Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

— Tas ir brīnišķīgi! — Eirēna izdvesa, elpa apdedzinot ādu uz krūtīm. "Tad es to darīšu, līdz tu būsi piepildīts ar enerģiju."

Gaidīšanas zosāda uzreiz pārskrēja man cauri ķermenim. Es uz viņu reaģēju pārsteidzoši spilgti.

Dažas stundas vēlāk, izjucis un noguris, bet ļoti priecīgs un apmierināts, es atspiedos uz spilveniem. Viņa aizvēra acis, garīgi sniedzoties pēc pils. Es nezināju, kā to izdarīt pareizi, bet tas notika instinktīvi. Manu acu priekšā parādījās trīsdimensiju modelis, it kā zīmēts grafiskajā redaktorā. Tas pilnībā sastāvēja no zaļām līnijām, bet vietām aprises bija dzeltenas un pat oranžas — te vajadzēja sakārtot un salabot. Bet satraucošā sarkanā krāsa man par atvieglojumu nekur nebija pazudusi. Un, pats galvenais, man nekur nebija jāiet, lai pārliecinātos, ka man ir taisnība — pilī vairs nebija pelējuma.

— Es nespēju noticēt, bet tas tiešām tā ir! — draklords apstiprināja, kad es viņam izteicu savus secinājumus.

— Eiren, bet, ja es neesmu burvis, kāpēc es jūtu pili un ietekmēju nirfu burvību?

"Tā nav īsti maģija, mīļā." Tās ir tikai tavas spējas,” viņš noņēma noklīdušu matu šķipsnu no mana vaiga un noskūpstīja manu deniņu.

— Kā šis?

— Neaizmirstiet, ka atrodaties robežu pasaulē. Esmu pārliecināts, ka daži Visuma likumi atšķiras no jums.

"Paskaidrot?"

Man šķiet, ka es jau uztvēru viņa domu, bet es gribēju dzirdēt apstiprinājumu.

— Pieņemsim, ka visi cilvēki var staigāt un runāt, vai ne?

"Apmēram tā," es piekritu, nesākot demagogu par šī noteikuma izņēmumiem.

— Bet daži arī lieliski dzied, un citi aizlec tik tālu, par ko citi nav sapņojuši, vai ne?

"Mums Visuma likumi darbojas līdzīgi," es pasmaidīju, saprotot, kurp viņš dodas.

— Lūk! Un šeit, Limitos, jūs varat iznīcināt nirfeats burvību un sarunāties ar vienu konkrētu ar pili. Bet tas nepadara tevi par burvi, jo tu nekad nevarēsi uzburt un iegūt tādu pašu rezultātu kā es, lai arī kā tu censtos. Jūs nepakļausit elementus, nepārvaldīsit kaujas maģiju. Saproti?

— Liekas…

– Ņemiet, piemēram, ārstniecības augu zinātāju Aisānu. Viņa arī nav burvju māksliniece, lai gan ar savu dāvanu lieliski dziedina, pazīst ārstniecības augus, sajūt organismus. Viņai ir tāda dabas dāvana. Bet viss, ko es uzskaitīju iepriekš, viņai arī nav pieejams, labi?

"Es saprotu," es pamāju. — Ierobežotās robežās nav jābūt burvim, lai būtu, ummm… Padziļinātas spējas? — Jā.

Mēs gulējām līdz rītam. Viņi runāja, mīlējās, gulēja. No rīta pirms brokastīm Eirena mani noskūpstīja un devās trenēties. Un es mēģināju sazināties ar pili, sūtot viņam dažādus prāta lūgumus. Pils man atbildēja, un ar katru atbildi kļuva vieglāk saņemt.

Ērti, tomēr man ir iespēja! Es saņēmu jebkādu informāciju par šo vietu, ieskaitot sienas un teritoriju aiz tām, tik ātri, it kā man būtu papildu sajūtas. Pils smarža, tauste, redze, dzirde, garša un sajūta — jā, es tagad esmu supercilvēks!

O jā! Es esmu arī "anti-nirpheate" līdzeklis, lai gan manas iespējas šeit ir ļoti ierobežotas. Diez vai Nirfeja nomirs agonijā, tikko pieskaroties man ar pirkstu. Žēl gan. Es nepalaidīšu garām iespēju viņu cieši apskaut, satiekot viņu, ja tas pasargātu Limitus no nirfu tirānijas.

Ātri pārbaudījusi, vai pilī nav sveši cilvēki, devos pēc Eirenas. Viņa ietinās plānā segā un izslīdēja pagalmā. Es klusi apsēdos uz lieveņa un sāku vērot, kā mans līdz jostasvietai izģērbtais draklords trenējās kopā ar Indētāju.

Ar prieku vēroju, kā viņš izpilda paņēmienus. Kā sviedru lāses uztver atspīdumu uz viņa iedegušās ādas. Kā zem tā izspiedušies muskuļi, ko tādus nekad neesmu redzējis pie fitnesa kluba pastāvīgajiem apmeklētājiem. Viņš ar auklu ievilka matus zirgastē, lai netraucētu, un man kaut kā tagad atgādināja raganu. Un spēcīgo, bet tomēr nedaudz pamesto pili varētu viegli nodēvēt par Kāru Morenu, pat ja nebūtu tik majestātisku kalnu kā datorspēlē.

Fantāzija man lika pasmaidīt.

— Tas ir tik skaisti! — es apbrīnoju, paceļoties viņam pretī, kad Eirena, pabeigusi kārtējo sitienu sēriju, nolaida zobenu un pagriezās pret mani.

"Nē, tas ir skaisti — tas ir tas, ko es tagad redzu," viņš atbildēja ar elpu.

Kad dralords gāja man pretī, viņa acis joprojām dzirkstīja no “ēnu boksa” un viņa krūtis bieži cēlās. Treniņos viņš noteikti neslinko. Es arī jutu iekāri un sajūsmu, kas vērsta uz mani. Un viņa stāvoklis uzreiz tika nodots man. Smaids pazuda no manām lūpām, un es klusēdama nometu segu zemē. Tā mums arī kalpoja par gultu tepat pils pagalmā uz nomīdītas zemes tajā pēkšņās kaislības brīdī, kas mūs pārņēma

32. nodaļa. Šķiršanās skumjas

Puhliks ieradās tajā pašā dienā pēc pusdienām. Noguris, nedaudz nobružāts, bet dzīvs un neskarts. Es tikko gāju pa pagalmu, kad viņš pārlidoja pāri sienai un iekrita manās rokās:

— Marina! Marina, es tevi atradu! Vai tu esi šeit!

— Apaļš! Apaļš! — es apskāvu cāli.

— Tu to saspiedīsi! — viņš čīkstēja.

— Ak, piedod! Jūs esat tik daudz zaudējis svaru! — es pamanīju, sajutudama trauslo mazo augumu.

"Es steidzos nokļūt pilī." Es negaidīju tevi šeit atrast. Es domāju, ka pasēdēšu klusi. Mani šeit noteikti neviens nemedīs.

— Vai tevi nomedīja? — es biju šausmās.

— Pastāvīgi! Atcerieties to Grappa reklāmu? Joprojām ir atlīdzība par manu notveršanu, un baumas jau ir izplatījušās visā Torisvenā. Vai varat iedomāties, viņi pat mēģināja mani sagrābt mežā! Viņš aizgāja piespiedu kārtā. Kopš tā laika neesmu daudz gulējis. Un es arī to neēdu… Cilvēki traki! Mantkārīgs!

— Nebaidies! Es to nekavējoties pārtraukšu. Un es parunāšu ar Grapu. Ir pienācis laiks viņai atzīt, ka tu tagad esi mans.

Nākamās nedēļas bija raižu pilnas. Pilī parādījās kalpi, un dzīve sāka vārīties. Eirena vakarā piegādāja man Lizu, bez kuras es netiktu galā, un pēc divām dienām ieradās Agripina. Šī dīvainā sieviete bija harpija. Viņas patiesais izskats bija biedējošs, taču viņa prasmīgi novērsa acis, metot ilūziju. Gapa arī skaisti zīmēja. Apskatījusi pili, viņa apsolīja uzzīmēt tās plānu un ieteica pulcēties pie Vasiļinas, lai apskatītu katalogus un lemtu par dekorāciju.