Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

— Reginhard! — nočukstēju. "Man nepatīk, ja cilvēki nepabeidz runāt."

— Jā, ir viena leģenda, ka, ja tīra nevainīga dvēsele lūdz Pūķim priekšteci kaut ko vēlamo. Nevis kādas muļķības, bet kaut kas patiesi visai pasaulei svarīgs, tad tas noteikti piepildīsies.

"Mm," es vīlies teicu. — Patiešām, pasaka. Es nedomāju, ka kāds varēja uzminēt manu izskatu. Viņi drīzāk lūgtu jūsu atbrīvošanu.

"Jā," Regs nopūtās un žāvādamies ieteica: "Ejam gulēt?"

Vīrs parasti pārvērtās par pūķi un saritinājās, veidojot ar savu ķermeni gredzenu, kura centrā mēs ar Zlatu apmetāmies. Apskāvusi meitu, es ilgi nevarēju aizmigt. Un, kad sapnis patiešām parādījās, tas bija satraucošs un fragmentārs. Pilna ar duļķainiem attēliem un neskaidrām satraucošām vīzijām. Un nākamajā rītā man ienāca prātā ideja.

— Reg, Valds teica, ka viņa dēls, kuram bija paredzēts kļūt par draklordu, ir pazudis. Varbūt ir kāds veids, kā viņu atrast? Vai vienkārši uzzināt, vai viņš ir dzīvs?

"Man ir ideja!" — Berlians uzreiz atbildēja, iebrūkot man galvā.

Pūķis palika neatkarīgs prāts. Viņš reti mūs traucēja, kad Regs bija vīrietis, bet, kad mans vīrs ieguva pūķa veidolu, viņš uzskatīja sevi par pilntiesīgu sarunu biedru. Un man nebija nekas pretī. Es mīlēju Bēru Reginharda sastāvā. Tas var būt dīvaini, bet mums ir tik dīvaina ģimene.

— Dalies! — pasteidzināju taktisko pūķi.

“Pūķa virsotnes kalnos ir harpiju ciemats, un netālu ir vieta, ko sauc par Pašreizējā laika ezeru. Šī vieta tiek uzskatīta par svētu, un harpijas to sargā…"

"Viņi neuzdrošinās atteikt draklordam un viņa ģimenei, ja mēs vēlamies viņu apciemot," Regs viņam pabeidza.

— Kas tas par ezeru un kāpēc tas mums ir vērtīgs? — Es pilnībā nesapratu domu.

Es nekur negribēju lidot. Pēdējās ceļojuma stundās sapņoju būt mājās, nomazgāties un apgulties mīkstā gultā. Un jā! Es arī plānoju tur paēst. Vēlams guļus. Taču es sapratu, cik Regam bija svarīgi uzzināt, kur atrodas Volds Smaragds, jo kaut kur netālu varēja atrast Torisvena Reach atslēgu.

"Šajā ezerā jūs varat redzēt, kas šobrīd notiek ar jebkuru cilvēku," pūķis paskaidroja.

— Nu… Mēs vismaz uzzināsim, vai šis puisis ir dzīvs. Un, ja tā, mēs varam par to pastāstīt Eirenai.

– Šī ir tik maģiska kamera, vai tā ir mamma? — Zlata uzreiz atbildēja.

— Droši vien… Nu, tad paskatīsimies. Mēs to varam izturēt nedaudz ilgāk, vai ne Zolotinka?

— Jā! — mazais priecīgi iekliedzās, pārejot uz ultraskaņu.

Lūk, kāds, kurš, šķiet, nemaz nebija noguris no ceļojuma.

Harpijas mūs sagaidīja necerēti sirsnīgi. Tiesa, viņi pat nedomāja par maskēšanos, tāpēc nobiedēja mani ar savu atšķirīgo putnu-cilvēku izskatu. Viņi mūs bez problēmām ielaida svētajā vietā, bet paši pie ūdens netuvojās un brīdināja, ka jāpaliek šeit ilgi. Es nedaudz šaubījos, vai ir vērts ņemt līdzi Zlatu, bet es neuzdrošinājos atstāt savu meitu. Tu nekad nezini…

Tagadnes ezers izrādījās mazs. Trīsdesmit metru diametrā, gandrīz ideāli apaļas formas, kā spogulis rāmī, tas bija noasināts klintī.

"Tā izskatās kā liela aka, kas izrakta klintī," es atzīmēju, skatoties melnajā un pilnīgi necaurspīdīgajā ūdenī.

Melnums bija visu patērējošs. Tajā neatspīdējām ne mēs, ne zvaigznes vakara debesīs. Pilnīgi nekas.

"Velds Smaragds jaunākais, Drakloda Torisvena mantinieks," Reginhards sacīja, izstiepis roku ar plaukstu uz leju pāri tumšajiem ūdeņiem.

Pagāja minūtes, bet nekas nenotika.

"Valds ir miris. Viņa vairs nav šajā pasaulē,” secināja Berliāns.

"Mums Indētājs būs jāmeklē citā veidā," Reginhards nopūtās un pagriezās, lai dotos prom.

Es sāku viņam sekot, bet pēkšņi man ienāca prātā traka doma. Ceru, ka pieprasījumu skaits nav ierobežots…

"Marina, mana māsa," es izteicu un atkārtoju sava vīra žestu.

Sen nebiju redzējis Marinku un man viņas šausmīgi pietrūkst. Es tikai gribēju zināt, ka viņai viss ir kārtībā.

“Līna, ko tu dari…” Regs apstājās, ieraugot, kā ezera virsma no centra līdz malām sāka strauji atslābt.

Melnuma vietā es skaidri redzēju, kā uz augstas izšķirtspējas ekrāna, modernu telpu smilškrāsas toņos. Skaista, slaida, ar matiem zem jostasvietas, moderni ģērbusies un prasmīgi grimēta — pat tas ļāva paskatīties uz maģisko ezeru, pārslēdzot kadrus, kā pieredzējis operators vai kāds, kurš parasti dara šīs lietas.

— Mamm, kas tas ir? Viņa ir tik skaista! — Zlata čukstus jautāja, ciešāk piespiežoties man pie augšstilba.

“Šī ir mana māsa, tava tante Marina,” es ciešāk apskāvu savu meitu aiz pleciem, turot viņu, lai ķipars neiekristu ūdenī.

"Viņa ir arī pūķa ēna!" — Berliāna balss dārdēja mūsu galvās.

Šajā laikā istabā, kurā atradās Marinka, ienāca vēl viena persona. Cilvēks, kuru es ienīdu no visas dvēseles. Cvetkovs! Es sastingu, man reibst galva, un Reginhards aplika manu roku ap pleciem.

— Līna, vai tu jūties slikti?

"Tas ir… tas ir… viņš," es varēju tikai izspiest.

Cvetkovs pasniedza manai māsai koši rožu pušķi. Viņa tos pieņēma ar smaidu un uzreiz paslēpa seju starp pumpuriem, ieelpojot aromātu. Mēs nedzirdējām nekādas skaņas, bet pēc pantomīmas, kas tika atskaņota, bija skaidrs, ka viņi abi steidzās. Bet vispirms Cvetkovs lika Marinai nomainīt svārkus. Acīmredzot iepriekšējais bija pārāk garš. Kamēr mana māsa to darīja, uz kumodes blakus ģērbtuvei pazibēja kāzu foto.

Bez šaubām, mana māsa bija precējusies ar vīrieti, no kura es centos viņu glābt. Tam, kurš mani gandrīz nogalināja…

1. nodaļa. Zlata plānoja, Zlata darīja

Zlata, Pūķa Berliānas ēnas meita.

Dortholas pils apkārtne, Drakendort Reach.

Zlata skrēja, glābdama elpu, kā māte viņai mācīja blakus, mazs, tikko plaukstas lielumā, koši zilas krāsas pūķis ar gaiši zaļu cekuls. Tas bija ziedu pūķis, viņas sargs un draugs.

"Tava māte tevi pērtīs," viņš noteica.

"Es zinu," meitene atmeta to, palielinot ātrumu.

— Ak, tev būs nepatikšanas, Zlatka! — pūķis neatlaidās.

"Braucieties, Skrūvlente! Labāk pārbaudi, vai ceļš ir pareizs,” meitene garīgi atbildēja, lai nezaudētu elpu.

Viņas plaušas jau dega, un viņa bija veikusi