Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

— Paldies! — Eirēna staroja. Paņēmis kārumu ar abām rokām, viņš pieskārās maniem pirkstiem, izraisot jaunu zosādas vilni. Viņš iemeta visu sviestmaizi mutē un aizvēra acis: "Cik garšīgi!"

Es kļuvu vēl vairāk apmulsusi. Uzlēca augšā, viņa izņēma Lizas šķīvi un ielika tīru tā vietā.

— Apsēdies un ēd. Visas sarunas vēlāk.

Viņa steigšus sāka smērēt atlikušos maizes gabaliņus ar pastēti, tad kritiski apskatīja galdu. Mums atnesa pārlieku sātīgas brokastis, bet nebiju pārliecināta, ka izsalkušam vīrietim patiks pastētes, putras un ogu kūkas.

Ak! Viņš ir dralords! Viņš droši vien ir pieradis ēst daudz greznāk. Atcerējos tradicionālās Zinborro ģimenes brokastis.

— Atvainojiet, es īsti nepārzinu paražu. Varbūt es visu daru nepareizi. Tagad es piezvanīšu kalpiem, un viņi jūs pabaros.

Es steidzos uz izeju, bet mani satvēra aiz rokas. Es sastingu, lēnām pagriezos, bet Eirena turpināja mani turēt.

— Nevajag nevienam zvanīt! „Ar to, ar ko tu mani izturies, pietiek,” viņš uzmanīgi, bet neatlaidīgi pievilka mani sev klāt.

Siltums plūda pāri ādai, un vakardienas skūpsts palika atmiņā. Es satiku raganas zaļo acu skatienu un sāku tajās slīkt… Bet tad manā galvā sāka skanēt Lisas vārdi par dralordu pievilcību. Tas bija prātīgi. Es atrāvu roku un paspēru soli atpakaļ. Vīrietis uzreiz kļuva drūms.

"Šķiet, ka mums steidzami jārunā." Vai jūs zināt, kas ir ēnu pūķi?

"Šķiet, ka…" Es paspēru vēl vienu soli un nervozi satvēru ar rokām plecus.

"Tu jau kaut ko esi dzirdējis, bet neesi no šejienes." Ne no Reaches pasaules, kā tava māsa. "Tu esi no Zemes," Eirens sacīja, un es nespēju noticēt, ka viņš to pieņēma.

— Vai Vasiļina tev visu izstāstīja?

— Noteikti. Es pats to sapratu vēl pirms tu šeit parādījies.

— Vai jūs zināt, kā tas notika? Kā mēs ar māsu nonācām Reaches pasaulē? — es apsēdos savā vietā pretī dralordam.

"Man un Reginhardam ir teorija." Nirfeats arī nav no mūsu pasaules. Viņi ieradās pie mums no Berštonas robežām. Jūs zināt, ka Reach ieskauj sena maģiska barjera, vai ne?

Es neskaidri paraustīju plecus:

— Es redzēju karti Zinborro bibliotēkā.

Draklords pamāja ar galvu un sāka skaidrot:

— Priekštecis pūķis radīja ierobežojumus. Viņš katru atdeva pūķim. Drakendorts devās pie visspēcīgākā — dimanta. Kirfarong — safīrs, Torisven — smaragds, Soliar — dzintars un Bershton — rubīns. Pūķiem ir pienākums sargāt viņiem uzticētās robežas un gudri valdīt pār iedzīvotājiem. Kā arī uzturēt aizsargbarjeras uzticētajā teritorijā.

— Viņi man to jau teica.

— Vai nosaukumi jums kaut ko izsaka: Indīgie purvi, Spēcīgā aukstuma tuksnesis, Mūžīgo vētru okeāns, Nāves smiltis?

— Es to redzēju kartē. Dīvaini nosaukumi, biedējoši… — Es neviļus nodrebēju.

— Pa labi. Un viss tāpēc, ka no šīm vietām var nākt nāve. Reizi septiņos gados katram draklordam ir jāatjauno artefakts, kas uztur barjeru, kas atdala apdzīvotās zemes no iznīcināšanas. Indīgais purvs ir mana atbildības joma. Es esmu atbildīgs par to daļu, kas pasargā no indīgiem izgarojumiem, bīstamu maģisku un parastu radījumu bariem, no kuriem daži ir acij neredzami, bet nogalina, tiklīdz jūs ieelpojat. Protams, mēs runājām par vīrusiem, kuriem vakcīna šeit vēl nav izgudrota.

— Murgs! — neviļus paraustīju plecus.

"Ja ārējā barjera sabruks, viss dzīvais ies bojā, un ne tikai Torisvenā," dralords turpināja.

— Kad artefakts pēdējo reizi tika atjaunināts? — uzdevu galveno jautājumu, kas radīja īpašas bažas.

"Pirms sešarpus gadiem," Eirena netraucās.

es noriju siekalas.

— Palicis pavisam maz laika…

Draklords pamāja.

— Lai pūķis spētu pārvarēt nebeidzamos purvus, nepazustu miglā un nenomirtu, tam ir jābūt maģiskā spēka virsotnē. Tas ir, viņam ir jābūt robežu un ēnas atslēgai, — Eirena nopietni paskatījās uz mani.

"Nu… Tu… Tev tagad ir abi, draklord."

— Marina, neatkāpies no manis! — Eirēna uzplaiksnīja, bet uzreiz sarāvās un nopūtās. — Nav jābūt tik formālam. Lūdzu.

"Labi," es viegli piekritu.

Es uz viņu kliedzu vairāk aiz aizvainojuma un arī bailēs kaut ko salauzt. Kaut kāda vietējā etiķete.

"Zini, es nemaz tāds neesmu." Es uzaugu par slampu, man nekad nebija garām svārki, līdz tas viss sākās. Kad Nirfeats uzbruka un ar viltību sagūstīja manu tēvu, viņam izdevās pūķi nodot man. Es nezinu, kā Valds to izvilka. Un es biju nedaudz nesagatavota šādam notikumu pavērsienam. Kad mēs ar Emeraldu mazliet atjēgāmies, mēs sākām cīnīties par dominējošo stāvokli. Viņš mani neatzina par dralordu, taču bez manis nevarēja izdzīvot, un man nebija ne jausmas, ko darīt ar tik vērtīgu "dāvanu". Sīkāku informāciju izlaidīšu, teikšu tikai to, ka man izdevās aizbēgt uz Drakendortu, pirms Reginhards aplenca savus īpašumus ar barjeru. Varbūt tas mani izglāba. Un pagājušajā vasarā es satiku tavu māsu. Viņa tev par to nestāstīja?

Es pacēlu ausis. Vakar mēs pļāpājām par daudzām lietām, bet mana māsa nepieminēja Eirenu. Vispār viņa man jautāja vairāk par to, kā es dzīvoju. Un viņai nebija īsti vienalga runāt.

“Tiklīdz ieradāmies, Vasiļinai sākās kontrakcijas. "Viņa klausījās vairāk nekā runāja," es atbildēju.

"Labi," Eirena atviegloti pasmīnēja.

— Kāpēc tā?

"Redziet, mans pūķis uzreiz identificēja viņā Ēnu un nebaidījās to piesavināties." Es atzīstu, es arī. Viņš pat mēģināja viņu pavedināt, bet viņa jau bija cita pūķa Ēna. Man viņa arī patika kā cilvēks. Skaista, gudra, drosmīga. Līna izpostītajā pilī izdzīvoja viena. Es varēju šeit atjaunot kārtību un pulcēt sev apkārt lojālus cilvēkus. Jā, viņa mani paņēma gūstā un spīdzināja ar milzu zirnekli! “Eirēna iesmējās, bet viņa vārdi pauda apbrīnu, kas manī izraisīja neracionālu greizsirdību.

Tomēr mani pārsteidza viņa godīgums, bet cik daudz man vēl bija jāmācās?

— Jūs gribat teikt, ka Vasiļina te dzīvoja viena? — es viņu pārtraucu. -Kur bija Reginhards? Kāpēc viņš ļāva citam pūķim mēģināt savaldzināt savu Ēnu?

— Regs tajā brīdī atradās gūstā, mēs ar Vasiļinu vēlāk viņu atbrīvojām. Nirfeats ne tikai spēja apmānīt manu tēvu, viņi mērķēja uz dimantu, un viņiem tas izdevās. Plāns bija viltīgs un gandrīz neiespējams. Par tās izpildītāju kļuva nevainīgs jērs Lindara