Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

ar kaut ko citu, izņemot galda nažus. Tomēr bija vērts uzaicināt kādu no vīriešiem sev līdzi… Droši vien…

Pēkšņi Puhliks ienira manā plecā:

"Atslābsti, tie ir Nergas cilvēki," viņš teica.

Jātnieki jau bija pietiekami tuvojušies, lai mēs ar Lizu ieraudzītu ģerboņus uz viņu vairogiem un baneriem. Es jutos daudz labāk, kad starp braucējiem atpazinu Grapas nākamo vīru.

— Es uzaugu! Slava Pūķa ciltstēvam! — Liza izdvesa, piebalsojot manām domām. — Bet ko viņš te dara?

"Tagad mēs to uzzināsim," es nomurminu.

Tikmēr jātnieki tuvojās un savaldīja zirgus. Viņu vadītājs novērtējoši paskatījās uz mums un tad sveicināja mani ar pieklājīgu paklanīšanos:

— Nyera Shadow, kur tu dosies pilnīgi viena un bez aizsardzības? Tā ir pilnīga neapdomība!

"Es jums pilnīgi piekrītu, nier Nerg," es atbildot pamāju. "Bet fakts ir tāds, ka nebija laika vilcināties, un pilī nebija neviena, ko ņemt līdzi."

Es pēkšņi sapratu, ka vienkārši vēl nevienam neuzticos tik daudz, lai mani ņemtu par ceļvedi. Pilī ir cita lieta. Viņš mani pasargās, bet ārēji viss var izrādīties pavisam savādāk.

— Kas tik svarīga lieta jūs izveda ārpus Sven-Hall sienām? Tomēr nerunājiet. Es jums norīkošu divus cilvēkus, bet diemžēl pats nevaru jūs pavadīt. Atvainojiet, es arī steidzos ar svarīgu lietu.

— Un kur tu steidzies, nier Nerg? Jebkurā gadījumā viņš ir šajā virzienā?

Es norādīju uz kalniem, kur mēs ar Lizu devāmies.

Nergs paskatījās uz mani, it kā domādams, vai runāt. Tad es nolēmu:

"Es redzēju pūķi…" Jaross apstājās, uzmanīgi skatīdamies man acīs.

— Draklordam vajadzīga palīdzība, nier Nerg. Un es uzskatīju par vajadzīgu pēc iespējas ātrāk doties ceļā. Un tu?

— Un es nolēmu tāpat. Jūs esat ļoti drosmīga sieviete, jo jūs devāties ceļojumā gandrīz ātrāk nekā es, Nyera Shadow. Citādi mēs vienkārši nebūtu tikušies šajā brīdī.

"Es mīlu Eirenu un esmu ļoti noraizējies par viņu." Es nevarēju vienkārši sēdēt un gaidīt. Nier Nerg…

— Es uzaugu. Sauc mani tā, nyera Shadow,” mani pārtrauca sarunu biedrs.

— Labi, Jaros. Un tu vari mani vienkārši saukt par Marinu.

— Nekad! Draklords mani nogalinās, ja uzzinās,” vīrietis iesmējās.

Es arī pasmaidīju, bet nestrīdējos.

— Nier Nerg, kā tu zināji, ka draklordam vajadzīga palīdzība?

— Es redzēju pūķi nolaižamies. Viņa lidojums man likās… dīvains. Tāpēc es nolēmu pārbaudīt, kas noticis.

— Tad netērēsim laiku!

Kad es iekārtojos nakšņošanai otrās ceļojuma dienas beigās, es nopriecājos, ka mēs ar Lizu tagad neejam divatā. Nezinot šīs vietas, mēs jau būtu noslīkuši purvā vai septiņas reizes apmaldījušies. Par laimi, Jaross Nergs gāja līdzi un pārmeta šīm vietām, un izglāba mūs no šī likteņa. Tiesa, nācās izbraukt ar līkumu, uz kādu pamanāmu kalnu nebija tieša ceļa. Un tad mēs atkal būtu zaudējuši visus savus orientierus, ja nebūtu mūsu ceļveža.

"Erlinai Grapai ir paveicies, ka viņai ir viņas vīrs," Liza man ar vieglu skaudību čukstēja, iekārtojoties savā nometnes gultā.

Viņa ar manāmu interesi paskatījās sānis uz Jarosu.

Patiešām, uguns gaismā drosmīgā seja, spēcīgā karotāja figūra un koncentrētā izteiksme, ar kādu viņš klausījās kādā no atgriezušajiem skautiem, radīja efektu. Pievienojiet šai patiesajai muižniecībai mērķtiecību, humora izjūtu, un tika uzzīmēts ļoti pievilcīgs attēls.

"Tas ir skaidrs," es arī čukstus piekritu. — Bet neuztraucies. Esmu pārliecināts, ka arī jums atradīsies piemērots nier. Pabeigsim remontdarbus un sarīkosim pieņemšanu Sven Hallē. Jūs varat meklēt kādu sev. Vai arī iesim ciemos pie manas māsas. Vai pat Draklordam Frostam. Viņš mūs jau bija uzaicinājis ciemos. Varbūt tur atradīsies kāds ziemeļnieks, kurš jums patīk.

— Ak, es pat nezinu. Es gribētu vietējo līgavaini. No šīm daļām. Es negribu tevi pamest, nyera.

— Tas varētu būt vietējais. Ja ne? — es viņai uzsmaidīju.

Mēs atradām Eirenu nākamās dienas beigās. Pūšīgs, nosūtīts izlūkošanā, atgriezies, satraukumā kliedz:

— Tur! Viņš ir klāt! ES to atradu!

Cālīte iekrita manās rokās, pasēdēja minūti vai divas un atkal pacēlās, rādot ceļu cauri mežam. Mums vajadzēja nokāpt un sekot viņam. Jaross un viņa ļaudis briesmu gadījumā gāja pa priekšu, taču mežs ātri beidzās, un mēs izgājām izcirtumā, līdzīgi kā simts citi, kurus bijām satikuši pa ceļu.

Bet uz šī gulēja un gulēja smaragda pūķis, un rietošās saules stari, izlaužoties cauri vainagiem, skaisti spēlējās uz tā cekulas un bruņām…

"Pūķa priekštecis…" Liza bailēs izdvesa.

Un tikai tagad es apsvēru citas detaļas. Izcirtuma pretējā malā koki bija nogāzti, it kā te būtu nogāzies īsts meteorīts. Gandrīz Tunguska…

Tikai tas nemaz nebija meteorīts. Tas bija Smaragds — smaragda pūķis! Mans pūķis!

Vienu brīdi man likās, ka viņš nemaz neguļ, bet… Mana elpa iestrēga kaklā, es atvēru muti un satvēru kaklu, cenšoties saraut neredzamās saites. Viņa pakratīja galvu, aizliedzot sev pat domāt par šausmīgām lietām:

— Nē! Nē…

Viņa devās uz priekšu viņam pretī, karotāju priekšā.

"Nyera, Ēna," Jaross man uzsauca. — Marina, uzmanies!

Viņa balsī bija dzirdamas patiesas bažas. Es neklausījos. Viņa pārgāja no staigāšanas uz skriešanu, jūtot, ka no rīkles izplūst šņukstas, redzot saplēstos spārnus…

Kā tas notika? Kurš varētu viņu tā piekaut?

Par laimi, es nepamanīju asinis vai citus bojājumus. Dārgās bruņas izskatījās tā, it kā katru skalu būtu sagriezis prasmīgs juvelieris, un tās visas bija savās vietās. Šur tur bija redzamas tikai izžuvušu dubļu pēdas.

— Eirēna! Eiren, es esmu šeit!

Viņa apskāva pūķa seju, bet viņš pat nepakustējās. Nevarēdama to izturēt, es izplūdu asarās. Tas kļuva tik biedējoši un sāpīgi.

Nē! Es nevaru viņu pazaudēt! Ne jau viņš!

Pēkšņi es sapratu, cik dārgs man ir kļuvis šis vīrietis. Un pūķis arī. Cik ilgi mēs palikām kopā, un cik es biju laimīgs visu šo laiku.

— Celies! Iesim! — es iekliedzos. — Es nevaru tevi pazaudēt! Tu nē! Čau, Dragon Progenitor! — es kliedzu, paceļot galvu pret debesīm. -Tu nevari man to nodarīt!

Nepievēršot uzmanību dažu soļu attālumā sastingušajiem