Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Bet es kā sava laika un pasaules cilvēks īpaši neticu dažādiem rituāliem. Ar smadzenēm saprotu, ka robežu pasaulē šī ir svarīga dzīves sastāvdaļa, gluži kā maģija. Pūķi, nekromanti, monstri, maģiskas barjeras — tas viss nav tukša frāze. Pats šodien lidoju uz pūķa un pat jutu kaut ko līdzīgu teleportācijai, bet joprojām nesaprotu, kā tas īsti darbojas. Bet vēl vairāk mani satrauca mana atkarība no vīrieša. Ar šo māju man pietika…

Ceru, ka drīz varēsim aprunāties ar Līnu un viņa man sniegs kādu padomu. Bet vispirms gan izgulēsimies, gan atpūtīsimies. Lai gan es nedzemdēju, es arī jutos izsmelta. Tā nebija viegla diena. Miegainība mani saspieda kā betona plāksni, tiklīdz iedomājos par ērtu gultu savā guļamistabā.

"Ir pienācis laiks Njerai Linai un mazulim atpūsties," šķita, ka Aisana dzirdēja manas domas. — Jā, un arī tu, Nyera Marina.

Apsveicusi jaunizveidotos vecākus un nedaudz apbrīnojusi mazuli, atvadījos no visiem un devos mājup. Koridorā mani gaidīja žāvājoša Liza, kura uzreiz pielēca no soliņa.

— Vai tas ir beidzies? Lieliski! Un es lūdzu, lai vakariņas tiek pasniegtas tieši istabā. Domāju, ka jums varētu patikt uzkodas pirms gulētiešanas. Tiesa, viss jau ir atdzisis…” viņa skumji sacīja.

— Padomā tikai, ir auksti! Ir labi. Atcerieties, ko jūs un es ēdām mūsu bēgšanas laikā.

— Nu, bēgšanas laikā, ieguva…

"Es pat nezinu, ko vēlos vairāk, ēst vai gulēt," es sūdzējos.

"Ejam uz jūsu kamerām un izlemsim," Liza gudri ieteica.

Medicīnas nodaļa atradās pirmajā stāvā — tā Nyera Shadow izdomāja, lai nenestu upurus cauri visai pilij, pa ceļam uz šejieni man paskaidroja Risanna. Tāpēc mums ar Lizu bija jākāpj viesu spārnā. Kad nonācām pie kāpnēm, sastapām citu grūtnieci, kura uzmanīgi devās lejā pa kāpnēm, ko atbalstīja jauns vīrietis.

— Varbūt labāk, ja es tevi nesīšu? — viņš pārliecināja, kad viņa apstājās un saviebās, piedzīvojot kontrakciju.

— Nekad! Tu vēl nokritīsi. Un tu nogalināsi mani un bērnu. Es pati ar to varu tikt galā, — viņa klupās tālāk, pūšot un pūšot.

— Kāds spītīgs! — vīrietis sūdzējās.

— Rosa, vai tavs mazulis arī lūdza iznākt? — Liza viņai uzsmaidīja.

— Ir pēdējais laiks! Nyera Shadow jau ir dzemdējusi, un es staigāju apkārt.

Pagājuši mums garām, pāris pagriezās atpakaļ pa ceļu, no kurienes nācām.

"Aisanai būs bezmiega nakts," es pasmaidīju.

— Un Risanna arī. Viņa palīdzēs. Un Asijai ir daudz palīgu. Šodien viņa izsita visus dēļ nyera.

— Skaidrs. Un kāds ar to sakars Rizannai? Viņa šeit ir sava veida vadītāja, kā es to saprotu.

— Pa labi. Bet Rosa ir viņas māsa no tēva puses, ”Liza paskaidroja.

— Oho! Nepavisam nav līdzīgi!

Dzīvespriecīgo un dzīvespriecīgo rudmate, kurai neapšaubāmi paklausīja gan sargi, gan kalpi, un garo, līdzīgo stabu, kas nedaudz neskaidri atgādināja Grapu, Rozu nevarēja turēt aizdomās par asins radniecību.

"Jūs nezināt, vai šeit tā bieži ir?" — paskatījos uz pāri. — Es uztraucos par Aisānu. Ko darīt, ja visi sāks dzemdēt viens otru? — ne pārāk labi pajokoju.

"Pilī vēl ir grūtnieces, bet viņu bērni dzims agrākais vasarā," atbildēja Lisa, kura, kā vienmēr, šajās dažās dienās jau bija paspējusi daudz ko uzzināt. Un tad viņa pieliecās man tuvāk: "Klīst baumas, ka šis bērns nav viņas vīra."

— Un no kā?

Puisis, kurš viņu pavadīja, man šķita diezgan cienīgs eksemplārs. Ko vēl vajag? Vai arī tas ir kaut kas cits? Mana sirds sažņaudzās gaidās.

"Šis ir dralorda bērns," Liza turpināja vēl klusāk.

— Kas?! — es pēkšņi apstājos. Sacītais man neiekrita galvā. Kā Reginhards to varēja izdarīt ar Vasiļinu. Un viņa? Viņa noteikti arī visu zina. Kā jūs paciešat ko tādu? Mani pārņēma sašutums, es pat apmaldījos, nesapratu, ko darīt. Vai man jāiet un jāizsaka viss? Izlikties, ka es neko nezinu?

Nē, jums nevajadzētu uztraukties par savu māsu, piens pazudīs pirms tam. Bet man Vaska palika tik žēl, ka mutē parādījās rūgta garša.

"Vai viņš tiešām visu šo laiku izlikās?" Es sažņaudzu savas rokas tā, ka manu nagu pusloki iespiedās manās plaukstās.

— PVO? Nyera, kas ar tevi notiek? "Tev nav sejas," Liza sajūsminājās.

— Jā, kā var nesaprast?! — nočukstēju, bieži mirkšķinot. "Es nolēmu, ka mana māsa ir apmierināta ar Reginhardu Berlianu, un viņš, tāpat kā lielākā daļa vīriešu, ir tikai kaza!" — pēdējo frāzi izpļāpāju visā koridorā, vairs nespēdama savaldīties.

— Neapvaino dralordu, nyera! — kalpone zaglīgi paskatījās apkārt. — Kāpēc kaza? — Viņa apmulsusi pamirkšķināja acis, mēģinot ieskatīties manā sejā. Un asaras tecēja pār maniem vaigiem. Es jau šodien raudāju no laimes, bet tagad sajutu aizvainojumu pret Vasku, veidojot ciešu kamolu pāri rīklei.

— Tāpēc, ka viņš ir precējies ar manu māsu, un viņš viņu krāpj ar saviem kalpiem!

— Njēra, par ko tu runā?! — Kalpone salika rokas. "Rosa ir stāvoklī nevis no dimanta pūķa, bet gan no smaragda." Draklords Berlians ir uzticīgs savai sievai. Neraudi tik rūgti! Man lūst sirds, skatoties uz tevi! Un vispār bez iemesla!

Liza turpināja kaut ko teikt, nomierinot viņu, bet vairs neraudāja. Mani pārņēma kaut kāds šoks un posts. Aplikusi roku man ap pleciem, draudzene mani vilka tālāk. Un kā somnambulists es kustināju kājas, cenšoties izdzīvot pēc jauna atklājuma. Un pats apbrīnojamākais ir tas, ka es jutos labāk…

28. nodaļa. Pūķu atzīšanās

No rīta Liza centās mani iepriecināt, cik vien spēja. Viņa pat pēc savas iniciatīvas skrēja pie Vasiļinas, taču apsargi teica, ka Nyera Ēna un draklords joprojām atpūšas un nevienu neuzņem. Patiešām, vēl bija agrs, ap pulksten septiņiem, bet es pamodos un sapratu, ka vairs negribu gulēt. Abas saules patīkami sildīja, un maigie rīta stari spēlējās ar jūras viļņiem, it kā ar kaķēniem.

Uzmetusi negližeju, izgāju uz balkona, kur ilgi stāvēju, baudot maģiskos skatus, rīta vēsumu un svaigo, ar sāli piepildīto gaisu. Kādā brīdī es iedomājos, ka esmu luksusa kūrortā, un viss, kas notika, bija tikai slikts sapnis. Gandrīz ticēju…

"Nyera, tu šodien esi tik