Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

tas viss pāries un pazudīs, tiklīdz uzaust rītausma. Jo skaidri zināju, ka tas nepāries un nepazudīs. Tas kļūs tikai stiprāks. Varbūt mēs nesākām viens otru iepazīt īstajā brīdī, bet mums vēl ir visa dzīve, lai to paveiktu. Vēlāk mēs viens otru labāk iepazīsim, bet tagad es vēlos tikai mīlēt, ļaujoties neprātīgajai kaislei, kas mūs abus pārņēmusi.

Eirena čukstēja manu vārdu, sauca mani par Ēnu, atkal un atkal paņēma mani, negausīgi savā kaislībā. Viņš mani aizsūtīja samtainajās nakts debesīs, kas bija nokaisītas ar nepazīstamiem zvaigznājiem. Viss notika tieši ārpus laika un telpas. Bijām tikai mēs, un šajos platuma grādos jau bija diezgan vasaras nakts.

Kā zvaigžņu virpulis mani virpuļoja vēl viens baudas vilnis. Es kliedzu, atmetot galvu atpakaļ, sajutu vīrieša karsto elpu uz savas ādas, ko mijas vaidi. Eirens kļuva ļengans, iebāzis degunu manā kaklā. Viņš viņu apskāva un turēja cieši. Tā mēs pārdzīvojām kārtējo sajūtu cunami. Es ilgi nodrebēju, piedzīvojot spēcīgas baudas atbalsis. Uztvērusi gaismas zibšņus zem plakstiņiem, viņa sāka ar pirkstiem glāstīt viņa plecu.

— Noguris? — Eirena aizsmakusi jautāja.

— Tu esi smaga un karsta. "Un es esmu izsalcis," es laiski atbildēju, pat negribēdams kustēties.

"Mums joprojām ir daudz pārtikas." Vai vēlaties gatavus fers? — Mazliet attālinoties, Eirena pastiepa roku pēc groza un sāka rakņāties ar roku tur, neskatīdamās.

"Es nezinu, kas tas ir, bet tas izklausās vilinoši," es arī apsēdos.

Fers izrādījās liels auglis, kas atgādina persiku. Man patika persiki, tāpēc es ieguvu visus persikus. Grozā bija arī vairāku veidu sieri, un mēs našķojāmies, nemaz nekaunoties no sava kailuma. Viņi tērzēja vienlaikus, ar prieku skatoties viens uz otru. Un izpratne: viss, kas notika, bija tikai pirmā kārta no daudziem. Un mūsu aizraušanās nav apmierināta. Tikai kādu laiku izslēgts.

— Eirēna? — ES zvanīju.

— Jā, Ēna?

— Un šīs… ķēdes? Viņi ir?

"Jā," viņš pamāja. — Vai jūs vēlētos paskatīties?

— Es pat nezinu… Es nesaprotu, kā ar viņiem izturēties?

"Jo stiprāki viņi ir, jo tuvāk mēs esam viens otram." Jo vairāk spēka mums ir. Tās nav vergu važas, Ēna. Tās ir spēcīgas saites.

"Man patīk, kā tu jūties šajā jautājumā," es pasmaidīju. "Bet varbūt es paskatīšos vēlāk." Tas man pagaidām ir par daudz…

Viņš saprotoši pamāja ar galvu un sniedza man roku:

— Tu esi pilns? Vēl kādas vēlmes?

"Es gribu lidot kaila uz pūķa," es joks izteicu, bet mana kaprīze nekavējoties piepildījās.

— Tavas vēlmes ir interesantas, Marina, — manā galvā atskanēja Smaragda balss.

"Daži cilvēki vienkārši nesaprot jokus," es nomurmināju, skatoties uz apkārtni no pūķa muguras augstuma. Tomēr ideja nebija tik slikta. Patīkams vēsums glāstīja manu ādu, kad mēs pacēlāmies gaisā. — Mēs lidojam pāri līcim. Vai jūs varat iet zemu? Es gribu redzēt, kas ir apakšā.

Pūķis viegli izpildīja norādījumus, un pie pašas ieejas līcī tika atklāts nogrimis kuģis. Un es kā niršanas cienītājs uzreiz izveidoju stendu.

— Lādes droši vien ir daudz dārgumu! Kaut es varētu nirt! Atvainojiet, nav aprīkojuma.

"Tikpat labi jūs varētu ienirt. Un aprīkojuma vietā man ir maģija. Es centīšos pārliecināties, ka varat pārbaudīt kuģi. Tiesa, maz ticams, ka tur atradīsies kāds vērtīgāks dārgums par to, kas man jau pieder," atbildēja Eirena.

— Tu esi tik bagāta?

— Tu aizvaino! Bet mans galvenais dārgums esi tu, mana Ēna.

Piecēlos kājās, izplešot rokas uz sāniem. Es joprojām nebūtu varējis nokrist, maģija mani aizturēja, bet es ļoti gribēju nolekt un nirt.

"Ko tu dari?" — Smaragds bija piesardzīgs.

— Es gribu lēkt. Vai var?

"Par ko?!" — pūķis brīnījās.

— ES gribu! — pasmaidīju un, gaidot, kad pūķis nolaidīsies vēl zemāk un palēninās, lecu, ejot zem ūdens, kā trenere mācīja.

Es biju labs nirt un ne reizi vien lēcu no jahtām un pat no maziem torņiem. Arī šoreiz viss izdevās lieliski. Aiz viņa atskanēja šļakatas, un zem ūdens ienira milzu ķirzaka. Uz brīdi viņa siluets izplūda, un tad viņa vietā parādījās Eirena.

"Mēģiniet elpot," viņš pamudināja, un es sapratu, ka ap manu galvu ir parādījusies gaisa sprauga.

— Ak, cik lieliski! — ES biju laimīgs.

“Tagad labāk ir sazināties garīgi, lai taupītu gaisu. Nedaudz vēlāk mums atkal būs jānāk pēc viņa.

— Sapratu!

Mēs tiešām neatradām nekādus dārgumus, izņemot vecu ieroci, kuru mēs nepaņēmām, un dažas pērļu čaulas. Es tos paņēmu līdzi.

"Ir laiks!" — Eirēna atgādināja.

Satvēris manu roku, viņš spēcīgi izpeldēja virspusē. Tiklīdz nonācām krastā, mēs atkal mīlējāmies. Vēlme mūs pārņēma pēkšņi kā vētra. Lika mums uzbrukt viens otram tieši ūdenī. Bija neparasti ļauties šādai kaislei, taču tas mani netraucēja. Jauni iespaidi, maģiskas sajūtas, nepārvaramas emocijas…

Eirenas skūpsti bija izsalkuši un mantkārīgi, ar sāls garšu. It kā šīs mīlestības stundas nebūtu notikušas pavisam nesen. Ar platām kustībām noglāstīju viņa muguru no kakla pamatnes līdz bedrītēm muguras lejasdaļā. Viņš mocīja manas lūpas, joprojām pietūkušas no skūpstiem, es jutu viņa muskuļu akmens plāksnes. Viņa atmeta galvu atpakaļ, atklājot zodu, kaklu un atslēgas kaulus. Eirenas plaukstas glāstīja manu smago krūti, izplatot elektriskās izlādes visā ķermenī. Tie trāpa visjutīgākajos punktos, liekot jums nodrebēt un vaidēt. Saplūstot senajā dzīves dejā, virsotni sasniedzām vienlaicīgi un ātri.

Elastīgā un atslābinātā Eirena iznesa mani krastā, bet neapstājās, devās tālāk. Izrādījās, ka dziļumā aiz kokiem aiz mūsu mazās nometnes bija neliels ūdenskritums, kura skaņu pārtrauca sērfošana. Nomazgājāmies ar svaigu ūdeni un izskalojām matus. Ūdens bija auksts un man kļuva zosāda. Eirena ietina mani uzreiz vairākos dvieļos un sāka mānīties ar uguni, plānojot pagatavot sildošu dzērienu.

“Šī ir skaistākā nakts…” Es gribēju teikt “pēdējā laikā”, bet es to sapratu, iespējams, visā savā dzīvē.

To nebija iespējams pabeigt, balss apklusa, un pār vaigiem tecēja asaras. Draklords uzreiz bija tuvumā un satvēra viņu rokās. Viņš paskatījās, neizpratnē smaidīdams, bet neko neteica. Es pieglaudos viņam klāt, bet pat nepamanīju, kad aizmigu.

31. nodaļa. Mājas saldās mājas!