Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Viņai mugurā ir cepure, T-krekls ar uzrakstu “KiSH” un īsi džinsa šorti. Un es esmu īsā baltā kleitā… Un virs fotogrāfijas ir rievota apavu nospiedums, ko atstājusi kāda nežēlīgā pēda…

Šņukstēšana mani žņaudza, gribējās kliegt un iznīcināt visu, kas vēl nebija salauzts. Bet es tikai sažņaudzu dūres, iegremdējot plaukstās svaigo manikīru. Es domāju, ka sliktākais laiks ir patversmē, un tad sāksies dzīve? Bet kāpēc mana dzīve iet uz leju? Vaska nomira, un viss sajuka, it kā mana māsa būtu ļoti svarīgais zobrats, kas visu turēja kopā.

Es nokritu uz ceļiem, jūtoties nevērtīgs. Viņa kliedza tik skaļi, ka kāds pieklauvēja pie radiatora. Un tad viņa satvēra portretu un sāka pārmācīt Vasiļinu. Es zvērēju, ka noteikti kaut kādā veidā viņu atradīšu, ja vien viņa vēl būtu dzīva. Un ja nē, tad es atradīšu un sodīšu to, kas man to atņēma.

Cik vāja un nevērtīga es jutos toreiz, guļot uz grīdas starp izkaisītām un salauztām lietām…

Un no rīta Cvetkovs parādījās. Es ieraudzīju viņu virs sevis, tiklīdz atvēru acis. Es aizmigu, guļot uz grīdas un noguris no šņukstēšanas, bet viņš teica, ka tagad man ir tikai divas iespējas: būt kopā ar viņu vai iet cietumā, jo es biju tik stulba, ka iesaistījos narkotikās.

Tajā brīdī manī kaut kas mainījās. Es klusībā piecēlos un devos uz vannas istabu, nomazgāju seju, izķemmēju matus un atradu masieri uz grīdas. Toreiz, skatoties uz sevi spogulī un redzot tur Vasiļinas asaru notraipīto seju, es pieņēmu grūtāko lēmumu savā dzīvē.

"Es tevi apprecēšu, bet ar vienu nosacījumu," es teicu Cvetkovam.

Viņa acis pazibēja. Viņš piecēlās no krēsla uz kura sēdēja istabas vidū un gaidīja mani. Viņš nesteidzīgi piegāja un apstājās soļa vidū, skatīdamies lejup:

"Vai jums nešķiet, ka nevarat radīt nosacījumus, mazulīt?" — nelietis gandrīz murrāja, pārbraucot ar plaukstu pār manu plecu, kaklu, vaigu…

Es jutos… Nē, ne riebīgi, ne patīkami. Man bija vienalga. It kā tajā brīdī, kad izlēmu par savas dzīves briesmīgāko piedzīvojumu, manī kaut kas nomira. It kā es nejutu viņa pieskārienu. Tāpēc viņa nesarāvās, turpinot skatīties tieši aukstajās pelēkajās acīs.

"Jūsu ziņā ir izlemt, vai šādi nosacījumi jums ir piemēroti vai nē."

— Runāt? — viņš likās ieinteresēts.

— Tai jābūt oficiālai laulībai. Pilnīgi likumīgi, un bez slazdiem vai paverdzinošiem līgumiem. Es dzīvošu tavā mājā, uzņemšu ciemiņus, uzsmaidīšu viņiem un tev… — šajā brīdī es apklusu, sakodu zobus uz sekundi, bet ievilku elpu un turpināju: — Guļu ar tevi vienā gultā, izliekoties ir jūtas, ja nepieciešams, — Šeit es šķībi pasmaidīju, bet Cvetkovs to izturēja un netrāpīja man pa seju. — Tu uzvedīsies kā priekšzīmīgs vīrs. Dodiet man ziedus un dāvanas. Laicīgi atgriezieties mājās. Uzvedies labi un bez pazemojuma,” es beidzot paskatījos. — Neuzdrošinies mani aizvainot. Laulība ar tevi man ir liels upuris, saproti? Un tu man pateiksi patiesību par Vasiļinu, citādi…” mana balss trīcēja, jo man vēl nebija laika izdomāt, ar ko tieši viņam draudēt.

Man nebija nekā tik nozīmīga, lai liktu viņam baidīties, izņemot atteikumu, bet…

"Marishik," Cvetkovs izdvesa un apskāva mani, nospiežot visu ķermeni. — Ko tu ar mani dari, lops! Ko es domāju? Vēl viens cālis. Vienkārši jauka sejiņa. Es pamināšu ar pirkstu, un tu, tāpat kā citi… Un tu… Tu izņēmi manu dvēseli! — Viņš noslīdēja uz leju, nometies ceļos, un es satriekta skatījos viņa galvas augšdaļā.

Atklāti sakot, es domāju, ka viņš mani atsūtīs ar visām manām prasībām vai izdarīs kaut ko sliktu, bet…

— Cvetkov, bet atceries. Es tevi nemīlu un nekad nemīlēšu, saproti?

Viņš arī to izturēja!

"Tu esi tik tiešs, un man tas patīk." Ieslēdz mani. Nekas. Es arī nekad nevienu neesmu mīlējis. Sievietes pašas krita pie manām kājām, kāpēc man vajadzēja kādam pieķerties. Bet tu… Tu esi savādāks. Kas tev noticis? Drosmīgs, godīgs, nepieejams… Kāpēc es kļūstu traks?

— Tu esi slims? — es izsprāgu.

— Slimi! — Cvetkovs piekrītoši pamāja, turpinot spiest man gurnus. — Slimi, Marišik! Mīlestība ir slimība! Tiklīdz es tevi ieraudzīju, es saslimu. Es biju ar tevi saindēts, bet es to uzreiz nesapratu. Kad tu pazudi no pilsētas, man likās, ka nomiršu,” viņš sāka skūpstīt manus pirkstus, un es paskatījos uz Vasiļinas portretu un es guļam uz palodzes: “Es apsolu, mazā māsiņ… Es atriebšos. tu. ES zvēru!"

— Ko tu nodarīji manai māsai? Kur viņa ir?

— Es nezinu.

– Šī atbilde nav piemērota. Es atceļu…

"Es atvedu viņu uz savu vietu, mēs mazliet izklaidējāmies, un tad viņa aizbēga." Tas ir viss.

— Tu melo! Vasiļina nekad ar tevi nemelotu! Viņa nav tāda!

"Es viņai piedāvāju izvēlēties: viņa vai tu." Viņa tevi pasargāja, vai zini? Kādu nakti es apsolīju viņu palaist, — Cvetkovs īgni pasmaidīja. "Es atzīstu, man nevajadzēja viņu izmest uz ceļa naktī, bet viņa mani apvainoja."

Šī versija atšķīrās no tās, ko viņš stāstīja policijai, taču es jutu, ka arī tā nav taisnība. Viņa to juta, bet klusēja.

Glezniecība notika nākamajā dienā. Šķiet, Cvetkovs bija nepacietīgs, lai ātri ievilktu mani savā migā. Ļoti nožēloju, ka nosacījumu sarakstā neiekļāvu ilgstošu bildināšanu uz gadu vai diviem… Bet, no otras puses, man bija iespēja ātri pārmeklēt viņa māju. Cerēju, ka mana izmeklēšana ilgi neievilksies. Varbūt es kaut ko iemācīšos no kalpiem vai kaimiņiem. Es atradīšu kaut ko mājā, dažus pierādījumus. Viņas lietas. Jebkuri pierādījumi…

Bet manas cerības nepiepildījās. Pirmo gadu Cvetkovs mani uzmanīgi vēroja. Es visu kontrolēju. Katrs mans žests un elpa. Es nevarēju iziet no telpas bez ziņkārīgām acīm. Man vajadzēja izlikties, lai viņu nomierinātu. Pārlieciniet mani, ka esmu ar to samierinājusies.

Bet dīvainākais ir tas, ka savā veidā viņš mani mīlēja un pat izpildīja lielāko daļu savu solījumu. Viņš apbēra viņu ar dāvanām, veda uz restorāniem, saģērba, vilka pa jūrām un pludmalēm un daudz fotografēja. Brīžiem man likās, ka viņš ar mani spēlējas, it kā ar lelli.

Ja jūs nepievēršat uzmanību viņa dīvainajai ņirgāšanās, viņš pieprasīja, lai es valkātu tikai īsus svārkus, kad es izeju ar viņu sabiedrībā. Jā, neskatoties