Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

kaut ko redzēju, bet man nebija laika īsti saprast, kas tas bija. Man pēkšņi sāka griezties galva un es sastingu. Eirēna uzreiz mani apskāva, piespiežot sev klāt.

— Pelējums ietekmē tevi. Mums steidzami vajadzīgs gaiss!

Eirena mani atrāva, bet es pretojos:

— Beidz! Uzgaidi minūti. Man jāpaskatās. Parādi man, lūdzu. Es nezinu, kā izskaidrot, es neesmu burvis. Bet, man šķiet… Šķiet… — bija neticami grūti noformulēt savas jūtas.

Mana māsa teica, ka, pateicoties savai saiknei ar dimantu, viņa prot arī nedaudz izskatīties ar maģisku redzi. Tiesa, ne uz ilgu laiku. Bet es to vēl nevarēju izdarīt, tāpēc biju noraizējies, ka tiešām esmu bijis pakļauts pelējumam, un tas viss bija tikai mana iztēle.

Eirena satvēra manu roku, un tajā pašā brīdī es redzēju pasauli ar pūķa acīm.

— Uh, pretīgi! — viņa novilka grimases, saprotot, cik daudz pelējuma ir apkārt.

Un nē, es to nebiju iedomājusies. Tajā zibspuldzē es viņu tiešām redzēju. Svens Hols mēģināja man demonstrēt savu slimību.

Melns pelējums karājās lupatās no griestiem un rāpoja lejup pa sienām neglītos aizkaros, kas izskatījās pēc vaļīgas ādas. Tas sakrājās nepatīkamos kunkuļos kaktos… Man no riebuma sāka šķist slikta dūša, un es aizvēru acis, cenšoties atgūt ierasto redzi, taču pēdējā brīdī pārdomāju. Man jāredz, uz ko Svens Hols mani tik spītīgi veda. Redzēt un iznīcināt.

— Eiren, man tev ir jautājums. Varbūt dīvaini. — Dīvaini, jo Vasiļina pat neko tādu nepieminēja. "Vai pils var kaut kā sazināties ar mani?"

— Teorētiski jā, ja viņš tevi atpazīs par saimnieci.

— Vai tā ir ar visām dralordu pilīm?

— Neteikšu par visiem, bet Sven-Hall ir īpaša vieta. Un kā ar tevi…

"Labi, atveriet to," es viņu pārtraucu, jo pārāk ilgi nevarēju to izturēt šādā redzes režīmā. — Ātri atveriet!

Slēdzene noklikšķināja, paklausot Eirenas burvībai, un viņš pagrūda durvis. No iekšpuses bija jūtama sausa, stāvoša gaisa un nez kāpēc deguma smaka. Mēs uzmanīgi iegājām iekšā un paskatījāmies apkārt. Sienas šeit bija melnas ne tik daudz no pelējuma, cik no kvēpiem. Un no situācijas vispār nekas nepalika pāri. Nospiedoša atmosfēra.

— Kas te notika? — jautāju Eirēnai.

"Es šeit visu sadedzināju nirfeatēm." Pat pirmajā dienā…

"Es redzu," es pamāju un devos uz priekšu, skatīdamies apkārt. Šeit ir jābūt kaut kam svarīgam. Kaut kā dēļ pils mani šeit atveda. Un es jautāju, pagriezies pret Svenu-Hālu: — Saki, lūdzu…

Pils ir atsaukusies! Melnums sakustināja. Uz akmens sienām un grīdas parādījās zeltains tīkls, kas ņirbēja, sekojot mūra kontūrām, un pēc tam nodzisa visur, izņemot vienu akmeni uz grīdas dzīvojamās istabas vidū. Apsēdos viņam blakus un ar pirkstiem pieskāros sodrēju notraipītajai virsmai.

— Eirēn, tev ir duncis vai nazis?

"Šeit," dralords pasniedza man savu dunci.

Es iedūru akmens galu, un tas negaidīti izrādījās viegli. Zem tā bija kešatmiņa ar kastīti. Es to izņēmu un atvēru vāku. Iekšpusē uz melna samta sudraba rāmī ieklājiet nelielu spoguli. Zem tās duļķainās virsmas virpuļoja dūmi. Pelēks un necaurlaidīgs. Un vāka iekšpusē bija slēdzenes attēls. Krāsots ar krāsām. Svens-Hāls! Aprises ir pārāk atpazīstamas.

— Kas tas ir? — čukstus jautāju.

"Man nav ne jausmas, bet tas izstaro haosa burvību," Eirena saviebās.

"Tas ir tas, kas izplata pelējumu visā pilī." To nevar iznīcināt, jo jāpārvar nevis sekas, bet cēlonis!

Izstiepos un ar plaukstu aizklāju spoguli tā, ka uzzīmētā pils tajā vairs neatspīdēja. Eirēnai nebija laika mani apturēt. Tajā pašā brīdī mūsu acu priekšā notīrījās telpas sienas. Palika tikai sodrēji, bet melnā pelējuma vairs nebija. Pateicoties pūķa vīzijai, es to noteikti zināju.

Atskanēja klikšķis, un es pārsteigta atvilku roku atpakaļ. Zem tā tika atklāts tikai rāmis. Un amalgamas vietā palika tikai pelēku pelnu kaudze. Mani pēkšņi apskaloja pateicības vilnis, kuru uzreiz nomainīja miera un komforta sajūta.

— Eirēna? — es uzmanīgi saucu. — Es domāju, ka mums izdevās!

Draklords arī paskatījās apkārt.

"Es nezinu par pārējo pili, bet viņa noteikti vairs šeit nav."

"Tad iesim un pārbaudīsim!" — es ierosināju, pieceļoties.

— Kur mēs sākam? Kādas idejas? — draklora balss izklausījās insinuējoši un gandrīz izaicinoši.

Es apskāvu viņa kaklu, nedaudz izlieku muguru un, skatoties no zem skropstām, atbildēju:

"Es iesaku sākt ar mūsu guļamistabu."

— Lieliska ideja! Mums viss ir jāpārbauda pareizi!

Eirenas lūpas satvēra manu muti.

Pēc tam, kad atklājām dīvainu slēptuvi, sākām izpētīt pili, taču drīz vien es jutos slikti. Grūti izskaidrot. Tas nebija kā vienkārša slikta dūša vai reibonis. Man nekas nesāpēja. Manas kājas pēkšņi padevās, it kā es pēkšņi būtu zaudējis visus spēkus. Pat elpošana kļuva apgrūtināta, un Eirenam vajadzēja mani pacelt rokās.

Beidzot mēs iekļuvām viņa guļamistabā, un tas izrādījās tāds, kādu es to redzēju sapnī. Izņemot to, ka šī vieta bija pieklājīgā formā, pirms es ievācos. Neskatoties uz stāvokli, atzīmēju, ka šeit ir diezgan omulīgi, lai gan ir kāds darbs.

— Kā es varu Jums palīdzēt? — Eirena noguldīja mani uz milzīgas gultas ar baldahīnu.

"Viņa ir pārgurusi, viņa nav burvis!" — uzreiz atskanēja Smaragda balss.

— Kāpēc es esmu noguris? Un tagad ko es varu darīt? — vāji jautāju.

"Jūs iznīcinājāt Nirfu burvestību ar vienu pieskārienu, un tas nepalika bez sekām," Eirens paskaidroja pūķim.

“Jums ir jāapmainās ar enerģiju. Steidzami!" — Smaragds ieteica.

— Un kas man jādara, lai tas būtu…

Draklords pēkšņi apstājās un pastiepa man roku. Noskūpstīja mani uz lūpām vienu, divas reizes. Viņš atkāpās, skatīdamies acīs, it kā pārbaudītu efektu. Es pastiepu roku un apviju rokas ap viņa kaklu, pieprasot atsākt pārtraukto skūpstu, kas patiešām lika man justies labāk.

"Šķiet, ka mani spēki atgriežas," es atzīmēju, kad radās šāds brīdis. "Es domāju, kāpēc tas mani nepiemeklēja uzreiz?" Laikam tāpēc, ka arī toreiz skūpstījāmies, un tikai tad gājām pārbaudīt slēdzeni?

Patiešām, visas sarunas par guļamistabu samazinājām līdz jokiem un kārtīgi izķemmējām vairākus gaiteņus un telpas, pirms es zaudēju spēkus. Un tagad, kad dralords mani noskūpstīja, ar katru