Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

— Paldies!

Es pastiepu roku, lai paņemtu ziedu, un Eirena pieskārās maniem pirkstiem. Tas izraisīja asu reakciju. Pārāk ass tādam nevainīgam pieskārienam.

— Jums nav iebildumu mazliet lidot, vai ne?

— Uz pūķa? — sirds sažņaudzās no gaidīšanas.

Tā vietā, lai atbildētu, Eirens paņēma mani rokās, un nākamajā mirklī es piedzīvoju kaut ko līdzīgu brīvā kritiena stāvoklim. Tikai es lidoju augšā, nevis lejā. Tūlīt viss bija beidzies, un, pirms es pat paguvu elsties, es atradu sevi uz pūķa muguras. Gaidīšanas saviļņojums manus nervus kutināja kā spalva.

— Ak! Es nometu ziedu!

"Nekas. Es tev dāvāšu vēl daudz ziedu,” Eirena atbildēja.

"Es ceru, ka jums patiks lidot ar mani," piebalsoja Smaragds.

Man šķita, ka pūķis nevar aizmirst, kā es lidoju uz citu.

— Neesi greizsirdīgs! Berlians man tagad ir kā brālis. "Viņš ir precējies ar manu māsu," es viņam atgādināju.

"Eiren, es domāju, ka mums jālido uz Pūķa cilts alu, nevis…"

"Vai tiešām vēlaties sabojāt pārsteigumu?" — dralords pārtrauca pūķi.

"Nē, bet es gribu ātri padarīt Ēnu par mūsu uz visiem laikiem!"

– Čau! Vai man kāds jautāja?! — biju sašutis.

“Redzi? Mūsu ēna… Viņa… It kā viņa negribētu būt mūsu! — pūķis kļuva noraizējies.

“Lai Ēna vēlētos būt tava, tev viņa jāpārliecina, ka tas ir vajadzīgs,” es ļoti biezi devu mājienu. "Pretējā gadījumā kāds labums no tā Ēnai?"

"Bet kā tas var būt? Tas nav pareizi! Man liekas, ka tu esi viens. Vienīgais. Mūsu. Eirēna, kāpēc viņa nejūtas tāpat? Viņas vārdi mani sāpināja! Un… tas ir biedējoši… Es esmu Smaragds, smaragda pūķis, bezbailīgs kaujā, man ir bail, ka nevarēšu… Ka tāds dārgums izlīdīs no maniem skavām…” — Mani pārņēma biezs satraukuma un apjukuma sajaukums.

"Tātad, mums būs smagi jācenšas un jāpārliecina Ēna, ka mēs viņu padarīsim laimīgu," īsi atbildēja Eirena.

Es nevarēju nesmaidīt, apbrīnojot atkāpjošos majestātisko Dortholas pili un jūras viļņus, kas mirdz rietošās saules staros. Lidojām gar krasta malu kaut kur prom no pils un kalnu grēdas — uz dienvidiem.

Pa labi stiepās meži, jūrā ieplūda upes. Lidojuma ātrums bija tāds, ka, ja nebūtu pūķa burvju, es nebūtu palicis Smaragda mugurā. Pūķis vai nu pacēlās debesīs, vai nolaidās pašā ūdenī. Kādu dienu viņš ar spārna galu skrāpēja tās virsmu, un aiz mums palika spilgti fluorescējoša pēda. Droši vien kvēloja kādas aļģes vai planktons?

Drīz kļuva pavisam tumšs, bet pūķis viegli atrada sev ceļu.

"Vai vēlaties redzēt pasauli tādu, kādu es to redzu?" — viņš jautāja.

— Būtu interesanti.

Un nākamajā brīdī viss apkārt mainījās. Tumsa pazuda, uzliesmoja krāsās, un it kā apkārtnei tika pievienota gaisma un apjoms. Dažas krāsainas miglas svītras apņēma priekšmetus vilcienos, virpuļoja virpuļos, un viss, kas bija lejā, bija krāsots ar pulsējošiem mirgojošiem punktiem.

"Tā ir maģija. Viss robežu pasaulē ir ar to piesātināts,” skaidroja Eirena.

— Kā ar punktiem? Fireflies?

"Nē, tās ir dzīvas būtnes. Piemēram, tur gorloderis dzenā zaķi. “Attēls pietuvojās, un es skaidri redzēju garausu, kas, izvairoties, mēģināja aizbēgt. Viņam aiz muguras steidzās būtne, kas atgādināja hiēnu.

— Man viņu žēl…

“Bet plēsējs arī grib ēst. Šī ir mātīte, kurai jābaro kucēni. Kam tu dosi priekšroku? Pastāsti man, un mēs vienu izglābsim, bet otru nolemsim,” jautāja Eirena.

"Lai viss rit savu gaitu," es aizvēru acis, un, kad es atkal atvēru acis, pasaule atkal kļuva pazīstama. — Tāda vara nav visiem. Tas liek jums katru brīdi izdarīt izvēli.

"Tieši tā, Marina. Un es arī cenšos pierast pie šīs nastas."

Es neatbildēju, bet tajā brīdī es kaut ko sapratu par Eirenu. Viņš ir labs cilvēks, ja apzinās, ka vara ir ne tikai neierobežotas iespējas, bet arī tā pati atbildība. Atbildība par cilvēku likteņiem viņa lietā. Esmu jau pietiekami daudz redzējis pretējos piemērus.

Priekšā parādījās kalnu grēda. Nav tik spēcīgs kā Dragon Ridge, bet skaists un zaļš savā veidā. To pārvarējuši, sākām braukt lejā, līdz nokļuvām kādā jaukā izcirtumā. Šeit viss nebija sliktāks kā vienā ļoti veiksmīgā filmā par milzu zilo humanoīdu radību rasi. Brīvā kritiena brīdis, un es atradu sevi Eirenas rokās:

"Mēs esam ieradušies," viņš paziņoja un it kā negribīgi nolika mani zemē.

Ir bail atzīties, bet es negribēju, lai viņš mani izlaiž no rokām…

"Šeit ir silti," es ar nelielu neapmierinātību atzīmēju.

Pat plānā kleitā, ko valkāju vakariņās, man nebija auksti. Ja būtu vēsāks, būtu pamats pieglausties pie vīrieša. Es ļoti vēlējos pieskārienus un apskāvienus, bet es negribēju tā padoties.

— Mēs esam dienvidos. Tas ir tikai akmens metiena attālumā no Soliyar. Šeit jau sen ir vasara.

— Ko mēs šeit darām?

— Randiņš skaistā vietā. Vai tā teica tava māsa? Pastaigāsimies pa pludmali, paskatīsimies uz jūru, vienkārši runāsim par to, ko vēlies.

"Pastāstiet man par šo vietu," es jautāju. — Kāpēc šeit ir tik pasakaini? Mēs staigājām Torisvenā vairākas dienas un neko tādu nesastapām ne dienā, ne naktī.

– Šo reģionu īpatnība. Īpaša maģija, īpašas radības. Mūsu klimats ziemeļos ir bargāks.

"Un man arī patīk Torisvens," es pasmaidīju. "Ja tā nebūtu bijusi vajāšana, es būtu vairāk izbaudījis braucienu uz Drakendortu," es paskatījos uz drakelordu.

Eirena noplūka vairākus mirdzoši rozā ziedu pumpurus, veikli veidoja tos kā vainagu vai diadēmu un uzlika man uz galvas.

— Tu esi tik skaista, Ēna! Tas ir pat elpu aizraujoši! Nekad agrāk neko tādu nebiju piedzīvojis, ”viņš pārbrauca ar plaukstu pāri manam vaigam.

Es tik tikko varēju atturēties, lai aiz baudas neaizvērtu acis.

"Vai jūs to visu sakāt ar nolūku?"

— Es saku, ko domāju. Šis… Šis ir šeit,” viņš impulsīvi uzsita sev pa krūtīm. — Ar tevi viss ir savādāk. Gaišs. Akūti… Zini, man ir grūti par to runāt, bet es vēlos, lai tu zinātu, kā es jūtos. Tas viss ir īsts. Es skatos uz tevi un zinu, ka no