūkoties apkārt.

Es apgāju tai apkārt, ieskatījos koridorā, kur tas bija tukšs, un tad aizvēru durvis un arī tās aizslēdzu.

— Liza, tagad apsēdies un pasaki man.

— Pastāsti man ko? — No pārsteiguma meitene pat aizmirsa baidīties.

— Tieši tā, Liza. Tas arī viss,” es ar pārliecinātu skatienu apsēdos uz krēsla un sakrustoju kājas.

Kalpone vilcinājās. Viņa iztaisnoja priekšautu uz ceļiem. Viņa klusībā paskatījās uz mani. Viņa paskatījās apkārt ar izbiedētu skatienu, kavējoties pie pilnīgi nekaitīga loga, un atkal paskatījās uz mani.

Es turpināju gaidīt, laipni smaidot. Tajā pašā laikā skatoties uz kamerām. Ne velti viņus sauca par Baltajiem. Šī krāsa patiešām dominēja interjerā. Gandrīz viss šeit bija balts: sienas, mēbeles, pat ziedi vāzēs. Dzīvs, starp citu.

Baltumu atšķaidīja dabīgs gaišs koks — uz grīdas sakrauts parkets, liels paklājs, mēbeļu elementi un negaidīti gaiši bēši dīvānu spilveni un visādi sīkumi. Tagad, kad aizkari neplīvo vējā, ir diezgan omulīgi, it īpaši, ja visu pārpludina lustras zem griestiem rāmā gaisma un vairākas lampas. Es nesaprotu, kas tur ir? Vai tiešām elektrība?

"Vai jūs nestāstīsiet Nyera Heresai?" "Viņa man aizliedza runāt…" Liza beidzot atbildēja.

Nu tā es to sapratu. Un Liza ir laba meitene, viņai ir grūti nepakļauties vietējās dāmas pavēlēm. Mēģināsim savādāk. Es noliecos uz priekšu un arī nejauši pagriezos uz ārdurvīm:

— Liza, ko vēl Nyera Herss tev pasūtīja? Viņa ir tik… rāpojoša,” es nolaidu balsi un iepletu acis. — Viņa tā paskatījās uz mani. Un balss šķiet laipna, bet skatiens…

— Tas viss