Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

šī brīža man neviens cits vairs nav vajadzīgs. Es to sapratu jau toreiz — mūsu pirmajā tikšanās reizē, kad pamodos, sajutu, ka esi tuvumā.

— Tas bija sapnis…

— Nē. Jūs kaut ko prasījāt zobenam, un tas piepildīja jūsu vēlmi tā, kā jūs to formulējāt.

— Komiska zīlēšana. Es teicu: "Es guļu jaunā vietā, līgavainis sapņo par līgavu." Dažreiz meitenes šeit uz Zemes izklaidējas šādi.

— Un kā tas darbojas?

— Ak, nekādā gadījumā. Es vēl neesmu saticis nevienu, kam tas tiešām būtu izdevies. Un man ir… — es pēkšņi samulsu.

"Un jūsu rokās bija viens no pieciem mūsu pasaules spēcīgākajiem artefaktiem," Eirena pasmaidīja, pievelkot mani tuvāk.

"Un tagad manās rokās ir viens no pieciem spēcīgākajiem vīriešiem pasaulē?" — es apskāvu viņa kaklu, nolemdama, ka pietiek ar dauzīšanu pa krūmu.

Kāpēc aizkavēt neizbēgamo? Es nevaru noliegt to, ko jūtu pret Eirenu. Lai tā vēl nav mīlestība, bet simpātijas un interese. Un arī vēlme. Līna mani apgaismoja par savienojuma darbību. Pretestība ir veltīga. Agri vai vēlu mēs pamodīsimies vienā gultā.

"Zini, man patīk, kā tas skan no tavām lūpām," Eirena atbildēja uzreiz aizsmakušā balsī.

Viņa lūpas pēkšņi bija ļoti tuvu. Es piecēlos uz pirkstgaliem, noslēdzot atlikušo distanci. Pasniegusi roku, viņa pārvilka apakšlūpu pār viņa apakšlūpu.

"Vai jūs mēģināt mani savaldzināt, Ēn?" — rūcošās notis vīrieša balsī manī atbalsojās ar patīkamu vibrāciju.

— Vai es cenšos?! — Es pievienoju sašutuma noti un piespiedu visu savu ķermeni viņam, čukstot: "Es nemēģinu, es pavedinu!"

Par to, ka mēģinājums bija izdevies, liecināja patīkamais stingrums, ko nepārprotami jutu vēderā. Draklords pārņēma manu muti. Viņš mani skūpstīja tik impulsīvi, tik izmisīgi, ka nebija laika elpot. Viņa mēle valdīja pār manu muti ar iekarotāja spiedienu. Sajūtu vilnis mūs pārņēma, ienesa juteklisku baudu virpulī. Nakts tropu meža aromāti un veselīgs vīrieša ķermenis reibināja. Es piespiedos viņam pretī, instinktīvi vēloties būt tuvāk. Es uz skūpstu atbildēju tik pašaizliedzīgi, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Noskūpstīju viņu un sapratu, ka šis ir kāds jauns posms manā liktenī. Ceru, ka esi laimīgs…

Pēkšņi nobijusies es vispirms pārtraucu skūpstu, atbrīvojoties no drakloda apskāvieniem, nedaudz pirms bija pienācis punkts, no kura nevar atgriezties. Mēs skatījāmies viens uz otru, smagi elpodami. Eirēna mazliet jautā, es samulsu. Pēkšņi viņš piesardzīgi paskatījās apkārt.

— Kas notika? — es saspringu.

"Šķiet, ka kāds mūs vēro," dralords tikko dzirdami sacīja.

Mirklis, un es atkal esmu viņa rokās. Es piespiežos pie sāniem, bailīgi ieskatoties nakts krāsu dažādībā.

— Nebaidies ne no kā, Ēn. Ejam,” Eirena apskāva mani aiz pleciem un noskūpstīja manu deniņu.

Paskatoties uz augšu, es pamanīju viltīgās gaismas, kas iemirdzējās viņa acīs.

— Tu to darīji speciāli, vai ne? Vai tur neviena nebija?

— Nu kāpēc? Tur vienmēr kāds ir,” atbildēja nevērtīgais dralords!

30. nodaļa. Skaistākā nakts no daudzām…

Pa tikko pamanāmu taciņu lēnām nokāpām līdz jūrai. Koki pašķīrās, atklājot virsmu, ko klāja mirgojoši viļņi. Tad taka strauji pagriezās un veda mūs uz slēgtu līci. Ūdens šeit izrādījās mierīgs un gluds. Novilcis kurpes, gāju gar malu.

— Silti! Un caurspīdīgs… — viņa ielūkojās dziļumos.

Apakšā, nedaudz tālāk, mirgoja daži zemūdens augi un peldēja mazas krāsainas zivtiņas. Likās, ka milzīgā akvārijā būtu ieslēgts dārgs dizaineru apgaismojums. Šķiet, ka ir nakts, bet ūdenī ir vēl vieglāk nekā ārā. Man ļoti gribējās novilkt drēbes un nopeldēties.

— Sagatavoju dvieļus un segas gadījumam, ja gribēsies peldēties vai saaukstēties. Viņi man arī iedeva veselu grozu ar visdažādākajiem ēdieniem, — Eirena domīgi uzskaitīja, neapzināti izlobīdama matus pakausī. "Tas ir tur," viņš norādīja uz priekšu.

Šeit es pamanīju īstu piknika vietu, pat ar nelielu nojumi.

— Kad tev bija laiks visu sagatavot?! — Es biju pārsteigts, jo Eirena Dortholā ieradās agri no rīta un pa dienu neizgāja.

— Vēl naktī. Vispirms es lidoju uz šo vietu un līdz ar to arī pie jums.

— Oho! Bet kur tu to visu dabūji? — Es norādīju uz veselu bagātību bagātību, ar kuras palīdzību varēja ērti noorganizēt pat nakšņošanu.

— Grapa parūpējās, kad dalījos savos plānos.

es pasmaidīju. Šķiet, ka mēs ar Erlīnu Zinboro galu galā kļūsim par labiem draugiem.

— Starp citu, par Grapu. Tas vīrietis, par kuru tu runāji…

— Jaross Nergs. Vakar es to nogādāju Zinborro pilī un man šķiet, ka viss izrādījās labi.

— Kā tu to saprati? — es nogrimu uz izklātās segas.

— Kā tu saprati? „Eirena apsēdās viņam blakus un sāka rakties pa milzīgu pārtikas grozu. Tur atradu pudeli un divas glāzes. Viņš man pasniedza vienu. — Grapa uzvilka vieglu kleitu un izskatījās vienkārši brīnišķīgi, kad iznāca satikt savu topošo vīru. Puisis viņu ieraugot palika bez vārdiem. Viņš bija dzirdējis runas, ka māsas Zinboro… Maigi izsakoties, viņas nebija daiļavas. Tāpēc es biju patīkami pārsteigts. Un Erlīna izskatījās interesanta un romantiska. Atklāti sakot, es arī to no viņas negaidīju.

Eirena ielēja manā glāzē vīnu. es pasmaidīju. Šķiet, ka Grapa izmantoja manu padomu. Mani uzrunāja tas, ka viņa bija gatava klausīties un mācīties. Tas nozīmē, ka viņai viss būs kārtībā.

— Tātad Grapa un Jaross patika viens otram?

— Noteikti! Mēs kopā apglabājām mirušos, un pēc tam es izpildīju saderināšanās ceremoniju. Tagad, paliekot zem viena jumta ar savām māsām, Nīrs Nergs nevienu nediskreditē.

— Vai viņš tagad ir pilī?

— Jā. Kādam ir jāpieskata māsas un viņu īpašums. Robeža ar Berštonu ir pārgalvīgu cilvēku pilna, un baumas ātri izplatās. — Mēs ar Lizu redzējām vienu laupītāju vienību. Vai jūs domājat, ka Jaross viens pats var tikt galā ar pils aizsardzību? "Nerga vīriem būs nepieciešama nedēļa, lai sasniegtu Erlingu Zinboro, taču maz ticams, ka kāds uzdrošināsies sākt nemierus vai izlaupīt pili, kamēr tur atrodas tik krāšņs karavīrs." Tiek baumots, ka viņš ir drosmīgs karotājs, godīgs pret draugiem un nežēlīgs pret ienaidniekiem pēc tam, kad viņš spēja aizsargāt sava tēva zemes no Nirfeat iebrukuma. Turklāt viņš nebūs