Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

meitu, kā viņa ticēja. Aija ieteica viņai maskēties, un viņa arī palīdzēja viņai ģērbties kā ciema iedzīvotājai.

Iedzērusi un izskalojusi sāpošās pēdas, Zlata kurpēs iebāza ceļu strādnieci — ārstniecības augu, kas dziedē brūces. Visi bērni pielīmēja šīs plakanās, apaļās lapas uz saviem nobrāzumiem, nevēloties pamest spēli un doties mājās. Žēl, viņa nezina, kā izārstēties kā Aisan. Zlata pat mēģināja pārvietot plaukstas pār savām ādas skrāpējumiem un skrāpējumiem, taču nekas nesanāca.

Zlata alai tuvojās jau krēslā. Atvērtā pūķa mute viņu nobiedēja, un viņa uzreiz neizlēma iet iekšā. Viņa ilgi stāvēja, atskatoties uz jūru, kas naktī bija kļuvusi trakojoša.

— LABI. Skrūvlente, vai tu ar mani? — meitene apņēmīgi nolieca galvu un spītīgi kliboja alā.

Viņa neredzēja, kā aiz viņas no zila gaisa tika noaustas divas figūras.

Vasilina Vjuga, drakloda Reginharda Berliāna sieva un ēna.

Dort Hall pils, Dragonspine, Drakendort Reach apkārtne

— Reg! — es biju sašutis.

Noskatīties, kā mana meita ar mierīgu sirdi ieiet Progenitor Dragon Cave tumsā, bija grūti. Es jau iekšēji kūcēju un, ja ne vīrs, es jau sen būtu satvērusi huligānu aiz apkakles un vilkusi mājās, pārtraucot šo stulbo eksperimentu.

– Ššš! "Zlata ir īsta cīnītāja," mans vīrs čukstēja, ciešāk apskaujot mani aiz pleciem. — Paskatieties tikai uz gara spēku! Jūs nevarat viņai atņemt uzvaru pēc tam, kad viņa ir pārvarējusi ceļu. "Bet jums vienmēr būs laiks viņu pērt," viņš pasmīnēja.

Es gribēju iebilst, bet precīzs sitiens kaut kur pa nieri lika man apklust un satvert savu pieklājīgā izmēra vēderu.

— Ak!

— Kas notika? Vai jūs dzemdējat? — mirkļa apjukums vīra acīs mani uzjautrināja.

— Nē. Bērns spārda.

— Mūsu dēls!

"Vai varbūt meita," es parasti ķircināju dralordu.

"Ja viņa ir pa pusei tāda pati kā Zlata, es piekritīšu meitai."

Patiesībā es zināju, ka piedzims dēls. Aisana to noteica jau sen, bet mēs apzināti turējām noslēpumā bērna dzimumu. Daļēji es gribēju pārsteigt dralordu, daļēji es izsmēju abām pasaulēm raksturīgo vīrišķo vēlmi iegūt mantinieku vīrieti.

— Vai zini, kas mani kaitina visvairāk? — drūmi jautāju vīram.

— M? — draklords, apbrīnojot jūru, klusi atbildēja.

— Vai tu neuzminēji?

— Nu… Zlata neprasīja atļauju braukt uz šejieni?

— Nē! Mani kaitina, ka viņa to dara viņa dēļ! “Tēvoci Eirena” vārdā es čīkstu atdarīju savu meitu un aizvainots novērsos, saliekot rokas uz krūtīm.

Taču Zlata ļoti labi zina, ka mātei nevajadzētu uztraukties. Ja viss būtu noticis tā, kā mazie huligāni plānojuši, es saņemtu zīmīti tieši pirms vakariņām. Un es noteikti dzemdētu pirms laika. Labi, ka Sonic man visu izstāstīja un Screwtape man par to pastāstīja. Tāpēc mēs bijām gatavi jebkurā brīdī parādīties viņai blakus. Atklāti sakot, tikai Regs mani atturēja, lūdzot, lai ļautu meitai izpildīt viņas plānu.

"Ticiet man, viņa darītu to pašu jebkuram mīļotajam," Reginhards iebilda.

— Jā, un visi izmantos viņas laipnību un nesavtību? Jā, Zaļā naža dēļ viņa tik daudz reižu varēja nonākt nepatikšanās.

Tāpēc es sāku ķircināt Eirenu, kad uzzināju, ka laupītājs Nazis kļuva par smaragda pūķi. Viņš ir zaļš! Nav izaudzis līdz smaragdam!

"Starp citu, Eirena pat nezina, ko viņa dara!" — dralords bija sašutis.

"Nu, labi," es turpināju principiāli šņukstēt. "Es nebūtu pārsteigts, ka tieši viņš viņai deva ideju." Viņam būs labi. Es biju laupītājs un esmu joprojām…” Es nočukstēju ne sliktāk kā čūska.

Zlata, Pūķa Berliānas ēnas meita.

Pūķa priekšteča ala, Drakendortas valstība.

Tikmēr Zlata lēnām gāja cauri alai, un, viņai virzoties uz priekšu, iedegās arvien vairāk maģisku gaismu. Tie karājās augstu zem griestiem un zem tā, un tāpēc tie šķita kā zvaigznes debesīs. Iekšpusē nemaz nebija biedējoši, un meitenei pat patika milzīgā Pūķa priekšteča statuja. Izgrebts no akmens, viņš draudzīgi paskatījās uz viņu un… pasmaidīja.

Par spīti sāpošajām pēdām un sāpošajam ķermenim, Zlata neizturēja un arī smaidīja pretī, pārsteigta, ka kādam radusies ideja uztaisīt statuju ar tik laipnu seju, it kā no multfilmas.

— Sveiki! — viņa kautrīgi sveicināja pēc iegribas. "Vai jūs neiebilstat, ja es sēdēšu šeit?" Ļoti noguris?

Viņa domāja, ka pūķis pamāja. Visticamāk, tie bija kļūmes no noguruma, mana māte teica, ka tas notiek, kad visu redzi. Krēsla un ēnas no šīm laternām krīt dažādi… Kopumā viss ir kopā. Tas pat nešķitīs.

"Mani vecāki drīz atbrauks pēc manis, tāpēc man ātri jums kaut kas jāpasaka…" Zlata vilcinājās. — Pūķa ciltstēv, lūdzu, atsūti tēvocim Eirēnam ēnu. Tēvocis Eirens kļuva par pūķu kungu, kad nomira viņa tētis. Un viņi arī nozaga viņa burvju zobenu, un bez zobena dralordam ir grūti… Nu, tu jau zini,” viņa ilgi stāstīja visu, ko varēja atcerēties un kas šķita svarīgi.

Nez kāpēc šķita, ka tas ir tas, kas vajadzīgs. Bet ar vēlēšanos, piemēram, dzimšanas dienā vai Jaunajā gadā, nepietiek. Nepieklājīgs. Un kaut kā bija neērti atstāt smaidīgo pūķi vienu. Bet nebija ko darīt, laikam jau viņu meklēja, un labāk, ja viņa vecākus sagaidītu ārā. Nu, ja tas kļūst biedējoši, viņš atgriezīsies. Pūķis priekštecis viņai noteikti nekaitēs.

— Tev laikam te skumji vienam? Es nākšu vēlreiz. "Tikai parunāt," viņa nez kāpēc apsolīja, dodoties uz izeju.

Viņai ejot, maģiskās gaismas pa vienai nodzisa, paslēpjot pūķa statuju tumsā. Zlata vairākas reizes apgriezās un pat pamāja viņam, izejot no alas. Lai gan viņa nevarēja viņu redzēt, viņa bija pārliecināta, ka viņš skatās uz viņu.

Smagi nopūšoties, viņa izgāja alās un uzreiz sastapa tēti un mammu.

"Atvainojiet, bet man tas bija jādara…" bija viss, ko viņa teica.

Taču atbildes vietā māte viņu cieši apskāva un izplūda asarās.

2. nodaļa. Laulība atriebības nolūkā

Uzņēmēja lauku māja, Maskavas apgabals.

— Nu, tas tā, es esmu gatavs!

Es rūpīgi pārbraucu ar rokām pār saviem augšstilbiem, kas bija pārklāti ar gludo audumu līdz zemei garajiem svārkiem. Šaurs augšpusē, tas vienmērīgi novirzījās uz sāniem un skaisti pārklājās, ejot. Un man