Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

cilvēkiem, es uzkritu pūķim uz purna un, piespiedis pieri milzīgajai pierei, caur straumē plūstošām asarām čukstēju:

"Mūsu vecāki mūs pameta pārāk agri." Tad es pazaudēju Vasku… Es nevaru izturēt vēl vienu zaudējumu. Es tevi mīlu, Eiren. Atgriezies pie manis, es lūdzu! Atgriezies! Lūdzu, nāc atpakaļ, mana mīlestība…

Tajā brīdī kaut kas notika. Kaut ko es jutu dziļi sevī. Kā siltuma un gaismas uzplaiksnījums. Un tad man ienāca prātā:

— Smaragds? Smaragd, vai tu esi tur? Atbildi man! — Noglāstīju smagās uzacu izciļņus, cerot, ka pūķim atvērsies acis. — Smaragd, atbildi man! Man tevi vajag! Mēs abi! Lūdzu, smaragd!

"Ēna?.." — es dzirdēju savā galvā.

Pūķa balss skanēja pārsteidzoši vāji, it kā no tālienes, bet viņa acis nedaudz atvērās.

— Smaragds! — nopriecājos un atkal pieliecos pie pūķa, viņu apskaujot.

“Ēna, kā tu šeit nonāci? Es… Es… Dīvaina sajūta… Mana galva ir duļķaina…"

"Beidzot! — Eirenas balss viņam pievienojās. "Es domāju, ka mana sirds plīsīs no Ēnas skumjām!" Marina, viss ir kārtībā, es jau esmu šeit. Tagad viss būs kārtībā."

Mirklis, un pūķis pazuda, un es atrados sava vīrieša rokās. Viņa ieskatījās viņam acīs un atkal izplūda asarās. Šoreiz tas bija no atvieglojuma un laimes.

— Marina, mana mīlestība. Tas viss ir beidzies. Es nomainīju artefaktu, Purvi mūs vairs neapdraud nākamos septiņus gadus. Neraudi. Tagad viss būs kārtībā,” viņš teica, glāstīdams mani pa muguru un ciešāk saspiežot. — Jaros, vai tev ir man kādas drēbes? — viņš piebilda pavisam citā tonī.

Šie viņa un Lizas skaļās šņukstēšanas vārdi mani lika pie prāta.

— Ak! — es teicu, saprotot, ka Eirena ir pilnīgi bez nekā. — Liza, mums tas bija somās…

Pagriezos un atklāju, ka mana biedrene no visa spēka šņukst uz kāda izskatīga karotāja pleca. Un viņš skatās uz viņu kā uz brīnišķīgu brīnumu un uzmanīgi viņu apskauj.

Un ko viņa dara?..

— Jā, jā, ieguva. Tagad!

Noslaucījusi slapjo seju un nošņācot, Liza metās pie mūsu pakām zirgiem, norāva vienu no ķīpām un sāka to iztīt. Un tad, neatskatīdamās, viņa nodeva drēbes tam pašam karotājam, kas viņai sekoja. Drīz visa mūsu komanda devās uz pūķa alu. Smaragdam vajadzēja tur palikt vairākas dienas un savest kārtībā. Nevēlēdamās vairs šķirties no mīļotā, es pat braucu ar viņu uz viena zirga.

Kad mēs ieradāmies vietā, Jaross Nergs atstāja mums piederumus, satvēra Lizu, pretojošo Puffy un mūsu zirgus un devās uz savu domēnu.

Palikuši vieni, mēs paskatījāmies viens uz otru un… Es nezinu, kurš kuru noskūpstīja pirmais, bet tam vairs nebija nozīmes. Mēs mīlējām viens otru pārdomāti, lēni. Izbaudot katru pieskārienu. Katrs tuvumā pavadītais mirklis, jo pēc visa piedzīvotā to vērtība ir daudzkārt pieaugusi.

— Es tevi mīlu, Marina. "Es gribu, lai tu kļūtu par manu sievu," Eirena pēkšņi apstājās, virzīdamās virs manis.

Mēs abi bijām uz bezdibeņa malas, gatavi iekrist baudas bezdibenī.

— Un es! Es arī gribu tevi saukt par vīru!

Es pastiepu roku un, noliecoties, piespiedos pie Eirenas lūpām, lai uzreiz kliegtu no svētlaimes, kas pārņēma mani tā cilvēka rokās, kuru mīlēju no visas sirds.

Epilogs

Mēs nolēmām kāzas rīkot pēc iespējas ātrāk. Vienreiz jau apprecējos, tāpēc pašam pasākumam un gatavošanās tam lielu nozīmi nepievēru. Un tomēr man bija regulāri jāapciemo māsa, un nedēļu pirms pasākuma es pēc viņas uzstājības pilnībā pārcēlos uz Dortholu. Uzskatot, ka ir diezgan loģiski, ka es došos pie sava nākamā vīra no savas “tēva mājas”, es piekritu. Nu, vai man tomēr nevajadzētu pārcelties uz krogu?

"Tajā pašā laikā jums manis pietrūks," sacīja Vasiļina, pārliecinot mani spert šo soli.

Tomēr es nepievērsu pārāk lielu uzmanību zāles dekorēšanai un svētku ēdienkartei. Tas viss man šķita nevajadzīgs un mazsvarīgs. Mana māsa bija neizpratnē par šādu attieksmi pret kāzām, bet es tikai pasmējos.

Kādu dienu mēs ar viņu pat nedaudz sastrīdējāmies manas neuzmanīgās attieksmes dēļ. Bet pēc tam, kad Vasja izskaidroja visus dralordu laulības sarežģījumus, man bija jāsaņemas un jāsāk nopietni gatavoties. Manai māsai uz rokām bija mazulis, un viņai vienkārši nebija laika vienai visu izdarīt, pat ar kalpu palīdzību. Man bija jāatceras savas organizatoriskās prasmes. Man joprojām ir vairāk nekā viena sociālā uzņemšana manam vārdam. Un es pie viņiem biju ne tikai ciemiņš, bet arī pats pieņēmu ciemiņus. Līza un pārējie skrēja mežonīgi, lai izpildītu manus pasūtījumus laikā.

Saskaņā ar vietējām tradīcijām visi draklordi tika salaulāti Pūķa priekšteču templī, kas atradās Drakendortas teritorijā kalnu alā. Kā sacīja Regs, katrs tradīcijām stingri ievērots draklors pirms ceremonijas apmeklēja Dortholu vai, vienojoties ar saimniekiem, pat svinēja pasākumu tieši šeit. Mēs ar Eirenu nolēmām darīt to pašu.

Viesi tika aicināti iepriekš. Atšķirībā no pūķiem, cilvēkiem bija vajadzīgs laiks, lai ceļotu. Varbūt mēs ar Eirenu vēlētos iztikt bez viņiem, bet Reginhards deva mājienu, ka trīs spārnu ērliem ir jāiepazīst jaunais draklords. Svarīgs politisks punkts. Nācās iedziļināties arī vietējās muižniecības attiecību peripetijās, lai nenoliktu blakus tos, kuri nevar izturēt. Šie grāfi dzēra manas asinis! Ja nebūtu Gapas ar savu ideālo atmiņu, kura pat zīmēja šo cilvēku portretus, es nebūtu varējusi tikt galā.

Bet kleitu izvēlējos uzreiz. Vēl pirms pārcelšanās uz Sven-Hall, Vasja, Aisana un Liza kopā ar mani skatīja Agripinas zīmētos katalogus, un es vienu pamanīju un norādīju savai māsai. Kā izrādījās, šuvējas to jau bija uzšuvušas pēc Vasiļinas pasūtījuma. Cik man ir apdomīga māsa! Kad katalogā norādīju uz šo kleitu, viņa man to uzreiz parādīja gatavu.

Kleita man ļoti patika. Neparasts, zīdam līdzīgs audums, kura noslēpumu nekad neesmu uzzinājusi. Un krāsa… Kaut kas starp piparmētru un smaragdu. Tas man apbrīnojami piestāvēja.

"Bet tas nav balts," es atzīmēju, ar plaukstu glāstīdams audumu, kas dekorēts ar retu smaragdu izšuvumiem ar viegli rozā nokrāsu.

"Reaches nav tradīcijas ģērbt līgavu baltā," māsa atgādināja un pasmaidīja: "Tu esi Smaragda pūķa ēna, tāpēc es izvēlējos krāsu šo iemeslu dēļ." Es centos to saglabāt konsekventi.

Un tieši tā!