Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

"Jūs varat pasūtīt kaut ko citu, bet es neesmu pārliecināts, ka šuvējas to izdarīs laikā," atzīmēja Risanna, kura arī bija klāt sarunā.

Visa pils māja gulēja uz šīs stiprās, smaidīgās meitenes pleciem, un kalpi viņai paklausīja vienā mirklī. Šķita, ka pati Pūķa ēna runātu caur viņas lūpām.

— Nē nē! Kleita ir lieliska un krāsa ir ideāla. Vai es varu to pielaikot?

— Noteikti! Kāpēc tu jautā? Tas ir tev!

Kleitai bija nedaudz jāpielāgo platums un tas arī viss. Es vairs neveicu nekādas izmaiņas.

Beidzot pienāca tā pati diena.

Saģērbusies, izķemmējusies un negaidīti satraukta, es stāvēju pie loga un gaidīju, kad Eirena nāks pēc manis. Pēdējās nedēļas laikā man viņa šausmīgi pietrūka. Un Regs un Vasja it kā speciāli neļāva mums satikties. Un tagad es atkal skatījos debesīs, cerot ieraudzīt pazīstamu siluetu.

— Ir laiks! — Puhļiks iepludināja kamerās.

Viņš lidoja apkārt un apsēdās uz palodzes netālu.

Pēc viņa ieskatījās Vasiļina, un aiz viņas nāca Liza, Aisana un ducis bagātīgi ģērbtu sieviešu — dižciltīgāko grāfu Drakendorta un Torisvena sievas. Gandrīz visus biju jau satikusi iepriekšējā dienā — Dorthola jau bija pilna ar viesiem. Sievietes atritināja milzīgu sarkanu segu un ietina mani tajā no galvas līdz kājām, kā lelli. Es tik tikko varēju pakustēties šajā halātā. Tajā pašā laikā ārā bija dzirdama dziedāšana. Daudzu sieviešu balsis sāka dziedāt skaistu, bet kaut kā skumju dziesmu.

— Kas tas ir? — ES jautāju.

— Tradīcija. Esi kluss. Tagad jūs nevarat runāt, kamēr nesatiekat draklarodu," Vasiļina mani apgaismoja.

— Tu neteici!

– Ššš! Lai ceremonija jums ir pārsteigums. Izbaudi!

Māsa man jautri piemiedza ar aci. Šķiet, ka viņa apzināti sīkāk nepastāstīja, kā viss notiks.

Es noraidoši pakratīju galvu un sekoju abām matronām, kuras neatlaidīgi vilka mani uz izejas pusi. Man par pārsteigumu viņi arī sāka dziedāt. Un, kad viņiem pievienojās Vasiļina, mans kakls pilnībā aizvērās. Hipnotizējošās daudzbalsīgās dziedāšanas pavadījumā mani izveda pagalmā, kur bija sapulcējies vesels pūlis. Es jutos dīvaini, it kā es būtu transā. Es nesapratu vārdus, bet zosāda pārskrēja man cauri ķermenim, un man gribējās vai nu smieties, vai raudāt. Tā šī melodija mani ietekmēja.

Pēkšņi viņai ausīs iesprāga Vasiļinas rindas viņas dzimtajā valodā:

— Ak, jā, mēs uzdāvināsim sarkano jaunavu pūķim. "Ak, neēdiet viņu, bet drīzāk ņemiet viņu par sievu," mana māsa dziedāja skaidri, īpaši man.

Es viņai pateicīgi uzsmaidīju, bet viņa tikai piespieda pirkstu pie lūpām, atgādinot, ka es joprojām nevaru runāt.

Dziesma beidzās, kad es atrados pagalma vidū. No visām pusēm nāca apsveikumi un laimes, mīlestības un ilga mūža vēlējumi. Viņi mani apkaisīja ar ziedu ziedlapiņām un kaut kādu graudaugu. Mums pie kājām tika mētātas mazas monētas, kuras bērni uzreiz sāka vākt. Tikai Zlata un vēl dažas meitenes glītās baltās kleitās viņiem nepievienojās. Turpat netālu atradās Agripīna skaistā, bet diezgan stingrā kleitā, kas neskaidri atgādināja militāro uniformu.

— Kāpostu meitenes, uz priekšu! — viņa klusi pavēlēja, un es izplūdu asarās.

Meitenes uzreiz aplenca mani, satvēra aiz rokām un ar nopietnu skatienu veda uz sešu baltu zirgu vilktu karieti. Graciozo dzīvnieku garās krēpes bija skaisti sapītas un izmestas uz vienu pusi. Viņu galvas bija dekorētas ar smaragda krāsas spalvām. Neticami skaisti!

Pirms iekāpšanas karietē es vēlreiz paskatījos debesīs. Kādā brīdī es jutos neomulīgi: "Ko darīt, ja Eirena neieradīsies, ko es darīšu?"

"Ko tu ar to domā, ka es nerādīšos?" — Smaragda balss uzreiz atskanēja manā galvā, un es izdvesu nožņaugtu prieka čīkstu.

— Zlata, cik tālu ir ala? — es satvēru māsasmeitu un čukstus jautāju, laužot klusēšanas tradīciju.

"Apmēram stundu," brāļameita atbildēja tādā pašā čukstā un steidzās pie pārējiem.

Brauciens pajūgā, protams, ir labi, bet… Ja es būtu zinājis, ka tas prasīs tik ilgu laiku, paņemtu Puhliku. Vismaz kāds sarunu biedrs, ja nav interneta vai vismaz grāmatas. Kariete bija bez kučiera, un tomēr tā aizbrauca, it kā zirgi paši zinātu, kas jādara. Viņi, atšķirībā no manis, skaidri zināja ceļu uz Pūķa priekšteča alu.

Ar ilgām paskatījos apkārt debesīm, mēģinot saprast, kur atrodas Eirena?

Kariete tikko bija uzgriezusies kalnā un devās jūras virzienā. Mīļotais draklords, svinīgi ģērbies un neticami glīts gaiši zeltainā kamzolī un ar vaļīgiem, plīvojošiem matiem, parādījās viņai, kad bija pagājušas desmit minūtes… Mana sirds sāka mežonīgi pukstēt, jau viņu ieraugot.

Eirēna, apturējusi karieti, atvēra durvis un ielēca iekšā. Man ļoti gribējās uzsist viņam virsū un apskaut! Bet, kā laimējās, es sapinos bezizmēra segā. Draklords nekavējoties atrisināja šo problēmu: viņš palīdzēja man atbrīvot rokas un piespieda mantkārīgu skūpstu manai mutei.

— Eirēna! Es esmu tik priecīgs! — es izdvesu, kad viņš atrāvās un ieskatījās man acīs.

"Man tevis šausmīgi pietrūkst, un es nedomāju vairs gaidīt." Jūsu radinieki ir tikai briesmoņi!

— Piekrītu!

Es viņu apskāvu un piespiedos pie krūtīm, izbaudot sava mīļotā vīrieša siltumu. Viņa smarža, viņa balss, viņa klātbūtne tuvumā. Eirena mani vēlreiz noskūpstīja. Jā, it kā viņš ne mirkli nevarētu pretoties, lai to nedarītu.

— Eirēn, mēs laikam kaut ko laužam?

— Un kas?

— Nu… Kādas tradīcijas?

— Man vienalga! "Es esmu nelietis un mazliet laupītājs, tāpēc laušana ir mana lieta," mans mīļotais huligāniski pasmaidīja un vēlreiz mani noskūpstīja.

Kad skūpsts beidzās, mēs abi bijām pietvīkuši un smagi elpojām. Kaisles migla piepildīja mūsu galvas un, šķiet, pat karieti.

— Mums jāapstājas. Pagaidi, kamēr ceremonija beigsies…

Eirena apsēdās man blakus, uzmanīgi neskatīdamās uz mani. Bet sanāca slikti.

— Tev ir taisnība!

Es pasmaidīju, saprotot, cik grūti viņam pretoties. Mani viņš ne mazāk piesaistīja. Atlikušais ceļš uz templi bija savā veidā sāpīgs, bet es tik un tā priecājos, ka Eirena bija šeit kopā ar mani.

Kad kariete apstājās, mēs saskatījāmies, un Eirena izkāpa pirmā. Viņš pastiepa roku, lai palīdzētu man izkļūt ārā. Es sapinos gultas pārklājā un burtiski iekritu viņa rokās. Mēs pasmējāmies, un tad Eirena mani pacēla