Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

diezgan lielu attālumu astoņus gadus vecai meitenei. Paveicās, ka modrā harpija pēc Zlatas pamudinājuma neatradās pilī. Tieši viņa pierunāja manu māti nosūtīt Gapu uz pāris dienām palikt pie radiem. Labi, ka māmiņa klausījās, citādi viņa pat neiedomātos kaut ko tādu darīt. Viņas tēvs bija aizņemts, uzņemot grāfus no visas Reahas, un māte ļāva viņai doties pastaigā pa pagalmu. Labāku laiku nevarēju iedomāties, un no pils tikko izbrauca rati, kuros paslēpās Zlata, nosmērējot seju ar zemi un paslēpjot matus zem neizskatīgas šalles.

Un viss sākās ar to, ka tēvocis Eirens aizlidoja uz Dortholu meklēt Ēnu Drakendortā — kuras robeža tētis bija draklords.

Zlata dievināja šo spēcīgo un izskatīgo vīrieti, kurš kļuva par viņas draugu. Viņa nebija viņu redzējusi kopš pagājušā gada rudens, kad viņi kopā mēģināja glābt viņa tēvu, un viņa viņai ļoti pietrūka. Tad Zlata dzirdēja no saviem vecākiem par tēvoča Eirena problēmām. Es nesapratu visu, bet es joprojām sapratu galveno: onkulis Eirens kļuva par draloru, un tagad viņam vajag savu Pūķa ēnu.

Pats tēvocis Eirens to apstiprināja, sakot, ka meklējumiem atlicis ļoti maz laika. Zlata zināja, ka arī viņa ir Ēna, un labprāt piedāvāja palīdzību, taču Eirena atteicās. Viņš teica, ka viņam būs jāprecas, un viņa, Zlata, vēl bija par mazu. Un ka viņa noteikti satiks savu pūķi, bet pagaidām lai aug un iepriecina mammu. Tad atnāca viņas māte un izsūtīja viņu pastaigāties. Mammai nepatika onkulis Eirens, un tas arī viss.

Tā pagāja vairākas dienas. Un tad kādu dienu Zlata devās spēlēt paslēpes ar draugiem pils pagalmā, taču spēle neizdevās, un rezultātā izcēlās strīds. Viņa un Aija, pārējo aizvainotās, pameta kompāniju un devās uz pagalma tālāko galu. Abiem bija garlaicīgi, un Aija ieteica pakāpties zem pavisam jaunā staļļa jumta, kur glabājās siens. Tā viņi darīja. Sākumā viņi vienkārši sēdēja un pļāpāja, un tad pamanīja dziednieces Aisanas brāli Silanu. Puisis rokrokā ar vienu no ciema meitenēm ielavījās stallī.

— Ak, Lielais vīrs nāk! Kas šodien ir ar viņu? Zijana?! Nevar būt! — Aija, kura zina visu un par visiem, ielika Zlatai ar elkoni sānos un ar lietpratēja gaisu čukstus teica: "Viņi skūpstos."

Zijana solīja izaugt par pirmo skaistuli, un puiši bieži viņu apsprieda, kad domāja, ka neviens viņā neklausās. Katrs otrais sevi iedomājās par savu nākamo vīru. Tāpēc Zlata, kura gulēja uz muguras un košļāja zāles stiebru, uzreiz apgāzās uz vēdera un piespiedās pie spraugas starp dēļiem griestos, tiklīdz par to padzirdēja.

Tas izrādījās tik labi, ka pāris izvēlējās stendu blakus tam, virs kura atradās viņi un Aija. Draudzene piespieda pirkstu pie viņas lūpām, un Zlata saprotoši pamāja. Kādu laiku Silans runāja dažādas muļķības, pavedinot meiteni. Viņa stulbi nosarka un ķiķināja, un Zlata un Aija apmainījās ar grimasēm, izliekoties, ka viņiem ir slikti no šāda maiguma.

Silans noteikti mēģināja pierunāt Zijanu skūpstīties, taču viņa nepiekrita, un lūrējām meitenēm kļuva garlaicīgi.

"Es uz visiem laikiem būšu pateicīgs Progenitor Dragon par dralorda atbrīvošanu." Tagad dzīve atkal ir brīva. Cik man ir apnicis slēpties pagrabā katru reizi, kad ciemā iemaldās kāds svešinieks, vai nomelnot seju un staigāt nekopta,” koķeti sūdzējās meitene.

"Viņa bija netīra un slinka," Aija čukstēja tieši Zlatai ausī, un viņa iesmējās plaukstā.

„Nu, tad tu vari man pateikties,” Silans pasmaidīja. "Es piekrītu karstam skūpstam," viņš pēkšņi teica.

Zijanas acis sašutumā iepletās, un Zlata un Aija neizpratnē saskatījās.

— Kāds tev ar to sakars? Kāpēc man tevi skūpstīt? — daiļava augstprātīgi jautāja.

— Un ja es tev pateikšu, vai tu mani noskūpstīsi?

— Nu… Labi. Bet tikai tad, ja tev patīk tavs stāsts,” meitenes zinātkāre cīnījās ar viltību.

"Toreiz es vēl biju mazs," Silans iesāka, izskatoties tā, it kā tas būtu noticis pirms apmēram simts gadiem. "Aruha kaut ko paredzēja savai māsai…" viņš izvilka intrigu, kraustīja uzacis un deva mājienu, ka, lai turpinātu, būtu jauki beidzot noskūpstīt.

— Kas? — Zijana nepacietīgi jautāja un piekrita noskūpstīt puisi uz vaiga.

— Vispār viņa teica, ka Reach tiks izglābts, ja Ēna atgrieztos pie draklorda. Un šim nolūkam tīrai dvēselei jāiet uz Pūķa priekšteča alu — to, kur mūsu pūķu kungi parasti precas, un pareizi jāpaprasa pūķa statuja,” puisis lepni pabeidza un, saspiedis lūpas, pastiepās pēc skūpsta.

— Nu, ko tālāk? — meitene neapmierināti izvairījās.

– Ā… Nu es aizgāju un jautāju.

— Tu melo! — Zijana pielēca. — Es arī, tīrā dvēsele!

— Kas? Es biju mazs, man nebija laika grēkot. Es nemeloju! Es zvēru pie Dragon Progenitor, es personīgi gāju un jautāju, kā mana māsa lika! Ja tu mani apprecēsi, Aisana apstiprinās.

— Whaaaat?! — meitene novilka, sašutusi par tādu nekaunību.

Silans nebija pārsteigts, viņš satvēra Zijanu rokās un noskūpstīja viņu pa īstam. Viņi skūpstījās apmēram divas minūtes, kad Aija un Zlata neizturēja un unisonā kliedza no augšas:

— Fuuuuuuu!

— Fuuuuuuu!

Viņu nevaldāmajos smieklos Zijana, sarkana kā omārs, aizbēga no staļļa, bet Silans palika.

— Nu te abi! Ātri!

Strīdēties ar Silānu bija dārgāk, tāpēc draiskotāji negribīgi nokāpa lejā un uzreiz sagrāba aiz ausīm. Bet tā vietā, lai aizrādītu viņiem meitenes dēļ, Dilda bargi teica:

— Vai jūs visi dzirdējāt? — un, sagaidījis apstiprinošu atbildi, viņš piedraudēja: — Nevienam, citādi Aisans mums noraus galvas. Bet es būšu pirmais, kas…” viņš atlaida meiteņu mazās ausis un sabučoja matus pakausī. — Un kāpēc, pie velna, es sāku viņai to stāstīt?

"Tu domā ar savām biksēm," Aija teica, bet Silans tikai apmulsis uzmeta viņai skatienu un tad uzmeta šausmīgu seju: "Ej prom no šejienes, mazā!"

Aija kliegdama aizbēga, bet Zlata palika. Pēc sazināšanās ar harpiju šādas lietas viņu nekādi neietekmēja.

— Silan, vai tas, ko tu teici, ir taisnība?

Puisis ilgi skatījās uz viņu un tad pamāja:

— Tā ir patiesība.

Un tā, turot sāpošo sānu, Zlata otro stundu pēc kārtas kāpa augšup pa lēzeno nogāzi. Viņa bija šausmīgi izslāpusi, bet, kad viņa aizbēga, meitene pat nedomāja par piegādēm. Uz pleca uzsēdās skrūvju lente — arī puķu pūķis bija