Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

„Vaska, neuztraucies par mani,” es pieliecos uz priekšu un cieši apskāvu māsu. — Mani neapžilbina jūtas. Es pat neesmu pārliecināta, ka esmu viņā iemīlējusies. Bet es nenoliegšu, man patīk Eirena un es gribu mēģināt būt kopā ar viņu. Turklāt, kā jūs pats teicāt, man nav izvēles. Tagad es esmu viņa Ēna. Mēs veicām rituālu, un arī jūs to zināt.

"Tas viss ir taisnība, bet jūsu rituāls nav pabeigts." Pagaidām vēl ir iespējams atspēlēties.

— Kādā nozīmē tas nozīmē?

— Lai ķēdes kļūtu nelaužamas, nepieciešams vēl viens posms. Neļaujiet tam notikt, kamēr neesat visu pilnībā izlēmis.

— Nekas nav skaidrs, bet ļoti interesanti! — es sarkastiski.

Vasiļina pacēla abas rokas un paspieda tās:

“Man uz plaukstu locītavām ir maģiskas važas ar ķēdēm, kas ir tikpat resnas kā mana roka, un tās sniedzas pret pūķi. Un šīs ķēdes vairs nevar pārraut. Jo Regs ir mans, un es esmu viņa — kamēr mēs elpojam.

"Zini, tagad es nedaudz šaubos par jūsu garīgo veselību." Oho, es neko neredzu! Bez ķēdēm,” es čukstus teicu, nedaudz pieliecoties pie māsas.

Viņa, tāpat kā bērnībā, man bāza mēli.

— Vai atceries teicienu par goferu, kas arī ir neredzams? Tas pats ar ķēdēm. Es arī viņus vēl neredzu. Bet es redzēju pūķi alā mūsu kāzu laikā. Varbūt arī tu vari. Zini, Marinka, visa šī tēma ar ķēdēm mani traucēja, līdz Regs man kaut ko pateica. Pastāsti?

— Ejam! — Man kļuva šausmīgi interese.

— "Tās ir ķēdes. Viņi mūs pieķēdēja viens pie otra, savienoja mūsu būtību, kā tam vajadzētu būt. Pūķis un ēna ir īsts pāris, kā senās leģendās,” teica mans vīrs. Un es atbildēju, ka tādas ķēdes turēs zirgu. Un viņš atbildēja, ka tas nav zirgs, bet gan pūķis. Viņš arī teica, ka es neesmu pūķa gūsteknis, bet gan viņa īpašnieks.

"Tas viss ir atkarīgs no viedokļa, kā vienmēr," es iesmējos.

— Tā ir patiesība.

Mūsu sarunu pārtrauca vīrieši, kas atgriezās viesistabā.

— Marina, Eirēna neiebilst, ja tu kādu laiku paliksi pie mums. Bet esmu nolēmis, ka pirms došanās uz Torisvenu ir jānotiek kāzām. Es zinu, ka saskaņā ar jūsu paražām tam ir liela nozīme, tāpēc rīt mēs sāksim gatavoties un … — Reginhards satrakojās.

— Stop, stop, stop! — es pacēlu roku. "Vai mēs ar Eirenu varam to kaut kā atrisināt paši?"

Es sapratu, ka Reginhards rīkojas ar labiem nodomiem, bet man bija riebums, ka kārtējo reizi kāds mēģina iejaukties manā dzīvē.

"Reg," Vasiļina pastiepa roku vīram. — Nesteidzieties, lūdzu.

"Reginhard, es no visas sirds pateicos par jūsu piedalīšanos, bet es gribētu, lai viss noritētu kā parasti," es īsi paskatījos uz Eirenu un pasmaidīju.

— Es neko nesaprotu…

— Kas šeit ir nesaprotams, dārgais? Marina vēlas, lai viņu vispirms uzmāca. Randiņi skaistās vietās, komplimenti, dāvanas. Meitene ir jāuzvar, un jūs uzreiz runājat par kāzām. Marina tur jau vienreiz bija bijusi. Lai atkal velk viņu pa eju… Uz Pūķa cilts alu, ja tu domā, tev ir jāpacenšas,” māsa man pasmaidīja un paskatījās uz Eirenu.

Vasiļina saprata, kā es jūtos, un spēja to ietērpt vārdos labāk nekā tad, ja es to būtu darījusi pati.

— Sievietes! — dralords nobolīja acis.

Bet Eirens klusi paskatījās uz mani, it kā viņš tikko būtu uzzinājis par mani kaut ko jaunu. Un arī it kā viņš jau gatavoja plānu šī cietokšņa ieņemšanai. Neviļus mani vaigi kļuva siltāki, un krūtis sāpīgi iegrima, gaidot kaut ko… Kaut ko patīkamu.

Atlikušo dienas daļu pavadīju kopā ar māsu. Mēs sarosījāmies ar mazuli un pļāpājām par visu. Vasiļina man pastāstīja, kā Zlata piedzima un kas ir viņas tēvs. Tas ir dīvaini, bet es par to neko nejutu. Greizsirdības nevarēja būt, bet es savā brāļameita neatradu nekādas bijušā vīra iezīmes. Nav. Bet viņai bija mūsu vaibsti ar Vasiļinu un arī Lindaras un Lunāras vaibsti. Jā, mēs visas bijām līdzīgas viena otrai, kā māsas!

Vakarā, kad Zlata kārtējo reizi ieskatījās kamerās, es viņai iedevu gredzenu, uz kuru viņai bija daudz lielākas tiesības nekā man. Vakariņās mums pievienojās safīra pūķis, kurš bija ielidojis, lai viņu apņemtu trīs ēnas. Tas viņu labvēlīgi ietekmēja un, lai arī tikai daļēji, atrisināja problēmu ar apgrozījumu, ko viņš mums atzina.

"Mēs vienmēr priecājamies jūs redzēt, dārgais Finbar," Vasiļina viņam apliecināja.

Šodien sarīkojām nelielus svētkus tieši savējiem, un pēc vietējām tradīcijām pēc trim mēnešiem bija paredzēta oficiāla pieņemšana par godu mantinieka piedzimšanai. Tāpēc pie galda bija nedaudz vairāk cilvēku nekā parasti. Pārējie pils iemītnieki tika izvietoti brīvā dabā pagalmā.

"Draklords Finbārs," Agripina kādā brīdī tuvojās. “Mana klana matriarhs aicina jūs apmeklēt harpiju ciematu. Varbūt jums tas noderēs.

Tik ļoti taktiski viņa piedāvāja viņam palīdzību Ēnas atrašanā. Vasiļina paguva pastāstīt, kā viņa ieraudzīja mani tur kādā maģiskā ezerā. Tas vai nu paredz nākotni, vai arī parāda realitāti tajā brīdī, kad tajā ieskatāties. Iespējams, arī Finbārs tur ieraudzīs mājienu, kur meklēt savu Ēnu.

— Nodod savus pateicības vārdus matriarham. "Es ar prieku izmantošu viņas viesmīlību," draklords Kirfarongs pateicās harpijai, un Agripina paklanoties devās prom.

Vēlu vakarā, atstājot Vasiļinu, devos uz savu vietu. Pa ceļam segtajā galerijā mani gaidīja pārsteigums:

"Kā būtu ar nakts pastaigu, Ēn?" — Eirena ierosināja, lēnām atstumjoties no balustrādes.

Neviļus es iemīlējos vīrietī, kurš man tuvojās. Viņa figūra, izraisot patīkamu saviļņojumu. Maldinoši slinkas plēsoņa kustības, gatavs lēkt jebkurā brīdī. Viņa acis maigi mirdzēja maģiski zaļā krāsā, kad mēs stāvējām viens otram pretī. Atklāti sakot, es biju nogurusi un gribēju apgulties, bet nevarēju viņam atteikt. Jā, un ziņkāre ņēma virsroku, acumirklī padzenot nogurumu.

"Mēs varam pastaigāties," es piesardzīgi atbildēju.

Eirens pastiepa roku un es ieliku tajā savu, jūtoties kā skolniece pirmajā randiņā. Draklords izveda mani pa nepazīstamiem koridoriem, un mēs izgājām uz ielas. Kaut kur no malas bija dzirdamas balsis un vēlo brīvdienu troksnis, bet tuvumā neviena nebija.

"Tas ir jums," Eirena man pasniedza ziedu.

Nepazīstama zili balta zieda sulīgais pumpurs mēness