Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Līnu un riskēt, un es nebiju pārliecināta par panākumiem. Lai uzvarētu, bija vajadzīgs īsts pūķis, nevis tā nožēlojamā atdarināšana… Atvainojiet.

"Paldies, ka atzināties, Smaragd." Eirēna?

— Kas?

— Vai tiešām es esmu tavs patiesais?

— Bez šaubām.

"Tad… Noskūpsti mani, lūdzu," mana balss nodevīgi pārtrūka čukstos.

Nenovēršot no manis savu intensīvo skatienu, dralords cienīgi piecēlās, un es pēkšņi pamanīju, cik viņš ir tīrasiņu. Īsts aristokrāts! Tas, kā tos paredzēts pasniegt romantiskos stāstos. Spēcīgs, drosmīgs, cēls. Godīgi… Noteikti godīgi šajā konkrētajā brīdī. Dažu mirkļu laikā manā galvā pazibēja visas šīs un daudzas citas domas, un tad pēkšņi tā kļuva tukša. Iestājās zvanošs klusums.

— Marina? "Eirēna stāvēja un skatījās uz mani.

Pēc pauzes viņa ielika plaukstu viņa piedāvātajā rokā un piecēlās. Tajā pašā laikā viņa nejauši pieskārās viņam ar krūtīm un gandrīz ievaidējās, sajūtot akūtu spriedzi savā ķermenī. Mēs nonācām ļoti tuvu viens otram. Tik tuvu, ka es jutu viņa nedaudz ātrāko elpošanu uz savas ādas. Eirena ieskatījās man acīs, tad manās lūpās. Atkal acīs… It kā viņš gaidīja apstiprinājumu, ka neesmu pārdomājusi, un es to novērtēju. Novērtēju, ka viņš nerīkojās rupji. Es to tagad negribēju. Es gribēju maigumu un taktu. Es gribēju, lai pret mani izturas uzmanīgi, pamazām iekarojot manu sirdi…

Es biju pirmā, kas nolaida skropstas, dodot to pašu signālu, bet es tikko sajutu viņa lūpas uz savām, kad pieklauvēja pie durvīm.

— Njēra Marina, pūķu kungs Berliāns aicina tevi pie sevis. Un Draklords Smaragds arī,” Liza sacīja, neieejot iekšā.

Viņas iejaukšanās sabojāja šo mirkli, lika man piekāpties un padoties.

"Jūs nevarat likt dralordiem gaidīt!" — novērsos un aizgāju dažus soļus.

Viņa novērsās, ar rokām satvērusi plecus. Skatīšanās uz Eirenu bija kaut kā neveikli, un es par to dusmojos uz sevi.

— Tiešām. Mēs, draklordi, neesam īpaši pacietīgi. Ejam,” viņš pasmīnēja.

29. nodaļa. Otrā iespēja ievainotai dvēselei

Pēc sarunas ar Eirenu mans garastāvoklis pēkšņi mainījās. Bija sajūta, ka mani gaida kaut kas gaišs un jauns. Un, lai arī mūsu savienība — Pūķa un Ēnas savienība — joprojām vairāk atgādina sakārtotu laulību, man ir sajūta, ka tai ir visas iespējas izaugt par kaut ko vairāk.

Es pēkšņi akūti sapratu, cik ļoti vēlos kādu mīlēt un būt mīlēta. Daudzus gadus gāju pretī vienīgajam mērķim — noskaidrot, kas noticis ar manu māsu un panākt taisnīgu sodu noziedzniekam. Un tagad Vasiļina ir klāt. Dzīvs, vesels, laimīgi precējies, un man vajag jaunu mērķi. Tagad es vēlos laimi sev. Ceru, ka tas nav pārāk savtīgi?

Es gribu būt mīlēta. Es gribu mīlēt. Es gribu sev bērnus…

Eirena… Eirena mani pievelk kā vīrietis. Es uz viņu reaģēju spēcīgi. Ja viņš nemelotu, runājot par patiesajiem… Ja tādi likumi tiešām darbojas Robežu pasaulē, tad visu atlikušo mūžu es teikšu pateicību Providencei, kas mani uz šejieni atveda. Un ja nē, nu… Bet es skaidri zinu, ka viņš ir spējīgs uztaisīt bērnu. Ne visi uz to ir spējīgi… Laimei man pietiek.

Starp citu, par bērniem! Mana brāļameita Zlata priecājas par viņu. Izrādās, ka Eirena prot labi saprasties ar bērniem? Jums vajadzēs aprunāties ar savu brāļameitu un pajautāt visu, ko viņa zina. Dažreiz bērni var pastāstīt daudz interesanta par pieaugušajiem, un es skatos no dažādiem skatu punktiem.

Kamēr gājām pa gaiteni uz draklordu kambariem, manā galvā valdīja kaut kāds juceklis no domu, vēlmju, šaubu un sapņu fragmentiem. Es tiešām nevarēju koncentrēties ne uz vienu no tiem. Lēca no viena uz otru. Drīz vien mēs iekārtojāmies viesistabā. Reginhards un Eirena sēdēja atzveltnes krēslos pie kamīna, un es blakus Līnai uz omulīgā dīvāna, kas daudz vairāk atgādināja mūsu zemes, nevis tās neērtās konstrukcijas kā mīkstie soliņi, kas bija Zinborro pilī. Līna bija atlaidusies uz tās brīvā baltā kleitā un šūpoja mazuli skaistā grebtā šūpulī, smaidot uz mani. Šķita, ka viņa vēlas būt viena un runāt.

"Viņš aizmiga," viņa čukstēja, uzsmaidot vīram.

Nedaudz vēlāk piestāja kāda sieviete, kuru es nepazinu, un viņas izskatā bija kaut kas plēsīgs. Man pat kaut kā izdevās visu savākt, bet izrādījās, ka tā bija Agripina, Zlatas aukle un tagad arī Volodja. Viņa paņēma bērnu un iegāja guļamistabā, un mēs palikām četri.

"Es gribēju ar jums apspriest teoriju, kas man ienāca prātā. Ja tas, kas notiek ar mūsu ēnām, ir paraugs, tad mēs varam mēģināt palīdzēt savam draugam Draklordam Kirfarongam, vismaz ar padomu.

"Tas būtu lieliski," Eirena piekrita.

"Atskatoties atpakaļ, nav grūti pamanīt, ka ar katru paaudzi dralordi bija mazāk izvēlīgi, izvēloties savas ēnas, dodot priekšroku grāfu meitām, nevis rūpīgai vienīgās meklējumiem." Daži pat uzņēmās sava veida skatīšanās ballīti, uz kuru varēja ierasties visas ieinteresētās meitenes. Ne visi no viņiem kļuva par Ēnām, bet viņi dzemdēja neliešus tikai savā ceļā. Žēl Eiren.

— Nekas. Es nekaunos par savu izcelsmi. Gluži pretēji, mans tēvs rīkojās nedaudz gudri. Galu galā joprojām nav zināms, kur mans brālis pazuda. Vai viņš ir dzīvs? ES šaubos. Un kas tagad būtu noticis ar Torisvenu un Smaragdu, ja es nebūtu bijis manā tuvumā? — Viņš ironiski pasmīnēja.

— Piekrītu. Jūsu gadījumā Valds, šķiet, paredzēja nepatikšanas. Un viņam izrādījās taisnība savā tālredzībā, bet atgriezīsimies pie Ēnām. Mūsu paaudzē it kā vairs nebūtu nevienas meitenes. Aizdomīga parādība, vai ne?

"Atkal ne tikai mūsu," Eirena pamāja. "Pat manam tēvam savā laikā bija grūti atrast sev ēnu." "Bet viņš joprojām apprecējās ar citu sievieti, jo viņam izdevās izveidot dēku ar trešo sievieti."

"Tavs draugs, viņš joprojām ir staigātājs, dralords," Vasiļina viņu viltoja.

"Tas ir tas, kas ir," Eirens noplātīja rokas.

— Vārdu sakot, draklordi kļuva arvien mazāk izvēlīgāki? — es atzīmēju, ne bez aizkaitināmības.

"Tā izrādās," Reginhards man piekrita. “Arī mans tēvs sūdzējās un draudēja ar visiem priekšteča pūķa sodiem, jo dralords Soliars kļuva traks un savāca veselu harēmu Ēnu. Visi mūsu senči savā laikā darīja lietas. Viņi apprecējās ar citiem un paturēja ēnas pie sevis, lai