Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Bet tie, kas slēpās zem virsmas, izdzīvoja un jau steidzās pie sava laupījuma.

— Augšā!

Izmisīgi vicinājis spārnus, kuros bija iesprūduši vairāki nagainie vīteņaugi, ātri uzlidoju augstāk.

— Nāc, Smaragd!

Mēs ieelpojām uguni, un, tiklīdz vecais akmens sabruka putekļos, virs smailes novietojām jaunu. Barjera tikko manāmi pamirkšķināja un kļuva caurspīdīgāka mūsu acu priekšā, bet stiprāka. Kā tīri izmazgāts logs.

"Jā! Mēs to izdarījām! — pūķis priecājās. — Jūs paveiksit labu darbu, dralord! — viņš atzinās.

“Esmu priecīgs to dzirdēt, it īpaši pēc tam, kad gandrīz visu zaudējām. Mēs atgriežamies!" — es atviegloti izelpoju.

Atgriešanās lidojums nebija viegls. Saplēstie spārni nespēja noturēties gaisā, neskatoties uz visu pūķa maģiju. Turklāt bija sakrājies nogurums, jo pie stēlas nebija kur atpūsties. Bet tas nav tas sliktākais.

Pūķis aizrījās…

Šķiet, ka tā bija inde, ko ieelpojām, glābjot artefaktu.

"Mums vajag pārtraukumu," trešajā dienā atzina Smaragds.

Šodien bija ļoti slikti. Mēs divreiz zaudējām kursu un nācās griezties atpakaļ. Un lidojiet papildu jūdzes. Izvēlējies vietu, kur no pirmā acu uzmetiena nebija nekādas indīgas dūmakas vai aizdomīgas maģiskas darbības, es piezemējos. Zeme zem kājām izrādījās nestabila. Viņa aizdomīgi piekāpās, bet turējās.

"Es mazliet pagulēšu. Sapņā ir vieglāk atgūties…” Smaragds teica, un es pēkšņi paliku viena pūķa ķermenī.

Tā ir dīvaina sajūta. Pilnīgi neparasti. Es vienmēr esmu izjutis pūķa klātbūtni, kopš mans tēvs deva man tā garu. Un tagad es joprojām biju pūķis, bet viens pats. Bez smaragda… Mans instinkts man teica, ka es nevaru aizmigt. Ne tagad! Kamēr viņš ir prom, man jādežūrē. Un es skatījos apkārt, pagriezu galvu, domādams, vai es varētu lidot. Un ko tas viss vispār nozīmē?

Radās aizdomas, ka inde, ko ieelpojām, ietekmēja ne tik daudz pūķa ķermeni, cik tā burvību.

Bet vai neiznāks, ka Smaragds pazudīs uz visiem laikiem, un es palikšu kā cilvēks pūķa ķermenī?

Šī doma lika man justies neomulīgi, un es nolēmu nedot vaļu savai iztēlei. Smaragds teica, ka viņam vajag gulēt. Ļaujiet viņam gulēt.

Es pamodināju pūķi tikai dienu vēlāk un tas prasīja daudz pūļu. Līdz tam laikam biju noskaidrojusi, ka bez viņa ķirzakas ķermenī esmu kā bērns pārāk lielās drēbēs. Neveikls un gandrīz bez spārniem. Kad nevarēju piezvanīt Emeraldam, mēģināju lidot, bet neizdevās. Viņš kā grūsna kaza skrēja pa purvu, un tas arī viss. Es pat vairākas reizes izkritu, sasmērēju un kaut kā tiku ārā, bet neko daudz nesasniedzu. Man bija jāizmanto triks un jānosūta maģisks zvans.

"Vairs nav "gulēšanas", līdz mēs atgriezīsimies alā!" — es piedraudēju, kad atkal sajutu Smaragda garu.

"Tev taisnība," viņš kaut kā aizrijies un klusi atbildēja.

Un mēs devāmies prom. Lēna, neveikla. Līgošana lidojumā… Es nezinu, kā mēs izdzīvojām vēl dažas dienas. Es zaudēju laika izjūtu un nesapratu, cik daudz laika mums bija atlicis, lai nokļūtu mājās. Tāpēc es biju neticami priecīgs, kad ieraudzīju Bezgalīgo purvu robežu. No šejienes jau varēja doties pa pūķu takām taisni uz smaragda alu, un tur gaidīt, kamēr Smaragds atjēgsies. Taču izrādījās, ka viss nav tik vienkārši. Smaragda pūķim neizdevās atrast pareizo izejas punktu, un mēs izkritām kaut kur netālu. Un viss būtu bijis labi, bet šis izmisīgais mēģinājums izmantot pūķa maģiju beidza smaragdu.

"Es vairs nevaru izturēt… Es atvainojos!" — Es dzirdēju, un pūķa gars atkal pazuda…

Tajā pašā brīdī es atkal jutos kā neveikls bērns. Viņš krita panikā ar spārniem, kas pēkšņi bija kļuvuši nederīgi, un sāka krist. Nezinu, pa kādu brīnumu neietriecos, lai gan ar savu neveiklo ķermeni izcirtu veselu izcirtumu mežā, prātojot, cik stiprs ir pūķis. Apstājos tikai kādā izcirtumā. Es kaut kā paskatījos apkārt, priecājoties, ka neesmu tik tālu no alas. Man izdevās to redzēt no augšas. Un Sven-Hall arī, un nergu īpašumi, un pat viņa paša ala. Ja pamēģināšu, varu tur nokļūt ar kājām uz zemes. Es vienkārši nemaz negribēju iet. Un es gribēju nedaudz pasnaust…

Marina, Smaragda pūķa ēna

Zeme Erlinga Nerg

Mēs ar Lizu, Pūkliku un es jau vairākas stundas pēc kārtas steidzamies uz ziemeļrietumiem. Ekofars kategoriski atteicās palikt mājās.

— Kas tevi pasargās no čūskām? Kā būtu ar ēdiena saņemšanu? Un es varu arī pacelties un redzēt no augšas, kur ir ceļš! — viņš mani pārliecināja, līdz es piekritu viņa argumentiem.

Un tā mēs abi bijām diezgan noguruši no nepieradināšanas, taču sakodām zobus un mudinājām četrkājaino transportlīdzekli. Neviens no mums pat nedomāja par pārtraukumu vai atpūtu. Mums aiz muguras stutēja vēl divi zirgi — pama zirgs un seglu zirgs maiņai. Pukhļiks sēdēja uz viena no tiem, saburzīts. Cālīte arī bija diezgan nogurusi un nolēma pasnaust.

Pazīstamās zemes jau sen bija beigušās, un mēs izvēlējāmies ceļus, kas veda pareizajā virzienā, cerot, ka neapmaldīsimies. Mūsu vadlīnijas bija tik un tā. Kā iepriekš — divi pauguri. Lai gan jau šaubījos, ka skatos uz tiem pašiem kalniem, jo no pils torņa viss izskatījās nedaudz savādāk nekā no virsmas.

"Marina, es jūtos tā, it kā mēs atkal skrietu no Zinborro uz Drakendortu," mans pavadonis piezīmēja. — Šķiet, ka viss nav kārtībā. Un mēs esam zirga mugurā, un mums ir daudz krājumu, bet joprojām šķiet, ka šī ir bēgšana…

"Mēs to saucam par deja vu," es atbildēju.

— DEŽAVU? — Liza atkārtoja. — Ak, nyera, priekšā ir komanda! — Viņa nobijusies parāva grožus, apturot zirgu.

Es darīju to pašu, pamanot braucējus, kas apgriežas priekšā esošajam kalnam. Puffy atdzīvojās un pacēlās gaisā, apmaldoties starp kokiem, kā bija sarunāts. Man šķiet, ka viņš nomurmināja kaut ko līdzīgu: "Es pārgulēju!"

Es saskaitīju piecus cilvēkus atslēgā… Nē, septiņus. Visi bija bruņoti, tas bija redzams no tālienes. Viņi arī mūs pamanīja un, īsi apspriedušies, devās mūsu virzienā.

— Nyera, nyera… Ja nu ir braši cilvēki? — Liza bija iebiedēta.

Atklāti sakot, šī doma ienāca prātā arī man. Tāpat kā tas, kuru mēs devāmies ceļā, nebūdami pienācīgi bruņoti. Galvenokārt tāpēc, ka viņi nezināja, kā rīkoties