Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

viens. Daži no Zinborro iedzīvotājiem palika uzticīgi Erliniem, viņi palīdzēs aizsargāt māsas, ja notiks laupīšana.

— Labi. Grapa droši vien priecājas, ka tuvumā atradīsies kāds, kas var viņai palīdzēt?

— Tas tiesa. Diez vai šādā laikā viņa gribētu nakšņot viena. Man šķita, ka pat tā stunda, ko pavadīju, lai lidotu uz Nier Nerg, viņai sagādāja nepatīkamus brīžus. Daži kalpi mēģināja pamest pili, paņemot līdzi vērtīgas mantas, taču sargi jaunā kapteiņa vadībā to neļāva. Viņš vadīja Erlīna apsardzi, pulcējot sev apkārt lojālus cilvēkus un pārliecinot dažus kalpus palikt un kalpot tālāk.

"Nu, tas ir lieliski," es iemalkoju vīnu, kas izrādījās skābi salds un aromātisks. Viņa paskatījās uz sāniem uz līci: "Vai jūs domājat, ka ūdens vēl nav atdzisis?"

— Es iesaku jums to pārbaudīt. Vai jūs protat peldēt?

— Noteikti!

Es lieliski peldēju. Fitnesa klubos, uz kuriem es gāju, vienmēr bija peldbaseini un instruktori. Un vairākas reizes gadā Cvetkovs mani aizveda uz jūru. Es nevarētu iztikt bez šī obligātā rituāla. Tomēr man patika arī ceļot. Dodieties uz skaistām vietām. Un jo īpaši peldēšana. Iespējams, tāpēc, ka mans vīrs gandrīz nemācēja peldēt, un šī bija iespēja pabūt vienam, dreifējot boju zonā vai pat aiz tām.

Tagad es negribēju iet ūdenī viena, tāpēc nolēmu izmantot kādu triku. Uzmetusi skatienu vīrietim, viņa iedeva viņam savu glāzi un graciozi piecēlās. Viņa devās uz ūdens pusi, šūpodama gurnus. Ejot viņa sāka atraisīt kleitas ņieburu. Par laimi, to bija vienkārši un viegli noņemt neatkarīgi. Nokļuvusi krastā, viņa nometa kleitu smiltīs, paliekot tikai plānākajos bikses. Un, neapstājoties, viņa iegāja ūdenī, aizbaidot krasta tuvumā mirgojošās zivis.

Es jutu Eirenas skatienu sev uz muguras. Tas man radīja zosādu un apgrūtināja sprauslas. Bet es apzināti nepagriezos, bet domās saucu viņu: “Nu, nāc! Kāpēc tu tur sēdi? Ir pienācis laiks skriet pie manis, cik ātri vien iespējams!

"Kas teica, ka es tur sēžu? "Es jau esmu šeit," manā galvā atskanēja balss vienlaikus ar rokām, kas mani apskāva.

Nobijusies es strauji pagriezos un piespiedu savu kailo krūti viņam pretī. Kļuva šausmīgi neveikli, krāsa ieskrēja manā sejā. Bet, ja es attālināšos, es parādīšos viņa priekšā, varētu teikt, bez nekā. Pat bikses, slapjas, kļuva gandrīz neredzamas uz ķermeņa un neko neslēpa.

— Tu! Tu! Jūs lasāt manas domas, neprasot! — ES teicu.

"Kad tu ar mani runā tik skaļi, es nevaru nedzirdēt." Atvainojiet. Tā ir Pūķa un Ēnas savienojuma iezīme. Dažiem tas parādās agrāk, citiem vēlāk. Bet tagad… Tas bija ļoti skaļi. Patiesā īstais aicinājums. Un es nevarēju nevilināt jūsu piedāvājumu,” viņa balss ieguva īpašas notis, kas kaut kur manī radīja patīkamu vibrāciju.

Es nezinu, kurš pirmais sniedza roku, bet skūpsts izrādījās neticami salds un reibinošs. Ar grūtībām laužoties, iekritu ūdenī uz muguras, apgriezos un aizpeldēju. Tiesa, viņu sagrāba gandrīz uzreiz… Tieši pie nelaimīgajām biksēm, kuras viegli noslīdēja un palika dralorda rokā. Tajā pašā laikā viņa seja kļuva tik pārsteigta, ka es tā vietā, lai samulsu, es iesmējos un ar galvu devos zem ūdens, gandrīz norijot sālsūdeni.

Viena sekunde, un netālu bija Eirena. Viņš mani pacēla un izvilka uz virsmas.

— Un tu teici, ka māk peldēt! — viņš pārmeta.

"Es gandrīz aizsmacu no smiekliem." Tev bija tāda seja!

— Erysipelas?! Kurš tas ir? — Draklords aizdomīgi samiedza acis.

— Kā šis! Ļoti stulbi!

— Kurš vēl ir stulbs?!

Eirēna sāka mani kutināt. Čīkstēdams es izliecos pāri. Es sāku pretoties, un viņš mani atlaida. Es ātri aizpeldēju. Tad viņa nira, peldēja zem ūdens, skatoties uz mirdzošo skaistumu, bet tūdaļ iznira, šņācot. Manas acis dzēla no sāls, un es bieži mirkšķināju un tad pilnībā aizvēru acis. Asaras tecēja. Tajā pašā brīdī viņi mani atkal pacēla, un knibināšana nekavējoties apstājās. Es atvēru acis un paskatījos uz Eirenu.

— Tas ir pagājis! Pārsteidzoši, sāls vairs nedur!

— Mazliet maģijas, — dralords piemiedza aci.

Mēs pēkšņi sastapāmies ar saviem skatieniem, pieķērāmies viens otram, pēkšņi aizrāvāmies ar jaunu kaislību vilni. Smaids pazuda no manām lūpām, kad sapratu, ka vairs nevaru aizbēgt. Viņi nevairīsies no tā, ka, līdzīgi seniem instinktiem, spiež mūs ar Eirenu viens otram pretī. Pievilcībai jau nav iespējams pretoties, un, ja tā ir arī piesātināta ar maģiju…

Eirena mani iznesa krastā. Viņš to uzlika uz gultas pārklāja. Ūdens no viņa matiem pilēja uz manas sejas, un es pastiepos pēc dvieļa un sāku viņu žāvēt. Piecēlusies kājās, viņa uzmanīgi izgrieza matus un noslaucīja seju un plecus. Viņš iztaisnojās, apsēdies uz segas netālu. Viņš alkatīgi aprija mani ar savu skatienu, bet nekustējās. Es redzēju un jutu, kā viņa muskuļi kļuva par akmeni, kad es nokāpu zemāk, izmērcot viņa krūtis un vēderu.

– Ēna…

"Pūķis…" es viņu ķircināju tonī un uzreiz attapos, ka esmu nogūlies uz lāpstiņām.

Eirens pārklāja mani ar savu ķermeni, un es sajutu visu viņa vēlmes apjomu. Mēs vairs nerunājām.

Draklords mani mīlēja maigi un kaislīgi. Neatstājot vietu iztēlei. Paredzot visas vēlmes. Es slīku sajūtās. Viņa zaudēja prātu no viņa ķermeņa karstuma, viņa mēles un pirkstu pieskārieniem. No zīdainiem matiem, kas glāstīja manu ādu, kad viņš slīdēja gar manu vēderu, atstājot dedzinošu skūpstu pēdas. Nodrebēdamās par katru, viņa iegrauza savus pirkstus viņa plecos. Viss mans ķermenis trīcēja no bezgalīgas vēlmes.

Viņš bija tik liels, ciets, spēcīgs un… mans. Mans! No galvas līdz kājām! Kādu iemeslu dēļ es to noteikti zināju, un tas mani sagādāja jutekliskā sajūsmā. Nekad iepriekš neko tādu nebiju piedzīvojusi. Garantijas nebija, bet šeit es jutu tā, it kā man būtu papildu iespējas, kas pārsniedz parastās piecas sajūtas.

Kā jūs varat simtprocentīgi zināt, ka šī persona ir domāta jums?

Bet es zināju. Es to zināju šeit un tagad. Es sapratu, ka viņš pieder man, un no šī brīža… viņam. Un tā tas būs vienmēr. Tāpēc es viņam atļāvu visu. Viņa deva un ņēma. Viņa bija mantkārīga un negausīga. Pirmo reizi es pilnībā atvēros miesā un dvēselē. Tas bija dīvaini, neparasti un… brīnišķīgi.

Un pats galvenais, es nebaidījos, ka